Kristīgās baznīcas veidošanās
Viduslaiku Eiropa veidojās vairākus gadsimtus. Šajā laikā saplūda 3 elementi:
- barbaru tradīcijas;
- antīkā laikmeta sasniegumi un vērtības;
- kristietība.
Kristietība jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos arvien dziļāk sāka iesakņoties visā Vidusjūras reģionā. Austrumos kristietībai bija vairāk piekritēju nekā rietumos. Lai kristus mācība kļūtu par visas sabiedrības garīgo satvaru, bija nepieciešams laiks. Gan Rietumromā, gan Austrumromā, īpaši lauku novados, ilgi saglabājās pagānu (par pagāniem romieši sauca lauciniekus, arī vienkāršu un neizglītotus cilvēkus; kristietībai izplatoties, šo vārdu sāka attiecināt uz nekristiešiem) pārsvars, tomēr pakāpeniski kristietība ieguva arvien vairāk piekritēju.
Svarīgi!
Kristīgā reliģija sāka veidoties mūsu ēras 1. gs. 2. pusē Romas impērijā.
Romas imperatori 2.- 3. gs. pakļāva kristiešus nežēlīgām vajāšanām. Taču imperators Konstantīns I (Konstantīns Lielais), saprazdams kristietības sniegtās iespējas varas nostiprināšanā, 313. g. izsludināja kristietību par vienīgo valsts reliģiju. Kopš tā laika kristīgo skaits strauji palielinājās, un pagānu ticība tika apkarota tāpat kā reiz kristietība.
Konstantīns I.
Svarīgi!
Kristīgās baznīcas struktūra un garīdzniecība kā sabiedrības kārta sāka formēties 4. gs.
Eiropas kristianizācija turpinājās gandrīz visus viduslaikus, un šajā procesā tika izmantotas dažādas metodes:
- 313. g. ar imperatora pavēli kristietība kļuva par vienīgo oficiālo Romas impērijas reliģiju;
- 5. gs. vidū Svētais Patriks pabeidza Īrijas kristīšanu, pārvēršot to par kristietības atbalsta punktu barbaru Eiropā;
- 6. - 9. gs. notika Rietumeiropas un Centrāleiropas zemju kristīšana; to veica šo zemju valdnieki, kuri misionāru ietekmē pasludināja kristietību par valsts reliģiju; baznīca nostiprināja savu ietekmi sabiedrībā un valsts pārvaldē;
- 10. gs. kristietību grieķu pareizticības formā pieņēma Senkrievu valsts; vispirms ticību pieņēma kņazs Vladimirs I Svētais, tad tautu kristīja piespiedu kārtā;
- 10. - 12. gs. Ziemeļeiropas tautas iepazinās ar kristietību un misionāru darbības ietekmē pieņēma to;
- 13. - 14. gs. ar varu notika Baltijas tautu kristīšana.
Kristietības panākumiem bija vairāki cēloņi.
- Efektīva baznīcas pārvalde. Reliģiskā dzīve pilsētās bija labi organizēta, veidojot draudzes, ko vadīja bīskapi. Lielās tautu staigāšanas laikos laicīgās varas struktūras daudzviet bija pilnībā sabrukušas. Bīskapi uzskatīja par savu pienākumu nodarboties ne tikai ar garīgajām, bet arī ar laicīgajām lietām. Tas palielināja viņu un baznīcas autoritāti.
- Kristus mācība nebija izredzēto reliģija. Pie tās piederēja cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Cilvēkiem patika doma par viņsaulē iegūstamo kompensāciju par šīs zemes ciešanām. Kristietība bija reliģija, kas varēja kļūt saprotama ikvienam.
Baznīca viduslaikos
Katoļu baznīcai viduslaikos Rietumeiropā piederēja apmēram viena trešā daļa no visas apstrādātās zemes platības. Tās bija dāvinājuši karaļi un dižciltīgie, kuri, izdarīto grēku dēļ, baidījās no Dieva. Karaļi un dižciltīgie kļuva par klosteru un citu baznīcu institūciju laicīgajiem aizgādņiem un sāka kontrolēt to īpašumus un ienākumus. Bīskapiem un klosteriem bija pat tūkstošiem dzimtļaužu. Garīdzniecība iekasēja desmito tiesu no visiem Rietumeiropas iedzīvotājiem. Ticīgie maksāja garīdzniekiem arī par laulāšanu, kristīšanu un citām baznīcas ceremonijām.
Svarīgi!
Desmitā tiesa (lat. decima) bija 10% ienākumu nodoklis, kas draudzes locekļiem bija jāmaksā baznīcai.
