Svarīgi!
Renesanse ir pārejas posms no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem, laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15. gs. beigām līdz 16. gs. vidum.
Vārds renesanse tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē atdzimšana. Šis jēdziens radies 16. gs., lai apzīmētu tā laika kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu (franču. val. renaissance – atdzimšana). Zinātnē šo jēdzienu sāka lietot 18. gs., bet sākotnēji ar to apzīmēja tikai kultūras parādības.
Par pamatu jaunajam laikmeta kļuva atziņa, ka cilvēks ir visu vērtību mēraukla. Jauno domāšanu ietekmēja kultūra, ģeogrāfiskie atklājumi, reformācija un nacionālo valstu izveidošanās. Renesanses laikmets bija pirmais, kas atvēlēja cilvēkam noteicošo vietu.
Florence
Renesanses laikmeta gars visspilgtāk izpaudās:
- humānismā, kas radās Itālijā;
- Lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos, ko uzsāka Spānija un Portugāle;
- Reformācijas, kas aizsākās Vācijā.
Periodizācija
Renesansi datēt ir grūti. Lielāko Eiropas daļu renesanse skāra aptuveni no 15. gs. pēdējā ceturkšņa līdz 16. gs. 80. gadiem. Bet tās sākumi meklējami Itālijā jau 14./15. gs. Pārmaiņas jau brieda kopš 13. gs. un turpinājās pat līdz 17. gs.
Pastāv dažādi periodizācijas varianti, piemēram:
- Protorenesanse (1250. g. – 1330. g.)
- Trečento (1331. g. – 1400. g.)
- Agrārā renesanse (kvatročento, 1401. g. –1500. g.)
- Augstākā renesanse jeb “klasiskais stils”, jeb “zelta laikmets” (činkvečento, 1501. g. – 1525. g.)
Tiek piedāvāta arī šāda periodizācija:
- Agrā renesanse ( 1420. g. – 1500. g. ) ar centru Toskānā.
- Augstākā renesanse ( 1501. g. –1530.g. ) ar centru Romā.
- Vēlīnā renesanse jeb manierisms( pēc 1530.g. ) ar centru Venēcijā.
Renesanses šūpulis – Itālija
Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu veidojas gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni.
Svarīgi!
Par renesanses dzimšanas vietu uzskata Itāliju.
Šeit dzīves apstākļi atšķīrās no pārējās Eiropas. Krusta karu laikā Itālija bija kalpojusi par atbalsta un apgādes bāzi. Tā kļuva par galveno maģistrāli, caur kuru Eiropā ieplūda Austrumu preces. Auga Itālijas pilsētnieku skaits un labklājība. Radās tirgotāju un kuģu īpašnieku sabiedrības. Jauno apstākļu ietekmē mainījās uzskati. Veiksmīgie pilsētnieki meklēja teorijas, kas attaisnotu viņu panākumus. Itālijas sasniegumi un bagātības veicināja pagātnes pārvērtēšanu. Itālija lepojās ar Romas kultūru. Tās zinātnieki sāka iedziļināties antīkajos rakstos, ieviest zinātnē latīņu valodu, cildināt sengrieķu un seno romiešu sabiedrības organizāciju.
Itālijā radās savdabīga politiskā struktūra, kas attīstījās, kad samazinājās Svētās Romas impērijas ķeizara ietekme Itālijā. Līdz 15. gs. Itālijai tipiska bija pilsētvalsts ar republikānisku iekārtu. Tai bija raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu piedalīšanās pārvaldē. Arī, kad republiku sāka aizstāt monarhija, saglabājās uzskats, ka sabiedrībai ir tiesības vērtēt valdnieka politiku. Valdnieki algoja humānistus kā valsts sekretārus un padomniekus.
Svarīgi!
Kā humānistu kultūras centri īpaši izcēlās Florence, Roma un Venēcija.
Venēcija
Florence bija kļuvusi slavena ar smalkvilnas un zīda audumu izstrādājumiem. 15.gs. šeit sāka valdīt bagātākā tirgotāju un baņķieru ģimene – Mediči, kuru pils kļuva par zinātnieku un mākslinieku tikšanās vietu. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko Petrarka, Džoto di Bondone, Tomaso Mazačo, Filipo Bruneleski, Lorenco Giberti, Donatello u.c. Pateicoties lielā mērā tieši šai dižgaru plejādei aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti.
Savukārt Roma piesaistīja kā pāvesta rezidences vieta un kristīgās pasaules centrs. Roma bija kļuvusi par ideālu vietu antīkās kultūras studijām. Pāvestu aizbildniecībā uzplauka humānisma kultūra.
