Reformācija bija 16. gs. notikusī kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā un kuras rezultātā notika baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas konfesijas.
Svarīgi!
Par reformācijas oficiālo sākumu uzskata 1517. g. 31. oktobri, kad augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm.
Vācija un katoļu baznīca
16. gs. sākumā lielākā daļa pašreizējās Vācijas teritorijas ietilpa Svētās Romas impērijā, kas bija sadrumstalota sīkās valstiņās. To valdniekus sauca par firstiem. Valdnieka jeb imperatora vara bija vāja. 1519. g. par imperatoru kļuva Kārlis V, kurš nebija dedzīgs katoļu baznīcas atbalstītājs.
Anglijā, Francijā un citās Eiropas valstīs katoļu baznīca sāka zaudēt savu ietekmi, bet saglabāja to Romas impērijā. Daudzi iedzīvotāju slāņi vācu sabiedrībā bija neapmierināti ar Romas pāvestu. Bruņiniekiem, kuri pievērzdamies zemkopībai kļuva par muižniekiem, nepatika, ka katoļu baznīcai pieder lieli zemes īpašumi. Savukārt pilsētu iedzīvotāji gribēja vienkāršāku un lētāku baznīcu.
16. gs. Eiropā nebija daudz tādu cilvēku, kas neticētu Dievam, bet katoļu garīdznieku mantkārība un tieksme pēc greznas dzīves radīja sašutumu. Katoļu baznīca, kas sludināja pāvesta nemaldīgumu un paklausību, vairs neapmierināja izglītotus cilvēkus.
M. Lutera darbība
M. Luters.
1517. g. 31. oktobrī Vitenbergas pilsētas universitātes teoloģijas profesors Mārtiņš Luters publiski uzstājās pret grēku atlaižu pārdošanu. Pie universitātes durvīm viņš pienagloja savas 95 tēzes. Daudzi pirms viņa, kas bija nostājušies pret katoļu baznīcu, bija pasludināti par ķeceriem. Tomēr M. Luteram bija daudz atbalstītāju. Mārtiņš Luters piedzima vienkāršā kalnrača ģimenē. Vēlāk viņš iestājās klosterī, kur studēja Svētos Rakstus. Pēc Romas apmeklēšanas viņš bija vīlies Romas katoļu baznīcā, kura mācīja, ka cilvēka dzīvei uz zemes svarīgākais ir sagatavošanās dzīvei pēc nāves. Luters bija pārliecināts, ka liela daļa garīdznieku ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli. Lutera piekritēju skaits auga, viņu atbalstīja studenti, pilsētnieki, bruņinieki un pat daži firsti. 1520. g. tika saņemta pāvesta bulla (Romas pāvesta raksts, lēmums vai rīkojums ar zīmogu), kas nolādēja Luteru. Luters bullu sadedzināja.
Bruņinieku un zemnieku kustība
Pirmie par savām tiesībām uzstājās bruņinieki. Tie sapņoja par vācu zemju apvienošanu, taču viņi bija ieinteresēti arī dzimtbūšanas nostiprināšanā. 1522. g. sākās bruņinieku dumpis, kas bija vērsts pret Trīres arhibīskapu, bet bruņiniekus neatbalstīja ne zemnieki, ne pilsētnieki.
Mārtiņš Luters viens no pirmajiem saskatīja pilsoņu kara briesmas vācu zemēs. Luters savu darbību galvenokārt izvērsa vienkāršās tautas vidū (tautas, kura nepiedalījās valsts pārvaldē). Populāri bija anabaptisti, kuri iestājās par visu cilvēku vienlīdzību. Daudzi sludinātāji atbalstīja bruņotas cīņas nepieciešamību, pazīstamākais no tiem – Tomass Mincers. Viņš aicināja gāzt pastāvošo kārtību, bet viņam nebija skaidrs, kā veidot jaunu kārtību. Minceru atbalstīja tikai daļa zemnieku, lielākā daļa uzskatīja, ka muižnieku patvaļa jāierobežo ar likumu. Daudzviet notika grautiņi un asiņainas izrēķināšanās.
Tomass Mincers.
Zemnieku kustība pārvērtās pilsoņu karā, kas aptvēra Vācijas lielāko daļu. Tomasu Minceru sagūstīja un sodīja ar nāvi. 1525. g. pilsoņu karā bojā gāja ap 100 000 cilvēku. Dzimtbūšana kļuva vēl smagāka, jo muižnieki nežēlīgi izrēķinājās ar zemniekiem.
Lutera mācība uzvar Ziemeļvācijā
Luteram atšķirībā no Mincera nebija pieņemamas jukas un asinsizliešanas. Redzēdams pilsoņu karu radīto postu, Luters nostājās firstu pusē. Luteru galvenokārt atbalstīja Ziemeļvācijas firsti un bagātie pilsētnieki. Imperators Kārlis V pieprasīja Luteram atteikties no saviem uzskatiem un pavēlēja sadedzināt viņa darbus, pašu pasludinot ārpus likuma. Tomēr Luteram bija daudz ietekmīgu sabiedroto un aizstāvju. Vēlāk Luters atteicās no savas mūku dzīves, apprecējās ar mūķeni un nodibināja pirmo luterisko draudzi. Pēc viņa ieteikumiem Ziemeļvācijas firsti pārkārtoja katoļu baznīcu un sarāva attiecības ar pāvestu.