No visām Rietumeiropas zemēm uz Romu plūda daudz vērtslietu, kas nonāca pāvesta valsts kasē. Romas pāvesti piesavinājās tiesības par naudu piedot grēkus. Tika pārdoti speciāli grēku atlaides raksti – indulgences (no latīņu val. – žēlastība). Mūki tās vadāja pa ciemiem un pilsētām, pārdodot tās tirgus laukumos. Grēku piedošanu varēja iegūt ne tikai par jau izdarītajiem noziegumiem, bet arī par tiem, kas vēl tiks izdarīti. Pāvesta galmā bija sastādīts īpašs saraksts, kurā bija katra grēka cena.
Valdnieki un citi laicīgie augstmaņi, pārkāpjot baznīcas tradīcijas, ka baznīcas amatpersonas ievēl paši garīdznieki, pēc saviem ieskatiem šajos amatos iecēla uzticamus bīskapus un citas baznīcas personas. Daudzi kāroja iegūt kādu ienesīgu baznīcas amatu, lai varētu nodrošināt ģimenei materiālu labklājību. Garīdznieki, kam līdz 11. gs. bija atļauts precēties, iegūto mantu un amatu varēja atstāt saviem pēcnācējiem. Lai iegūtu baznīcas amatu, valdniekiem un citām personām (no kurām šis amats bija atkarīgs) tika maksātas lielas naudas summas, kuras pēc tam atguva, pieprasot naudu no ticīgajiem. Baznīcu amatu un privilēģiju pirkšanu un pārdošanu sauca par – simoniju.
Bīskapu un arhibīskapu dzīvesvieta bija kāda no bīskapijas nozīmīgākajām pilsētām, kurā atradās galvenā baznīca - bīskapa katedrāle. Bīskaps vadīja draudžu darbību un pārraudzīja bīskapijas kristiešus. Savukārt arhibīskaps pārraudzīja sev pakļautos bīskapus.
Svarīgi!
Itālijā Baznīcai piederēja lieli zemes īpašumi, no kuriem 8. gs. vidū izveidojās pāvesta valsts, ko vēlāk nosauca par Vatikānu.
Vatikāns ir viens no Romas pakalniem, kur atrodas pāvesta rezidence.
Svētā Pētera bazilika Vatikānā.
Baznīcas uzbūve
Kristīgā Baznīca apvienoja visus kristiešus. Gandrīz katrā ciemā bija garīdznieks. Mazākā pamatvienība Baznīcā bija draudze. Tās priekšgalā atradās zemākā ranga priesteri, kas noturēja dievkalpojumus. Vairāku draudžu kopums noteiktā apgabalā veidoja bīskapiju, kuru pārvaldīja bīskaps. Savukārt vairākas bīskapijas veidoja arhibīskapiju, kuras priekšgalā bija vecākais bīskaps jeb arhibīskaps.
Cilvēku kopumu, kas apkalpoja kristiešu kultu, sauca par klēru. Tas sastāvēja no vairākām pakāpēm. Zemākās pakāpes garīdzniekiem bija jāpaklausa augstākās pakāpes garīdzniekiem. Augstākajā klērā ietilpa Baznīcas galva - pāvests, arhibīskapi, bīskapi un abati.
Baznīcas attīstība Romas austrumos un rietumos
Svarīgi!
Baznīcas attīstībā Romas impērijas austrumos un rietumos iezīmējas atšķirīgas tendences.
Austrumromas impērijā attiecības starp baznīcu un politisko varu veidojās saskaņā ar imperatora Konstantīna I iedibinātajiem principiem. Baznīca pakļāvās imperatoram, kurš tika uzskatīts par baznīcas galvu. Pret garīdzniekiem viņš izturējās kā pret valsts ierēdņiem. Imperators bija Dieva vietnieks zemes virsū. Pat teoloģiski strīdi tika izšķirti, balstoties uz imperatora varas autoritāti. Tā lēmumi ieguva valstisku likumu spēku.
Rietumromas impērijā attiecība starp baznīcu un valsti veidojās citādi nekā tās austrumos. 5. gs. beigās pāvests Gelāsijs I formulēja mācību par 2 varām – garīgo un laicīgo, deklarējot garīgās varas pārākumu par laicīgo. Gelāsijs kādā vēstulē raksta: „Ir divi iestādījumi, kas valda pār šo pasauli: pirmais – baznīcas augstāko amatpersonu svētītā autoritāte, otrais – karaļa vara. Garīdzniekiem ir jānes smags slogs, jo viņiem Dieva tiesas priekšā nākas atbildēt arī par karaļu veikumu, kuri valda pār cilvēkiem.”
Gregors I Lielais
Sv. Gregors Lielais.