Venēcija bija tipiska jūras valsts. Tai piederēja tā laika spēcīgākā flote. Venēcija nodarbojās ne tikai ar Austrumu preču tirdzniecību, bet bija pazīstama ar stikla un mozaīku ražošanu.
Humānisms
Svarīgi!
Renesanses laikmetā nostiprinājās jauns pasaules uzskats – humānisms.
Humānisms ir uzskatu sistēma, kas centrēta uz cilvēku, tā vērtībām, prasībām utt., pretēji viduslaiku uzskatu sistēmai, kuras centrā bija Dievs.
Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti. Humānisti savā starpā sarakstījās un dalījās savos pētījumos. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studija humanitatis – cilvēcības studijām. Viņi uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt brīvam garā, vispusīgi izglītotam un fiziski spēcīgam. Strauji pieauga lasītpratēju skaits. Palielinājās interese par filozofiskām atziņām, tehniskiem sasniegumiem un ģeogrāfiskiem aprakstiem.
Ierosmi savām teorijām humānisti atrada antīko autoru sacerējumos. Tur viņi rada apstiprinājumu tam, ka cilvēks ir tiesīgs patstāvīgi un kritiski domāt. Renesanses cilvēks sāka pastiprināti uzticēties tam, ko redz cilvēka acs, tāpēc pievērsa lielu uzmanību dabaszinātnēm.
Renesanses zinātnieki atteicās no viduslaiku uzskata par vēstures taisnvirziena kustību.
Svarīgi!
Humānisti lika pamatus trīsdaļīgai vēstures periodizācijai: antīkā senatne, viduslaiki, jaunie laiki.
Kopš 14. gs. Eiropā strauji pieauga universitāšu skaits, kur īpaša uzmanība tika pievērsta antīkai literatūrai, filozofu sacerējumiem, diskusiju mākslai un latīņu valodai. Renesanses laikā skolās izglītības pamatus apguva praktiski visi augstākā un vidējā slāņa bērni. Tomēr 80% eiropiešu joprojām dzīvoja laukos un pārsvarā bija analfabēti.
Lekcijas renesanses laika universitātē.
Humānisti ne tikai veicināja zinātņu un mākslas uzplaukumu, bet arī iecietību pret atšķirīgiem uzskatiem. Viedokļu daudzveidība veicināja domas attīstību.
Zinātne
Renesanses cilvēkam bija raksturīgi pasauli uztvert racionāli. Renesansē zinātniekus interesēja zinātne, kopumā nevis kāda atsevišķa nozare.
Viens no svarīgākajiem atklājumiem bija Maincas zeltkaļa Johana Gūtenberga 15. gs. vidū izgudrotā iespiedprese.
Papīru Eiropa aizguva no arābiem jau 14. gs. un 15. gs. sākumā, uz tā pavairoja tekstus ar metāla vai koka spiedogu palīdzību, bet tā bija mazefektīva metode. Gūtenbergs izmantoja metālā atlietus burtus. 1450. g. Gūtenbergs iekārtoja spiestuvi ar 6 iespiedpresēm, tajā strādāja 6 burtliči.
1452. g. uzsāka pirmās grāmatas iespiešanu. Pirmā iespiestā grāmata bija Bībele divos sējumos. Lappuses papildināja mākslinieka gleznoti ornamenti. Rindiņas bija vienāda garuma. 15. gs. 60 gados ilustrācijas arī sāka iespiest ar tehnikas palīdzību. 16. gs. sākumā ieviesa lappušu numerāciju.
Pirmā pilna apjoma iespieddarba - J. Gūtenberga iespiestās "42 rindiņu Bībeles" lappuse.
Attēls ļauj pārliecināties, ka tajā saglabātas rokrakstu grāmatām raksturīgās īpatnības - šrifts atgādina rokrakstu, tekstu bagātina sarežģītas vinjetes.
15. gs. Vācijā tapa pirmās avīzes, to apjoms bija 4-8 lpp.
14. gs. ar roku pārrakstīta grāmata maksāja ap 150 guldeņu (vairāku namu vērtībā), bet Gūtenberga iespiestā Bībele tikai 30 guldeņus. Jau 50 gadus pēc Gūtenberga izgudrojuma Eiropā darbojās 270 spiestuves.
Svarīgi!
Pirmais iespieddarbs Latvijas teritorijā tika izdots 1588. g. Rīgā dibinātajā Nikolausa Mollīna grāmatu spiestuvē.
Tieši pateicoties jaunajām teksta pavairošanas iespējām, 15. gs. otrā pusē humānisma idejas sāka izplatīties ārpus Itālijas.