Tieši ar Lutera uzstāšanos daudzās Eiropas zemēs izplatījās reformācija. Tās piekritējus sāka saukt par protestantiem.
Reformācija Šveicē
Par vienu no galvenajiem reformācijas centriem Eiropā kļuva Šveice. Tā 15. gs. bija atbrīvojusies no svešzemju varas un atradās Eiropas sauszemes tirdzniecību ceļu krustpunktā, izveidojot bagātas pilsētas. Par nozīmīgāko reformācijas centru kļuva Cīrihe, kurā sludināja Ulrihs Cvinglijs. Arī viņš uzstājās pret indulgenču pārdošanu, baznīcas relikviju pielūgšanu un pārlieku greznību. Šveicē klosteriem tika atņemti zemes īpašumi. Baznīca Šveicē pakļāvās tikai vietējai pašpārvaldei. Vēlāk reformācija izplatījās arī citās Šveices pilsētās, Cvinglijs krita pilsoņu karā.
Nozīmīgs protestantisma centrs bija arī Šveices pilsētā Ženēvā. Tā atradās Francijas tuvumā, no turienes uz Ženēvu ieradās franču protestants Žans Kalvins. Viņa radītā baznīca atšķīrās gan no katoļu, gan Lutera, gan Cvinglija baznīcas.
Žans Kalvins.
Kalvins uzskatīja, ka cilvēka dzīvē viss ir iepriekš nolemts, bet pēc Dieva gribas cilvēkam var veikties vai neveikties. Viņaprāt, cilvēka dzīvei jābūt vienkāršai, atsakoties no greznības. Pilsētnieki labprāt pieņēma Kalvina uzskatus.
Kalvinistu baznīcas sadalījās kopienās, kuru priekšgalā atradās vecākais.
Kad Žans Kalvins ieradās Ženēvā, pilsēta bija reformēta pēc Cvinglija parauga. Pirmie Kalvina mēģinājumi veikt reformas bija neveiksmīgi un viņš pats bija spiests bēgt. 1541. g. viņš atgriezās Ženēvā, kurā jau bija daudz viņa piekritēju. Pēc Kalvina prasībām tika aizliegtas dejas,dziesmas un spēles. Nedrīkstēja nēsāt greznus tērpus. Dievkalpojumu apmeklējums bija obligāts, savā fanātismā kalvinisti līdzinājās katoļiem. Kalvinisti ne tikai neatzina ticības brīvību, bet aizliedza brīvdomību.
Reformācijas izplatīšanās Eiropā.
Reformācijas izplatīšanās.
Reformāciju īpaši atbalstīja zemēs, kur katoļu baznīca traucēja saimniecības attīstībai. Reformas atbalstīja pilsētnieki, muižnieki, daudzviet arī zemnieki. Protestantiem vislielākie panākumi bija Ziemeļeiropā un Viduseiropā, jo tur bija vienkāršāks un pieticīgāks dzīvesveids.
Pēc luterānisma nostiprināšanās Ziemeļvācijas firstu valstīs, bija jāizcīna vēl cīņa ar Svētās Romas imperatoru Kārli V, kurš bija luterānisma pretinieks. Tomēr rezultātā Kārlis V piekāpās un 1555. g. tika noslēgts Augsburgas miers, kas pieļāva protestantu baznīcu pastāvēšanu vācu valstīs.
Ziemeļeiropā no Romas katoļu baznīcas atšķēlās Dānijas, Zviedrijas un Anglijas baznīcas.
Pretreformācija
jeb kontrreformācijaRomas katoļu baznīca centās atjaunot savu varu. Katoļu baznīcas cīņu pret reformāciju vēlāk nosauca par pretreformāciju. Pāvestam un katoļu garīdzniecībai izdevās saglabāt savu varu Spānijā, Portugālē, Lietuvā un Polijā. Katoļu baznīcu atbalstīja Dienvidvācijas firsti un Svētās Romas impērijas imperatori. Katoļu baznīcas saglabājās arī politiski sadrumstalotajā Itālijā.
Vislielāko atbalstu katoļu baznīca guva Spānijā. Šeit lielākā vara piederēja baznīcas tiesai – inkvizīcijai, kuras galvenais uzdevums bija iznīdēt ķecerus - cilvēkus, kuri noliedza oficiālo baznīcu. Visbiežāk ķecerus sadedzināja uz sārta. Nežēlīgi tika vajāti mauri un musulmaņi.
