Krievijas politika Baltijas provincēs bija atkarīga no varas maiņām Pēterburgā. Pēc Pētera I nāves 2 gadus valdīja viņa sieva Katrīna I, kura bija Alūksnes mācītāja Ernsta Glika audžumeita. Pēc Katrīnas I valdīja Pētera I mazdēls Pēteris II (3 gadus). Pēc Pētera II nāves tronī nāca Kurzemes – Zemgales hercogiene Anna Ivanovna. Viņa valdīja 10 gadus no 1730. g. – 1740. gadam. Viņas valdīšana bija labvēlīga Baltijas vācu muižniecībai, jo Ernsts Johans Bīrons un tā līdzgaitnieki ieguva varu Pēterburgā. 1741. gadā, kad tronī kāpa Elizabete I, varu atguva krievu augstmaņi. Vēlāk pie varas nāca viņas māsas Holšteinas hercogienes dēls Pēteris III, kurš tika nogalināts, bet viņa sieva Katrīna II prata samierināt krievu aristokrātiju un ārzemnieku līdzdalību galmā.
Līdz pat 19. gadsimtam cara valdība maz iejaucās Baltijas guberņu iekšējā dzīvē. Vācu muižniecībai bija tiesības pulcēties landtāgos, kuru lēmumus respektēja Krievijas gubernatori. Vācu valoda saglabāja lietvedības valodas statusu. Cara rīkojumus, kuri attiecās uz Iekškrievijas guberņām, piemēram, Latgali Vitebskas guberņā, parasti uz Kurzemi un Vidzemi neattiecināja.
Katrīna II.
Tika ieviesta jauna lauku rūpniecības nozare – spirta dedzināšana no maizes labības. Tas bija klaušu darbs, ko vajadzēja veikt ziemā. Degvīnu pārdeva muižu krogos. Šādas saimnieciskās politikas rezultātā tautai draudēja deģenerācija no alkohola. 1757. g. četros Vidzemes apriņķos bija 933 muižu krogi, bet tikai 29 skolas zemnieku bērniem.
Latviešu dzimtzemnieki bija kunga īpašums, un ar viņiem Krievijas valdība nerēķinājās. Ģenerālgubernatora Goļicina rīkojums deva tiesības muižniekiem ar izbēgušajiem zemniekiem izrēķināties pēc saviem ieskatiem. Ja zemnieku nogalināja, muižnieks par to sodu nesaņēma.
1713. gadā muižniekiem atļāva zemniekus sodīt ar miesas sodiem. 1760. gadā atļāva bez tiesas zemniekus izsūtīt uz Sibīriju, bet 1762. gadā ukazs (Krievu valdības rīkojums, pavēle) norādīja, ka nav likuma, kas ļautu muižniekus sodīt par zemnieku nogalināšanu.
1767. g. ukazu zemniekiem draudēja miesas sods un izsūtījums uz Sibīriju par sūdzības iesniegšanu imperatorei Katrīnai II.
1785. g. Leklerks Venēcijā izdeva grāmatu „Storia Fisica, Morale, Civile e Politica della Russia”, kurā bija aprakstīta Vidzemes un Igaunijas muižniecība un zemnieki.
Vidzemes mācītājs Augusts Hupels aizstāvēja zemniekus. Viņš izteicās, ka igauņi un latvieši muižnieku acīs ir lietas nevis personas. Cilvēki Vidzemē esot lētāki kā nēģeri Āfrikas kolonijās.
G. Merķeļa darbā „Latvieši” tika parādīti reālie latviešu tautas dzīves apstākļi.
Garlībs Merķelis.
Lai stabilizētu stāvokli pierobežas provincēs, Krievijas gubernatori pēc cara valdības norādījumiem tomēr izdarīja spiedienu uz Baltijas muižniecību, lai uzlabotu zemnieku stāvokli.