Svētais Gregors I pēc tēva nāves izdalīja savu mantojumu nabagiem, tēva mājas pārvērta par klosteri, un kādu laiku dzīvoja tanī kā mūks. Vēlāk pāvests iesvētīja to par vienu no Romas diakoniem. 590. g. viņš tika ievēlēts par pāvestu. Sava pāvesta amata izpildes laikā Gregors I uzrakstījis ap 20 000 vēstuļu. Viņš ir sarakstījis arī dažādus teoloģiska rakstura darbus, reformējis dievkalpojumu kārtību un atbalstījis misionārus, kuri likuši pamatus Vestminsteres, Kenterberijas un Jorkas bīskapijām.
597. g. Gregors I Lielais no Romas un Angliju nosūtījis 40 mūkus, lai tie sludina Kristus mācību anglosakšiem. Gregors I centās izveidot universālu pāvestam pakļautu baznīcu, kas aptvertu visus kristiešus.
Svarīgi!
Gregors I Lielais baznīcas vēsturē tiek uzskatīts par ievērojamāko agro viduslaiku pāvestu un universālās Rietumu baznīcas radītāju.
Katoļu baznīcas cīņa ar ķeceriem
Viduslaikos reliģija valdīja par cilvēku prātiem un jūtām. Garīdznieki un mūki iestāstīja ticīgajiem, ka visas nelaimes tiem uzsūtījis Dievs, sodīdams tos par grēkiem. Garīdznieki apgalvoja, ka glābt no Dieva soda tos var tikai baznīca, kas ir starpnieks starp cilvēkiem un Dievu.
Baznīca centās iestāstīt, ka Dievs sadalījis cilvēkus trijās grupās:
- vieniem jālūdz par visiem Dievs (garīdzniecība);
- otriem jākaro (feodāļi);
- trešiem jāstrādā (zemnieki un amatnieki).
Pilsētu iedzīvotāju un zemnieku vidū, neskatoties uz katoļu baznīcas lielo ietekmi, radās aizvien vairāk cilvēku, kas uzstājās pret baznīcas mācībām. Tādus cilvēkus garīdznieki dēvēja par ķeceriem (tulkojumā no grieķu val. – atkritējs no ticības). Ķeceri noraidīja greznās baznīcas ceremonijas un prasīja, lai garīdzniecība atsakās no desmitās tiesas, no savām zemēm un bagātībām. Ķeceru uzstāšanās grāva garīdzniecības autoritāti. Garīdzniecība vajāja ķecerus un izrēķinājās ar tiem. Viens no briesmīgākajiem sodiem bija izslēgšana no baznīcas. Cilvēku, kas bija izslēgts no baznīcas, varēja nesodīti aplaupīt vai pat nogalināt. Ticīgajiem nebija tiesības sniegt tiem palīdzību. Nereti pāvests no baznīcas izslēdza veselus apgabalus vai pat valstis. Tika slēgti dievnami, jaundzimušie palika nekristīti, nenotika laulības un mirušos nevarēja apglabāt kapsētās.
Inkvizīcija.
Baznīcas organizēja karagājienus uz apgabaliem, kuros bija daudz ķeceru. 13. gs. sākumā pāvests Inocentijs III aicināja feodāļus karagājienā pret ķeceriem bagātajos Francijas dienvidu apgabalos. Karagājiena dalībniekiem pāvests solīja grēku piedošanu. Pilsētas tika izpostītas un izlaupītas, bet cilvēki nogalināti. Kad pāvesta sūtnim prasīja, kā atšķirt ķecerus, viņš atbildējis, lai nonāvē visus, jo gan jau Dievs debesīs pazīs savējos.
Cīņai pret ķeceriem pāvests noorganizēja speciālu baznīcas tiesu – inkvizīciju. Ar spiegu palīdzību inkvizitori izsekoja ķecerus un visus, ko turēja aizdomās par nepiekrišanu baznīcas mācībai. Apsūdzētos cietumos spīdzināja, cenšoties panākt vainas atzīšanu. Tiem dedzināja kājas spīlēs un lauza kaulus. Daudzi spīdzināšanu neizturēja un atzina savu vainu vai arī nodeva nevainīgus cilvēkus. Notiesātos dzīvus sadedzināja uz sārta, to mantu savā starpā sadalīja baznīcas un varas iestādes.
Spānijā, kur inkvizīcija trakoja sevišķi spēcīgi, sadedzināšanu uz sārta nosauca par autodafē (ticības lieta). Nāves sodus parasti rīkoja pilsētas laukumā ļaužu pūļa klātbūtnē, bieži piedalījās gan karalis, gan dižciltīgie.