Svarīgi!
Poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks savā grāmatā „Par debess sfēru griešanos” 1543. g. pirmais Eiropā pamatoja uzskatu, ka Zeme griežas ap sauli.
Kopernika ideju tālāk attīstīja Džordano Bruno, kura uzskati bija pretrunā ar tā laika katoļu baznīcas uzskatiem. Itālietis Galileo Galilejs izgudroja pirmo teleskopu, savukārt Toričelli izgudroja pirmo dzīvsudraba barometru.
Renesansei raksturīgi, ka zinātnes atklājumiem uzmanību pievērsa mākslinieki, kuri centās radīt augstas kvalitātes darbus. Tika izstrādāta mācība par perspektīvu un „dievišķajām proporcijām”, kuru mērs bija cilvēka ķermenis. Nereti māksla un zinātne bija apvienota viena cilvēka darbībā, tāds, piemēram, bija Leonardo da Vinči. Pats viņš rakstījis: „Kas nododas praksei bez zinātnes, līdzinās jūrniekam, kurš kāpj uz kuģa bez komposa, bez airiem un nezin, kurp brauc”.
Notika virkne atklājumu, kas atviegloja ikdienas dzīvi. Pētījumi optikā palīdzēja radīt brilles. Metāla kausēšana un stikla izgatavošana ļāva radīt spoguli. Tika izgudroti pirmie kabatas pulksteņi un šaujamieroči.
Nacionālā kultūra
Renesansē notika nacionālās kultūras attīstība. Notika nošķiršanās no latinizētās universālās baznīcas un pievēršanās tautas valodai reliģijā un izglītībā.
Reformācijas laikā daudzās valodās tika pārtulkota Bībele. Bībeles tulkojumi lika pamatu nacionālajai literatūrai.
Uz nacionālo valodu pārgāja arī valstu lietvedība.
Saskarsme ar citām kultūrām
Ģeogrāfisko atklājumu rezultātā paplašinājās eiropiešu kontakti ar citām tautām. Iezemiešiem tas nozīmēja cilvēku upurus, senu civilizāciju sabrukumu un nonākšanu verdzībā. Kolonizatori ieguva bagātības, neredzētus augus un dzīvniekus (kukurūzu, zemesriekstus, tabaku, kartupeļus, ķiplokus, tītarus utt.), kā arī jaunas slimības, piemēram, sifilisu. Eiropieši savu dzīvesveidu uzspieda ar rupju spēku, kas ne mazākā mērā nesaskanēja ar humānisma teorijām. Tas radīja diskusijas par tiesībām paverdzināt pie kristīgās ticības nepiederošos. Verdzības aizstāvji uzsvēra, ka indiāņi nav pilnvērtīgi, bet spāņu bīskaps Bartolomē de Las Kasass uzsvēra, ka arī indiāņi ir Dieva bērni. Formāli tika atcelta indiāņu verdzība, bet to vietā paverdzināja afrikāņus, un līdz ar to verdzības problēma netika atrisināta.
Renesanses cilvēks ģimenē un sabiedrībā
Renesanses laikā jebkura darbība ģimenes, sabiedrības vai valsts labā tika slavēta un cildināta. Par darbu atzina arī garīgu nodarbošanos pārvaldē, likumdošanā, mākslā vai zinātnē. Fizisko darbu arvien retāk vērtēja kā pazemojumu. Zināmas pārmaiņas notika arī vīriešu un sieviešu saskarsmē mājās un sabiedrībā, jo tika nošķirtas darba vietas no dzīvesvietas. Daudzi vīrieši ģimenei iztiku pelnīja ārpus mājas. Tas paplašināja sieviešu tiesības bērnu audzināšanā un nama pārvaldīšanā, bet līdz ar to piesaistīja mājas dzīvei. Ģimeni sabiedrībā pārstāvēja vīrietis. Sievietēm bija liegta izglītība skolās un augstskolās. Turīgās ģimenēs tās mācījās pie mājskolotāja. Sabiedriski aktīvas sievietes bija retums.
Vecums, kas fiziskā nespēka dēļ viduslaikos tika nievāts, tagad guva cieņu uzkrātās gudrības dēļ.
Literatūra
Sākotnējie Renesanses aizmetņi bija saistīti pārsvarā ar klasisko autoru, it īpaši Cicerona un Homēra, darbu izpēti un apcerēšanu. Līdz ar to uzmanības centrā bija nonākusi arī sengrieķu valoda, bet tika studēti arī grieķu un senebreju teksti. Padziļināta to izpēta veicināja kritiskas attieksmes veidošanos par tā laika baznīcas pastāvošajām ideoloģiskajām dogmām.