18. gadsimta otrajā pusē Vidzemē sākās zemnieku nemieri. Tos idejiski veicināja hernhūtiešu kustība jeb piētisms, kas radās 17. gadsimtā luterānisma ietvaros. Grāfa Cincendorfa dibinātā Bohēmijas brāļu hernhūtiešu kustība bija viena no piētisma atzarojumiem. Ģenerāļa Hallarta atraitne Valmiermuižā bija ierīkojusi piētistu centru. Hernhūtisms strauji izplatījās Vidzemē un Igaunijā, īpaši zemnieku vidū, jo deva garīgu spēku un mierinājumu, kā arī aicināja rūpēties par draudžu iekšējo solidaritāti un tikumīgu dzīvesveidu. Kustībā bija aptuveni 4000 zemnieku. Samazinājās gan dzeršana, gan noziedzība, pieauga zemnieku pašapziņa un savstarpējā palīdzība. Muižniecība, sajutusi draudus, panāca, ka imperatore Elizabete I 1743. gadā kustību aizliedza. Hernhūtisms turpināja pastāvēt nelegāli. 1764. gadā Katrīna II atjaunoja ticības brīvību Vidzemē, līdz ar to hernhūtieši atsāka legālu darbību.
Katrīnas II valdīšanas laikā Eiropā norisinājās Lielā franču revolūcija ar cilvēku brīvības, vienlīdzības un līdztiesības ideju. Idejas nonāca arī līdz Latvijas teritorijai. Kurzemes hercogistē pilsētu namnieki sāka protestēt pret muižnieku privilēģijām. Viņi vēlējās panākt līdzdalību likumdošanas procesā, piedalīšanos valsts amatos.
Lielā franču revolūcija sakrita ar Polijas neatkarības cīņām. 1774. g. poļu armija Tadeuša Kostjuško vadībā sāka cīņu ar Krieviju. Viena no Polijas armijas vienībām leitnanta Mirbaha vadībā ienāca Kurzemē un solīja atcelt dzimtbūšanu. Tas radīja nemieru zemnieku vidū, bet to apspieda cara armija.
19. gs. pirmajā pusē Napoleona iebrukums Krievijā un zemnieku brīvlaišana Latvijā un Igaunijā nesamazināja vācbaltu muižnieku dominanti Krievijas Baltijas provincēs.
19. gs. otrajā pusē Krievijas valdībā pārsvaru guva slavofilu virziens, kas iestājās pret sveštautiešu ietekmi cara galmā. Krievijā apmēram 60% gubernatoru, 50% ģenerāļu, 13% senatoru bija ārzemnieciskas izcelsmes.
Slavofili bija sabiedriski politisks virziens Krievijas politikā, kas vērsās pret sveštautisko Krievijā. Slavofilu ietekmē mainījās valdības attieksme pret vācbaltiešiem Baltijas guberņās. Baltijā sākās rusifikācija (pārkrievošana). Notika pilsētu un laiku pašvaldību iestāžu reformēšana. Par lietvedības valodu kļuva krievu valoda. Iekškrievijas likumus sāka attiecināt arī uz Baltijas guberņām. Līdz ar administratīvo reformu likvidēja ne tikai vācbaltu iestādes, bet ierobežoja arī latviešu nacionālo kustību. Rusifikācijas procesā palielinājās pareizticīgās baznīcas privilēģijas. Pārkrievošana notika arī izglītības iestādēs. Mācības notika krievu valodā, izņēmums bija pamatskolas pirmās klases. Valsts iestādes pārgāja uz krievu valodu. Latgali rusifikācija skāra visvairāk. Tur skolās pilnībā tika aizliegta latviešu valoda. Latviešu inteliģencei sākotnēji simpatizēja slavofilu politika, jo tā cerēja uz vācu pozīciju vājināšanu, tomēr vēlāk šīs simpātijas zuda, jo rusifikācijas rezultātā viņiem vajadzēja meklēt darbu ārpus Latvijas.
