Situācija valstī pēc Francijas pasludināšanas par republiku veidojās sarežģīta. Kaut arī visi Nacionālā konventa locekļi bija republikas piekritēji, to vidū nebija vienprātības. Stingra viedokļa trūkuma dēļ bezpartejiskos dēvēja par „purvu”. Jakobīņu radikālākā daļa kopā ar citiem radikāli noskaņotiem apvienojās, un tos sāka dēvēt par „kalnu” – pēc deputātu vietām parlamenta sēžu zālē augstākajās rindās. Jakobīņu labējo spārnu sāka saukt par žirondistiem pēc Francijas administratīvās vienības – Žirondas departamenta – nosaukuma, kurā tiem bija liela ietekme. Viņus dēvēja par „leju” – pēc to vietām sēžu zālē.
Žirondisti, kas vēlēšanās bija guvuši pārsvaru, prasīja:
- aizsargāt privātīpašumu,
- politisko varu nodot to rokās, kam pieder īpašums,
- vērsties pret patvaļu un ievērot stingrus tiesiskus principus valsts pārvaldē,
- provinču pašpārvaldi.
Radikāli noskaņotie jakobīņi prasīja vienādas politiskās tiesības visiem neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, īpašumu atsavināšanu un uzskatīja par pieļaujamu teroru, ja to prasītu nācijas intereses.
Francijas iedzīvotāju vairākumam revolūcija neko nebija devusi. Jaunā vara nespēja apturēt cenu pieaugumu un inflāciju. Zemnieki nespēja saprast kara nodokļu nepieciešamību. 1793. gada vasarā nemieri aptvēra 60 Francijas provinces. Vienā no provincēm zemnieki izveidoja savu karaspēka vienību – „Katolisko un karalisko armiju” un cīnījās pret valdības karaspēku. Pie Nantes notika traģēdija. Tur valdības karaspēks nogalināja 500 bērnu, jo turēja tos aizdomas par sakariem ar nemierniekiem.
Sarežģītā iekšējā situācija liecināja par labu radikāli noskaņotajiem jakobīņiem, kuri vienīgie rīkojās noteikti. Radikālos jakobīņus atbalstīja arī Parīzē.
Svarīgi!
1793. gadā Nacionālās gvardes vienības ielauzās Nacionālā konventa sēžu zālē un apcietināja žirondistus. Sākās jakobīņu diktatūra. Radikālo jakobīņu vadībā bija 2 spilgtas personības: Žoržs Dantons un Maksimiljēns Robespjērs.
Ž. Dantons
Rojālisti (absolūtās monarhijas piekritēji) kopā ar žirondistiem ķērās pie ieročiem. Francijā sākās pilsoņu karš. Nacionālais konvents kontrolēja situāciju tikai ceturtajā daļā valsts teritorijas. Tika nozīmēti ārkārtas komisāri, kuriem piešķīra neierobežotu varu. Viņi organizēja revolucionāro armiju, uzsākto nežēlīgu teroru pret rojālistiem, žirondistiem un baznīcas kalpotājiem, kuri atteicās zvērēt uzticību revolūcijai.
Lai apturētu inflāciju, tika noteikti stingri cenu griezti, zemniekiem tika uzliktas obligātas preču piegādes normas un konfiscēta manta.
Bez izmeklēšanas un pierādījumiem izrēķinājās ar tautas ienaidniekiem un visiem, kas pauda citādus uzskatus. M. Robespjēra izpratnē terors un nāve bija tikai posms ceļā uz demokrātiju. Viņaprāt, šādu mērķi nevar sasniegt bez upuriem. 1794. gadā tika pieņemts likums par teroru. Tas deva tiesības katram denuncēt (slepeni apsūdzēt kādu priekšniecībai vai varas iestādēm) un faktiski nekādas morāles normas vairs nepastāvēja. Vistraģiskākos apmērus terors sasniedza laikā no 1793. gada septembra līdz 1794. gada jūlijam. Tika apcietināti ap 600 000 franču, 16 000 mira uz giljotīnas un tikpat daudzi nomira cietumos. Robespjērs pavēlēja ar nāvi sodīt savu bijušo draugu Dantonu, kurš prasīja apturēt teroru. Kad giljotīna atņēma dzīvību Ž. Dantonam, pūlī esot atskanējis sauciens „Lai dzīvo republika!” Kāda cita balss atbildēja: „Republika? Tā ir mirusi. Tai tikko nocirta galvu!”
Ž. Dantonam pieder vārdi: „Revolūcija līdzinās Kronam (sengrieķu mitoloģijā titāns, kurš aprij savus bērnus) – tā aprij pati savus bērnus!”
Nacionālajā konventā brieda sazvērestība pret M. Robespjēru, kuru kopā ar viņa līdzgaitniekiem apcietināja un publiski sodīja ar nāvi. Jakobīņu klubu aizliedza.
M. Robespjērs
Tad revolūcijas gaitā notika pavērsiens – 9. termidora (nosaukums radies pēc mēneša nosaukuma) apvērsums, kas bija vērsts pret jakobīņu diktatūru. Tā organizētāji piederēja pie jakobīņu mērenā spārna, kas norobežojās no terora. No cietuma atbrīvoja daudzus aizdomās turētos, Nacionālajā konventā no jauna uzņēma padzītos žirondistus, atcēla drastiskos saimnieciskos pasākumus. Izsludināja jaunas vēlēšanas, taču iepriekšējā konventa locekļi visi automātiski iegāja tā sastāvā.
1795. gadā pieņēma jaunu konstitūciju, kas noteica jaunas pārvaldes struktūras izveidi. Izveidotais likumdošanas korpuss sastāvēja no Piecsimtu padomes un Vecāko padomes. Izpildvaru nodeva direktorijai, vispārēju vēlēšanu tiesību vietā noteica mantas cenzu. Nacionālais konvents izveidoja likumdošanas orgānu – Likumdošanas korpusu – un izpildvaras institūciju – Direktoriju. Tā sastāvēja no pieciem locekļiem, kuri visi bija termidora apvērsuma organizētāji. Direktorija iecēla ministrus, komisārus un ģenerāļus. Tās saimnieciskā politika bija neveiksmīga – apturēt inflāciju neizdevās, jaunizlaistā papīrnauda zaudēja vērtību straujās inflācijas dēļ, valsts aparātā valdīja korupcija. Jaunais režīms nebija populārs. Valstī turpinājās krīze un auga nemieri.