Spānijā radās katoļu baznīcas balsts - Jezuītu ordenis, kuru 1534. g. nodibināja spāņu muižnieks, fanātisks katolis Ignacijs Lojala. Ordeņa oficiālais nosaukums bija „Jēzus biedrība”. Tie nevalkāja mūku tērpus un dzīvoja parastu cilvēku dzīvi. Tie varēja būt gan skolotāji, gan ārsti, gan labdari, bet ticības vārdā varēja pat nogalināt.
Protestantisms Francijā
Francijas dienvidi bija stiprā kalvinistu ietekmē. Francijā tos sauca par hugenotiem, to vidū bija daudz dižciltīgo augstmaņu. Par vienu no saviem vadoņiem hugenoti uzskatīja Navarras (neliela pilsētiņa Pireneju kalnos) karali Indriķi.
Savukārt Francijas ziemeļos bija spēcīga katoļu ietekme. Pilsoņu karš starp abām naidīgajām pusēm sākās 1562. g. pavasarī. Katoļu vienība Fransuā Gīza (Francijas hercogs) vadībā uzbruka hugenotiem, kuri tobrīd noturēja dievkalpojumu. Šis uzbrukums ievadīja sadursmes 30 gadu garumā. Par vienu no iespējām izbeigt ķildas tika uzskatīta Navarras Indriķa (Anrī) kāzas ar Kārļa IX māsu Margaritu Valuā. Par godu notikumam hugenoti ieradās Parīzē, nenojaušot, ka tās ir lamatas.
Svarīgi!
Naktī uz 1572. g. 24. augustu simtiem katoļu ielauzās hugenotu mājokļos un slepkavoja cilvēkus. Durvis mājām, kur bija hugenoti, iepriekš bija atzīmētas ar baltu krustu. Tā kā 24. augusts kalendārā ir Bērtuļa diena, tad šo notikumu pieņemts apzīmēt kā „Bērtuļa nakts”.
Bērtuļa nakts.
Šajā naktī gāja bojā ap 30 000 cilvēku. Katrīna Mediči un hercogs Gīzs cerēja, ka būs izrēķinājušies ar hugenotiem, bet tie kļuva par vēl draudīgāku spēku kā iepriekš. Drīz vien katoliskajā pusē radās nesaskaņas. Hercogs Gīzs izvirzīja pretenzijas uz karaļa troni. Valdība palielināja nodokļus un tādēļ tās autoritāte kritās. Indriķis III Valuā pavēlēja nogalināt hercogu Gīzu, bet pēc gada Gīzu dzimtas uzsūtīts slepkava nogalināja Indriķi III. Valuā dinastija beidza valdīt. Par Francijas karali kļuva hugenotu vadonis Navarras Indriķis, sākot Burbonu dinastiju. Katoliskā Ziemeļfrancija nevēlējās atzīt Indriķi IV par Francijas karali. Karā katoļu pusē iejaucās Spānija. Draudi nokļūt Spānijas atkarībā piespieda frančus izlīgt.
Svarīgi!
Indriķis IV pārgāja katoļticībā. 1598. g. pieņēma Nantes ediktu, kas katoļu ticību pasludināja par oficiālo valsts reliģiju, bet hugenoti savas tiesības saglabāja.
Reformācija Anglijā
Anglijā kopš 1485. g. pie varas bija Tjūdoru dinastija. Kad Eiropā sākās reformācijas, Anglijā valdīja Henrijs VIII Tjūdors, kurš bija nežēlīgs valdnieks. Arī Anglijā izplatījās protestantu idejas, bet reformācija norisinājās atšķirīgi. Anglijas protestantu baznīca atšķīrās no Lutera, Cvinglija un Kalvina baznīcām. Par iemeslu Romas katoļu baznīcas kundzības likvidēšanai kalpoja Romas pāvesta atteikums atzīt Henrija VIII šķiršanos no sievas. Saniknotais Henrijs VIII panāca 1534. g. Anglijas parlamenta lēmumu atdalīt Anglijas baznīcu no Romas pāvesta varas. Anglijā slēdza klosterus, to īpašumus pārņēma valsts.
Elizabete I.
Par baznīcas galvu kļuva Anglijas karalis. Tika aizliegts pārdot grēku atlaides un tika iztulkota Bībele angļu valodā. Tomēr kopumā angļu baznīca (anglikāņu baznīca) maz atšķīrās no katoļu baznīcas.
Henrija VIII vienīgais dēls Eduards VI valdīja tikai 6 gadus, vēlāk par karalieni kļuva Henrija VIII meita Marija Tjūdore, kuru sauca par Asiņaino Mēriju. Viņa centās atjaunot katoļu kundzību. Anglijā ieviesa inkvizīciju, uzliesmoja nemieri. No 1558. g. tronī kāpa Henrija VIII meita karaliene Elizabete I, kura atjaunoja anglikāņu baznīcu. Viņas laikā Anglija cīnījās ar katolisko Spāniju. Anglija bija spēcīgākā Eiropas valsts, kur katoļu baznīcas kundzība tika pilnībā likvidēta. Elizabete I atklāti atbalstīja Spānijas un Romas pāvesta ienaidniekus. Protestanti no visas Eiropas rada patvērumu Anglijā.