Latvijā rusifikācija izpaudās arī kā pastiprināta industrializācija, kas radīja sociālo spriedzi un sekmēja sociālistisko ideju izplatību. Sākotnēji rusifikācijai pretojās tikai vācbalti, bet vēlāk arī latvieši. Rusifikācija pastiprināja konfliktu starp vācbaltiem un latviešiem, jo tagad latvieši varēja piedalīties pašvaldības vēlēšanās.
Agrārā politika
Zviedru laikā Vidzemē, kad notika muižu redukcijas, vācu muižniecībai radās konflikts ar Zviedriju, un tā nostājās Krievijas pusē, kura solīja privilēģijas un īpašu autonomu statusu. Baltijas guberņās tika saglabāta no Krievijas centrālajām guberņām atšķirīga likumdošanas kārtība. Tomēr līdz 19. gs. beigām Baltijas muižniecība savu priviliģēto stāvokli bija zaudējusi.
Krievijas kundzības sākumā latviešu zemnieku atkarība no muižniekiem pastiprinājās. Tā kā audzināt labību priekš spirta bija izdevīgi, muižnieki palielināja muižu zemes uz zemnieku zemju rēķina.
Tika palielinātas arī klaušas. Rezultātā zemnieki nonāca pilnībā verdziskā stāvoklī. Lēņa muižas tika pielīdzinātas privātmuižām. 1720. gadā darbu uzsāka restitūcijas komisija. Rezultātā lielākā daļa Vidzemes muižu tika apstiprinātas par vācu muižniecības privātīpašumu. Tikai 20% bija kroņa muižas.
18. gadsimtā vācu muižniecība centās pierādīt cara valdībai, ka muižniecības absolūtā vara pār zemniekiem balstās uz tradīciju kopš Livonijas iekarošanu. Ar laiku tomēr cariskā Krievija vēlējās muižnieku varu ierobežot, jo šādi cars vēlējās saglabāt stabilitāti pierobežas provincēs un pastiprināt valdības ietekmi.
Klaušu pieaugums un zemnieku posts sāka graut Baltijas guberņas ekonomiku. Dzimtbūšanas kavējošo lomu saprata tie vācu inteliģences un garīdzniecības pārstāvji, kurus ietekmēja Rietumeiropas progresīvās sabiedriskās domas. Mācītāji Johans Georgs Eizens, Augusts Hupels, Heinrihs Johans Jannaus, kā arī domskolas rektors Kārlis Filips Mihaels Snells, Rīgas rātskungs Johans Teodors Bērenss, publicisti Garlībs Merķelis, Johans Gotfrīds Zeime un citi nosodīja zemnieku paverdzināšanu. Daudzi no viņiem uzskatu dēļ tika vajāti. Inteliģence prasīja mīkstināt dzimtbūšanas apstākļus. Viņi uzskatīja, ka esošā sistēma ir novecojusi un postoša ne tikai pašai zemniecībai, bet arī muižniecībai. Vairums vācbaltu pārstāvju bija konservatīvi. Bija, protams, arī atsevišķi intelektuāli muižnieki, kuri savā muižā realizēja zemnieku klaušu liberalizāciju. Par to landtāgs viņus nosodīja, tāds bija, piemēram, barons Karls Frīdrihs Šulcs.
Cilvēki Vidzemē esot bijuši kā tirgus preces. Pavārs vai kučieris maksāja 100 rubļus, kalpone 10 rubļus, bet bērns 4 rubļus.
1765. gadā ģenerālgubernators Brauns savā runā landtāgā deva norādījumus muižniekiem izbeigt despotiju pret zemniekiem. Viņš ieteica izstrādāt agrāro likumprojektu, ja ne, to izstrādās pati valdība.
Ģenerālgubernators Georgs Brauns.
Brauna prasības:
- strikti reglamentēt muižas klaušas,
- atzīt zemnieku tiesības uz kustamo mantu,
- izbeigt vai maksimāli ierobežot miesas sodus.
