Luijs XVI
1789. gadā Francijas karalim Luijam XVI tika dota vēl viena iespēja izšķirties par reformām. Aristokrātijas opozīcija, cerot atjaunot tādu ietekmi valsts dzīvē, kāda tai bija pirms absolūtisma nostiprināšanās, izvirzīja prasību, lai tiktu sasaukti Ģenerālštati. Buržuāzija, izmantojot apgaismības ietekmē radušos vienlīdzības jēdzienus, cerēja iegūt savam mantiskajam stāvoklim atbilstošu iespēju izlemt valsts likumus. Francijas zemnieki un pilsētu trūcīgie iedzīvotāji vēlējās uzlabot savu materiālo stāvokli. Valdība, baidoties no aristokrātijas opozīcijas, īstenoja 2 pasākumus. Vispirms tika izsludināts oficiāls aicinājums visai akadēmiski izglītotajai sabiedrībai iesniegt priekšlikumus par formu, kādā būtu sasaucami Ģenerālštati. Ģenerālštati Francijā pēdējo reizi tika sasaukti pirms 175 gadiem, kad tā bija klasiska kārtu pārstāvniecības sanāksme, kurā bija pārstāvēta garīdzniecība, muižniecība un pilsētnieki.
Sākumā bija paredzēts, ka Ģenerālštatos katrai kārtai būs 300 deputātu, taču sabiedriskās domas ietekmē trešās kārtas deputātu skaitu palielināja līdz sešiem simtiem. Trešās kārtas pārstāvji pieprasīja balsot nevis par kārtām, bet par izvēlētu personu. Tas viņiem nodrošinātu tikpat daudz balsu (600), cik abām pārējām kārtām kopā. Bet par balsošanas kārtību tā arī nevienojās.
Otrs valdības pasākums bija neparasts. Valdība aicināja sastādīt un iesūtīt memorandus, kas atspoguļotu visu trīs kārtu stāvokli sabiedrībā. Tā patiesībā bija tautas aptauja – tika iesūtīti aptuveni 40 000 memorandu. Franciju pārpludināja skrejlapas un karikatūras.
Memorands – diplomātiskais dokuments, kurā sniegts valdības viedoklis. To parasti pievieno notai; šeit – oficiāls iesniegums valdībai.
Svarīgi!
1789. gada 5. maijā Luijs XVI atklāja Ģenerālštatus. Abas augstākās kārtas pieprasīja sēdes noturēt atsevišķi un balsot pa kārtām, bet trešā kārta iestājās par kopīgām sēdēm un personālu balsošanu. Sākās diskusijas, bet vienošanās netika panākta. Trešās kārtas deputāti, kuriem bija puse no balsu skaita, atstāja zāli.
17. jūnijā tie sanāca uz atsevišķu sēdi un pasludināja sevi par Francijas Nacionālo sapulci, kas 9. jūlijā tika pārdēvēta par Satversmes sapulci.
Šie notikumi iezīmēja Lielās franču revolūcijas sākumu.
Ģenerālštatu atklāšana 1789.g. 5. maijā. A. Kudē glezna.
Luijs XVI pavēlēja pārtraukt sēdes un izklīst. Taču Satversmes sapulce pasludināja sevi par vienīgo likumīgo tautas pārstāvniecības orgānu. Luijs XVI pavēlēja slēgt zāli, kurā uz sēdēm sanāca Satversmes sapulce. Deputāti zvērēja neizklīst, kamēr nebūs pieņemta konstitūcija. Trešās kārtas deputātiem pievienojās deputāti no pirmās un otrās kārtas – zemākā garīdzniecība un daļa aristokrātijas. Trešā kārta bija guvusi uzvaru pār privileģētajām pirmajām divām kārtām. Kārtu pārstāvniecības sanāksmes – Ģenerālštatu – vietā bija nodibināta revolucionāra Francijas Satversmes sapulce.
Valdība un Luijs XVI turpmāk zaudēja kontroli pār notikumiem. Faktiski Francijā bija sākusies revolūcija. Karalis atzina Satversmes sapulces tiesības, ieradās Parīzē ar revolūcijas simbolu – trīskrāsaino kokardi pie cepures, taču vienlaikus pavēlēja izvietot papildu karaspēka vienības Versaļā un Parīzē. Parīzē pastiprinājās pārtikas trūkums un pieauga bezdarbs, sākās pastāvīgas sadursmes starp karaspēku un demonstrantiem, kas atbalstīja deputātus.
Papildus karaspēka koncentrēšana saasināja situāciju, jo to uztvēra kā karaļa un aristokrātijas sazvērestību pret Satversmes sapulci. Parīzē sākās pārtikas veikalu demolēšana, tika ieņemtas pilsētas varas iestādes un ieroču noliktavas.
