Svarīgi!
1810. gadā no Lielbritānijas kontinentālās blokādes izstājās Krievija – tās labībai un kokmateriāliem bija vajadzīgs noieta tirgus. Napoleons I sāka gatavoties karagājienam pret Krieviju.
Kaut arī politiskā situācija Francijā bija nestabila, Napoleons I rīkojās noteikti. Viņš izveidoja milzīgu armiju - lielāko, kāda jebkad vēsturē bija pieredzēta – ap 450 000 vīru. No tiem tikai ap 16 000 bija franči. Pārējie tika iesaukti no Napoleona I pakļautajām zemēm, kā arī no Austrijas un Prūsijas saskaņā ar Tilzītes miera noteikumiem. Krievijai nebija apmācītu rezervju, un tā spēja izveidot uz pusi mazākus spēkus salīdzinājumā ar Napoleona armiju.
1812. gada 24. jūnijā Napoleona karaspēks bez kara pieteikuma pārgāja Krievijas robežu. Karadarbība norisinājās arī Latvijas teritorijā – 5 mēnešus bija ieņemta Kurzeme. Rīgas virzienā franču karaspēks aizgāja līdz līnijai Ķekava-Olaine-Sloka.
Galvenie Napoleona spēki turpināja virzību uz austrumiem, bet krievu armija atkāpās dziļi zemes iekšienē. Francijas armijas komunikācijas stiepās vairāku simtu kilometru garumā. To apsardzei okupētajās teritorijās bija vajadzīgas karaspēka vienības. Krievu virspavēlniecība izvairījās no izšķirošās kaujas un gaidīja ziemas iestāšanos, jo paredzēja, ka Francijas armija nebija gatava ilgstoši karot bargajos Krievijas ziemas apstākļos.
1812. gada 14. septembrī Napoleona I armija iegāja Maskavā. Pilsētu bija atstājusi liela daļa iedzīvotāju. Sākās ugunsgrēki. Daļa Maskavas pārvērtās kūpošās drupās. Franču armijai nebija pajumtes un pārtikas. Napoleons I cerēja, ka cars Aleksandrs I piekritīs miera līgumam, taču uz vairākiem aicinājumiem atbilde saņemta netika. Franču okupētajās teritorijās sākās partizānu karš, armijai trūka apģērba un apbruņojuma. Rezerves atradās tālu, jo Napoleons nebija paredzējis karot tika dziļi Krievijas teritorijā, taču karam beigas nebija paredzamas. Napoleona armijas uzturēšanās Maskavā kļuva bezjēdzīga. 18. oktobrī tai uzbruka Krievijas armija, franči sāka atkāpties. Gadu mijā tā sasniedza Prūsijas robežu. Napoleons I ragavās aizbēga uz Parīzi, lai tur formētu jaunu armiju.
Svarīgi!
Neveiksmes Krievijā bija trieciens N. Bonaparta varai Eiropā. Eiropas zemēs sākās atbrīvošanās kari, kas ilga 2 gadus (1813 – 1815). Reinas savienība, kuras protektors bija Napoleons I, saira.
Pakāpeniski pret Franciju veidojās koalīcija, kurā nozīmīgākās bija 4 Eiropas valstis: Lielbritānija, Krievija, Prūsija, Austrija. 1813. gada oktobrī kaujā pie Leipcigas sabiedrotie deva Napoleonam izšķirošu triecienu. Šī kauja vēsturē iegājusi kā tautu kauja, jo tajā pret Napoleona karaspēka piedalījās aptuveni pusmiljons dažādu Eiropas tautu pārstāvju.
Luijs XVIII
1814. gada marta beigās sabiedrotie iegāja Parīzē, Napoleonu I piespieda atteikties no troņa. Francijā tika atjaunota Burbonu dinastija. Par Francijas karali kļuva revolūcijas laikā nogalinātā Luija XVI brālis Luijs XVIII. Viņš par savu valdīšanas sākumu uzskatīja 1795. gadu, izsludinādams sevi par karali nevis balstoties uz konstitūciju, bet pamatojoties uz savu izredzētību, kā „karalis no Dieva gribas”. Napoleonam I tika piešķirta Elbas sala Vidusjūrā kā patstāvīgs valdījums. Faktiski viņš bija izsūtīts trimdā. Ar Luija XVIII valdību sabiedrotie Parīzē noslēdza miera līgumu. Francijai tika noteiktas 1792. gada robežas, tā ieguva arī ar dzelzsrūdu bagāto Zāras apgabalu, kas līdz tam piederēja Vācijai, tai saglabāja gandrīz visas kolonijas, neuzlika kontribūcijas, un tā netika okupēta. Parīzes miera līgumā bija noteikts, ka visām valstīm, kas piedalījās karos ar Napoleonu, jāsapulcējas uz kongresu, lai lemtu par jaunu kārtību Eiropā.