Brauna priekšlikums neguva atbalstu uzreiz, bet tikai 19. gadsimta sākumā, jo notika arvien vairāk zemnieku dumpju.
Tika izstrādāts agrāro reformu likumprojekts. Muižnieki, kuri nevēlējās saimniekot atbilstoši jaunajai sistēmai, nonāca parādos. No 1796. g. līdz 1800. gadam parādu dēļ Vidzemē tika pārdotas 84 muižas.
Agrārā reforma bija ilgstošs process, kas ilga no 1804. gada (Vidzemes zemnieku likumi) līdz 1861. gadam. Katrīnas II aizsākto agrārpolitikas liberalizāciju turpināja viņas mazdēls Aleksandrs. Reformas paātrināja1802. g. Kauguru muižas nemieri, kuru apspiešanai tika iesaistīts krievu karaspēks. Viens no nemieru vadoņiem bija muižas kučieris Gothards Johansons, kurš bija daudz lasījis laikrakstus, kā arī Merķeļa „Latviešus”.
Reformu piekritēju pulciņu vācu muižniecībā pārstāvēja grāfs Frīdrihs fon Zīvers.
Reformu piekritēju pulciņu vācu muižniecībā pārstāvēja grāfs Frīdrihs fon Zīvers.
1804. gadā Aleksandrs I parakstīja Vidzemes agrāro likumprojektu. Rezultātā zemnieki atguva tiesības uz kustamo un nekustamo mantu. Saimniekus varēja pārdot tikai kopā ar zemi. Zemnieki bija piesaistīti zemei, nevis kungam. Muižniecība ar šādiem noteikumiem nebija apmierināta, tādēļ 1809. g. izdeva papildus pantus, kas mazināja saimnieku tiesības.
Iespaidu uz agrāro politiku Baltijā atstāja arī franču revolūcija un Napoleona I laiks. Napoleona I karagājiena laikā uz Krieviju 1812. g. Kurzemē ienāca prūši ar ģenerāli Gravertu. Kaujās pie Iecavas un Bauskas Krievijas armija tika padzīta aiz Daugavas. Vidzemes gubernators M. G. Esens, kurš panikā bija licis nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, tika nomainīts ar marķīzu F. Pauluči, kurš uzsāka pārrunas ar Gravertu. Stāvoklis Latvijas teritorijā bija nemainīgs līdz Napoleona sagrāvei. Graverts latviešu zemniekiem norādīja, ka līdzšinējā kārtība mainīta netiks. Muižniecībai, kurai vajadzēja realizēt pretestību pret iebrucējiem, to nedarīja.
Napoleons Bonaparts.
Agrārā reforma tā arī līdz galam netika realizēta. Tā neapmierināja ne zemniekus, ne muižniekus. Ģenerālgubernators Pauluči centās pārliecināt muižniekus par zemnieku brīvlaišanas nepieciešamību. 1816. gadā zemnieku brīvlaišana tika realizēta Igaunijā, 1817. gadā – Kurzemes guberņā, bet 1819. gadā Vidzemes guberņā. Ap 900 000 zemnieku tika atbrīvoti no dzimtbūšanas. To zeme palika muižnieku īpašumā. Iesākumā zemnieki varēja pārvietoties tikai novada robežās. Pēc tam zemniekiem tika dotas tiesības izpirkt savu zemi.
Reformai sekoja krīze, ko radīja lauksaimniecības produkcijas cenu kritums Eiropā. Muižas no ieslīgšanas parādos neglāba ne degvīna brūvēšana, ne linu audzēšana, ne lauksaimniecības zemju paplašināšana. Šajā laikā Latvijā attīstījās aitkopība, paplašinājās kartupeļu audzēšana, ieviesās āboliņa kā lopbarības kultivēšana. Zemniekiem klājās grūti, jo tiem nebija tādu ekonomisko resursu kā muižniekiem. Līdz ar to sākās pārcelšanās uz vietām , kur bija brīvas zemes, notika pāriešana ķeizara ticībā, kā arī notika dumpji un nemieri. Apzīmējumu „klaušu laiks" ieguva tieši pēcreformu periods, jo par zemes renti zemniekiem nācās strādāt klaušas.