Roterdamas Erasms.
Kā viens no spilgtākajiem renesanses domātājiem jāmin Roterdamas Erasms- izcils teologs, humānists un aktīvs tā laika baznīcas kritiķis. Viņš savos darbos uzstājās pret viduslaiku tumsonību, reliģisko fanātismu un šarlatānismu zinātnē. Roterdamas Erasma draugs Tomass Mors sarakstīja sacerējumu "Utopija", kurā aprakstīta iedomāta sala, uz kuras dzīvo ideāla sabiedrība. Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko (Piko della Mirandola), pateicoties viņa sarakstītajam traktātam Par cilvēka cieņu, kā arī ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatīts par Renesanses vēstnesi, bet minēto traktātu nereti dēvē arī par Renesanses manifestu.
Viens no izcilākajiem literātiem bija angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs. Sarakstījis „Hamletu”, „Karali Līru”, „Romeo un Džuljetu” u.c. darbus.
Spāņu rakstnieks Migels Servantess uzrakstīja romānu „Dons Kihots”. Šis romāns bija savdabīgs sveiciens aizejošajai pasaulei, kur valdīja bruņnieciskums.
Literatūra pievērsās cilvēka pārdzīvojumu, sadzīvisku situāciju un zemes daiļuma attēlojumam. Jau pirmais renesanses dzejnieks Dante Aligjēri savu slavenāko darbu „Dievišķā komēdija” apcerējumus par dzīves vērtībām – izveidoja kā pieminekli mūža mīlestībai Beatričei.
Par nozīmīgākajiem renesanses autoriem tiek uzskatīti Petrarka, Dante, Bokačo, Nikolo Makjavelli, Baldasāre Kastiljone, Roterdamas Erasms, Mišels Monteņs, Fransuā Rablē, Lope de Vega, Pedro Kalderons de la Barka, Migels de Servantess, Tomass Mors, Edmunds Spensers, Filips Sidnijs, Bens Džonsons, Kristofers Mārlovs.
Māksla
Laikmetā, kad nepazina kinofilmas un fotogrāfijas, nozīmīga bija tēlotājmāksla. Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences meistars Džoto di Bondone, kurš pārzināja gan arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus.
Leonardo da Vinči.
Savukārt dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs bija Leonardo da Vinči - itāļu gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. Viņš uzskatīja, ka galvenā loma ir praktiskām zināšanām. Leonardo veicis teorētiskos pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā, ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā. Pretēji baznīcas stingram aizliegumam studējis cilvēka anatomiju. Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir portrets "Mona Liza".
Vispilnīgāk dižrenesanses humānisma ideālus - monumentalitāti, vispārinātu formu, cilvēka skaistuma un neierobežoto spēju apliecinājumu - savos darbos attēloja Mikelandželo Buonarroti. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs. Slaveni itāļu mākslinieki bija arī Rafaels un Ticiāns.
Līdztekus mākslas uzplaukumam Itālijā, arī citur bija slaveni gleznotāji, piemēram, vācietis Albrehts Dīrers – gleznotājs un grafiķis. Izcils 17. gs. mākslinieks bija arī holandietis Rembrants. Viņa mākslai raksturīgs reālisms, radot reālus, psiholoģiski izteiktus portretus.
Renesanses izplatība
Arī citās Eiropas zemēs atdzima interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, piemēram balets, nonākuši Francijā. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.
Sākot ar 12. gs. kultūras dzīvē, mākslā un arhitektūrā uzplauka arvien jauni stili un formas. Ap 16. gs. Eiropas kultūra jau bija pilnīgi jauns, unikāls fenomens.
Praktiski nekādu ietekmi renesanse neatstāja arī uz Osmaņu impēriju. Pastāv pat viedoklis, ka renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.
Renesanses nozīme
Lai būtu iespējama seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana, nemaz nerunājot par jaunām idejām, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznīcas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloģisko kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Citiem vārdiem, Reformācijas tendencēm bija jāpanāk atzīšana pietiekami plašā un ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās, notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no dogmām. Atgūtā sabiedrības apziņas, domāšanas patstāvība, ir viens no galvenajiem renesanses ieguvumiem. Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.
Pārmaiņas skāra arī Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju (reformācijas kustība un protestantisma attīstība). Renesanses sasniegumi radīja izmaiņas apkārtējās pasaules uztverē. Tas bija pamats mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus, tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rīcību.
Tomēr renesanses jaunās vēsmas nebūt nenozīmēja tūlītēju baznīcas lomas mazināšanos sabiedrībā. Reliģija, ticība, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā.
Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.