14. jūlijā sacēlusies Parīzes tauta ieņēma valsts cietumu – Bastīlijas cietoksni, kas bija kļuvis par vecā režīma simbolu.
Bastīlijas cietokšņa ieņemšana
Svarīgi!
Bastīlijas cietokšņa ieņemšana bija pirmais nozīmīgākais Franču revolūcijas notikums, kurā piedalījās liels cilvēku skaits. Ar šo notikumu sākās revolūcija visā Francijā.
Vecais režīms Francijā
Francijā 18. gadsimtā valdošo sabiedrisko un politisko iekārtu pieņemts saukt par veco režīmu. Francija atšķirībā no Anglijas, kas 18. gs. panāca iekšpolitikas stabilitāti, virzījās pretim iekšpolitiskam sabrukumam. Karš par Spānijas mantojumu un Luija XIV nāve 1715. gadā noslēdza laikmetu Francijas vēsturē. Ar šiem notikumiem beidzās Francijas hegemonija Eiropā.
Francijas karaļa Luija XIV kari bija iztukšojuši valsts kasi. No viņa 30 valdīšanas gadiem, 24 bija kara gadi. Iedzīvotāji cieta no smagas nodokļu nastas. Franču muižniecība bija zaudējusi tradicionālo piesaisti savam īpašumam, jo absolūtisms radīja centralizētu valsts pārvaldi un birokrātisku pārvaldes aparātu, kuram vairs nebija nepieciešams muižnieks, kas veica sava veida pārvaldes funkcijas uz vietas. Franču aristokrātija lielākoties uzturējās Versaļas galmā.
Francijā saglabājās absolūtisms – neierobežota karaļa vara – un feodālajai sabiedrībai raksturīgas vērtības: muižniecības un garīdzniecības priviliģēts stāvoklis sabiedrībā – šīs kārtas bija atbrīvotas no nodokļu maksas, tikai tās varēja ieņemt augstus valsts amatus, un to īpašumā bija daudz zemes. Dažādas valsts dzīves jomas pārzināja karaļa iecelti ministri, kas atskaitījās tikai karalim.
Kopš 1614. gada visas Francijas kārtu sapulce – Ģenerālštati – vairs netika sasaukti.
Luijs XIV (saukts par Saules karali)
18. gs. Francijas karaļa tronī bija divi Burbonu dinastijas karaļi: Luijs XV (1715–1744) un Luijs XVI (1744–1792). Piecgadīgais Luijs XV tronī nāca 1715. gadā, tāpēc varu līdz 1723. gadam faktiski bija pavaldoņa Orleānas Filipa rokās. 1723. gadā trīspadsmitgadīgais Luijs XV tika pasludināts par pilngadīgu. Uz viņu tika likta lielas cerības, kas nepiepildījās, jo viņš valsts pārvaldīšanā nepiedalījās. Viņš valsts lietas nodeva pirmā ministra ziņā. No 1726. gada 15 gadus šajā amatā bija kardināls Flerī.
Pirmais ministrs:
- pārzināja iekšpolitiku un ārpolitiku;
- pārstāvēja karali attiecībās ar pārējiem ministriem.
Luijs XV darbojās pret savu pirmo ministru un paša iecelto valdību. Viņš bija izveidojis tā saucamo melno kabinetu, ar kura starpniecību sekoja valdības darbībai.
Luijs XV
Luija XV galmā valdīja intrigas. Ilgus gadus valsts dzīvē noteicējas bija marķīze Pompadūra un grāfiene Dibarī. Ar viņu ziņu tika dalīti posteņi un tērēti valsts līdzekļi. Karalis galvenokārt nodevās izpriecām. Galms dzīvoja grezni un izšķērdīgi. Luijam XV bija sveši apgaismības priekšstati par monarhu, kam jākalpo valstij un pavalstniekiem. Luijam XV piedēvē izteikumu: „Manam mūžam pietiks, - mans pēcnācējs lai tiek galā, kā prot.”
1774. gadā troni mantoja Luija XV mazdēls Luijs XVI. Arī viņam apgaismības idejas bija svešas. Izaudzis izvirtīgā galmā, viņš nebija gatavs tronim.
1781. gadā pirmo reizi Francijas absolūtisma vēsturē tika publicēts pārskats par finanšu stāvokli. Atklātībā nāca galma izšķērdība. Luijs XVI nebija gatavs uzņemties atbildību un izšķirties par reformām. Franču absolūtisms bija kļuvis par nopietnu šķērsli valsts attīstībā.