Nikolaja I valdīšanas laikā pēc 1825. gada bieži notika zemnieku dumpji.
19. gadsimta 40. gados sākās zemnieku izceļošana no Iekškrievijas guberņām. Lai risinātu problēmas, Pēterburgā tika nodibināta Baltijas lietu komiteja, kurai bija jāizstrādā jauni agrārie likumi. Liberālā muižnieka Hamilkara fon Felkerzāma vadībā tika izstrādāti Vidzemes zemnieku pagaidu likumi, kuros tika noteikti zemniekiem obligāti iznomājamās zemes platības.
Tika ieviestas šādas zemes kategorijas:
- vaku zeme – muižnieka īpašums, kas obligāti bija jāiznomā vai jāpārdod zemniekiem,
- kvotas zeme – muižas zeme, kas paredzēta muižas kalpu uzturam.
1849. g. likumus apstiprināja uz 6 gadiem. Likumu termiņš vēlāk tika pagarināts.
Sešdesmito gadu liberālās reformas Krievijā un Iekškrievijas likumdošanas attiecināšana uz Baltijas guberņām likvidēja vācbaltu muižnieku varu pār zemniekiem, kaut gan ekonomisko ietekmi viņi nezaudēja.
Pārskats par Agrāro reformu
- 1764. g. muižnieks K. Šulcs izdeva „Zemnieku tiesu”, ar kuru tas savās personiskajās muižās ierobežoja savu kā dzimtkunga pilnvaras un paplašināja saimnieku tiesības.
- 1765. g. ģenerālgubernators Brauns iesaka landtāgam izstrādāt likumprojektu, kas uzlabotu zemnieku stāvokli.
- 1804. g.Aleksandrs I apstiprina Zīversa likumprojektu, ar kuru zemnieki tika iedalīti 2 kategorijās, tika piešķirtas īpašuma tiesības uz mantu, dzimtai nomas tiesības uz zemi. Muižnieki varēja veikt mājas pārmācību tikai pret klaušās gājējiem., bet pārējie tika pakļauti tiesai.
- 1809. g. tika atcelts 1804. g. likums par klaušu normēšanu un zemes pārmērīšanu. Uzlabojās kalpu un klaušinieku stāvoklis.
- 1817. g. Kurzemes zemnieku likumi atcēla dzimtbūšanu Kurzemes guberņā.
- 1819. g. Vidzemes zemnieku likumi atcēla Vidzemes guberņā dzimtbūšanu.
- 1845. g. papildus panti 1819. g. likumam uzlaboja zemes rentes noteikumus.
- 1848. g. rīkojums ļāva Kurzemes zemniekiem dzīvot pilsētās.
- 1849. g. Vidzemes zemnieku pagaidu likums noteica muižas zemju daļu, kas obligāti jāiznomā zemniekiem.
- 1858. g. Kurzemes zemnieki iegūst tiesības apmesties uz dzīvi visā impērijas teritorijā.
- 1860. g. likums no 1849. g. tika apstiprināts beztermiņa.
- 1861. g. tika atcelta dzimtbūšana Latgalē.
- 1863. g. Vidzemes pasu likums, kas paplašināja zemnieku pārvietošanās tiesības. Kurzemes agrārie likumi noteica muižniekiem obligātu ilgtermiņa rentes līgumu slēgšanu ar saimniekiem.
- 1865. g. muižniekiem tika atņemtas mājas pārmācības tiesības.
- 1866. g. pagastu pašvaldības likumi atbrīvoja pilnībā zemniekus no muižnieku aizbildniecības.
