Kristietības vēsture
Svarīgi!
Kristietības aizsākumi ir meklējami Tuvo Austrumu zemēs. Tā ir attīstījusies no ebreju reliģijas jūdaisma (Ebreji uzskatīja sevi par Dieva izvēlētu tautu.
Svarīgi!
Viņi gaidīja Mesiju, kas nestu Dieva ziņu un palīdzētu ebrejiem tikt vaļā no saviem ienaidniekiem.), ar kuru tai ir kopīga lielākā daļa svēto rakstu, kā arī agrīnā vēsture.
Kristīgā ticība veidojās kā jūdaisma virziens, bet drīz no tā nodalījās.
Kristīgās ticības aizsākumi Romā saistāmi ar imperatoru Oktaviāna Augusta un Tibērija laiku.
Kristīgā ticība saistās ar Jēzu no Nāceretes un viņa darbību. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Jēzus bija Jaunavas Marijas dēls, kas dzimis no Svētā Gara.
Marija kopā ar vīru Jāzepu dzīvoja Nācaretes pilsētiņā Galilejas apgabalā (Ziemeļpalestīnā). Sakarā ar tautu staigāšanu viņiem bija jādodas uz Betlēmi, kur Hēroda valdīšanas laikā 4. gadā p.m.ē. piedzima Jēzus. Jēzus māte bija Marija (matu pinēja), bet tēvs Jāzeps (galdnieks). Jēzus ģimene ir cēlusies no seno izraēļu Benjamiņu cilts. Par Kristus bērnību ir zināms ļoti maz. 12 gadu vecumā viņš kopā ar vecākiem nonācis Jeruzalemē, kur izrādījis ļoti lielu interesi par svētajiem Rakstiem, bijis izglītots šajos jautājumos.
Marija kopā ar vīru Jāzepu dzīvoja Nācaretes pilsētiņā Galilejas apgabalā (Ziemeļpalestīnā). Sakarā ar tautu staigāšanu viņiem bija jādodas uz Betlēmi, kur Hēroda valdīšanas laikā 4. gadā p.m.ē. piedzima Jēzus. Jēzus māte bija Marija (matu pinēja), bet tēvs Jāzeps (galdnieks). Jēzus ģimene ir cēlusies no seno izraēļu Benjamiņu cilts. Par Kristus bērnību ir zināms ļoti maz. 12 gadu vecumā viņš kopā ar vecākiem nonācis Jeruzalemē, kur izrādījis ļoti lielu interesi par svētajiem Rakstiem, bijis izglītots šajos jautājumos.
30 gadu vecumā sastapis Jāni Kristītāju. Svētais Jānis Kristītājs bija sludinātājs un askēts, kurš kristījis Jēzu Kristu. Tiek godināts Kristietībā kā svētais, bet islāmā kā pravietis. Jānis Kristītājs kritizēja pastāvošo kārtību, sludināja Dieva valstības drīzu iestāšanos un veica kristīšanu Jordānas upē. Vairāki Jēzus sekotāji pirms pievēršanās kristietībai bija Jāņa Kristītāja sekotāji.
Jēzus kristīšanas akts esot pārvērtis visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc šī notikuma Jēzus uz 40 dienām devies tuksnesī, bet pēc tam pats sācis sludināt.
Jānis Kristītājs ar saviem mācekļiem.
Ap Jēzu pulcējās viņa piekritēji un mācekļi – apustuļi (12 tuvākie Jēzus mācekļi, kuri sludināja viņa mācību). Jūdu augstākie priesteri jutās apdraudēti dēļ Jēzus popularitātes, tādēļ apsūdzēja to kā viltus pravieti.
Starp Jēzus sekotājiem bija nodevējs - Jūdass (tagad šis vārds kļuvis par sugas vārdu, kas nozīmē "nodevējs"), kas nodeva Jēzu varas iestādēm. Pēc pāris dienu sludināšanas Jēzu apcietināja un nodeva Poncijam Pilātam.
Paši ebreji nebija gaidījuši tāda veida mesiju, tādēļ tieši viņi ir tie, kas prasa Jēzus nāvi. Jēzus aizstāvības runa bija īsa, viņš sacīja: "Mana valstība nav no šīs pasaules".
Svarīgi!
Pēc Romas pārvaldnieka Poncija Pilāta apstiprinājuma 30. gada aprīlī (daži autori min 7.aprīli) pēc fiziskām mokām Jēzu sita krustā Golgātas kalnā.
Viņš tika apbedīts Jeruzalemē kādā kalnā. Jēzus mācekļi trešajā dienā liecināja, ka viņš ir augšāmcēlies. Mācekļi šo augšāmcelšanos uzskata par galveno Jēzus dzīvē.
Daudziem cilvēkiem Jēzus patika viņa dziedinošo spēju dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš spēja sludināt reliģiju, izmantojot stāstus, kuros vilka paralēles ar reālo dzīvi. Bībelē tiek stāstīts, ka Jēzus trīs dienas pēc nāves augšāmcēlās un vēl 40 dienas pavadīja uz Zemes. Pēc tam viņš tika uzņemts paradīzē. Pēc viņa nāves mācekļi turpināja sludināt. Jēzus esot uzņēmies nāvi par cilvēku grēkiem, un drīz ieradīsies vēlreiz, lai spriestu taisnu tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Ticīgie tam ticēja un saprata, ka visas antīkās vērtības nav neko vērtas. Daudzi cilvēki atteicās no laicīgām baudām un dzīvoja askētiski.
Svarīgi!
Pirmā kristiešu draudze izveidojās Jeruzalemē, bet vēlāk arī citur Palestīnā.
1. gs. vidū kristiešu draudzes izplatījās Mazāzijas, Sīrijas pilsētās, Kiprā, Krētā, Maķedonijā, Ahajā. Aktīvu misionāra darbu veica apustulis Pāvils, kurš jaunībā bijis spēcīgs kristietības pretinieks. Ceļā uz Antinoheju viņam parādījusies atklāsme, pēc kuras viņš kļuva par aktīvu kristietības sludinātāju. 63.gadā Nerona vajāšanas dēļ sists krustā ar galvu uz leju. Apustulis Pāvils aicinājis daudzas nejūdu tautas (pagānus) pievērsties kristietībai. Pāvils sludināja Eiropā, Grieķijā, Romā, Spānijā, Āzijā, Ziemeļāfrikā, Turcijā. Viņš bija viens no aktīvākajiem Jaunās Derības autoriem.
Itālijā kristietība vispirms izplatījās Romā, kur sludināja apustulis Pēteris (vēlāk arī Pāvils). 2. gs. daudz kristiešu bija arī Ziemeļdivupē, Ēģiptē, Ziemeļāfrikā.
Vārds "Jēzus" nāk no Jošua, kas aptuveni nozīmē "Jahves palīgs"."Hristos" ir tituls, kas nozīmē "mesija","glābējs", "pestītājs".
Lai izplatītu Jēzus mācības, daži no agrīnajiem kristiešiem sarakstīja tekstus par viņu. Mateja, Marka, Lūka un Jāņa evaņģēliji ir pamatteksti, kuri ir Jaunās Derības pamatā.
Baznīca
Kristietības attīstība ir cieši saistīta ar baznīcas likteņiem.
Kristiešu draudžu vadītājus ievēlēja paši draudzes locekļi:
- prezbiteri (agrās kristietības draudzēs baznīcas vecākais, vēlāk garīdznieks – draudzes vecākais),
- bīskapi (kristīgo baznīcu augstākais garīdznieks, kā arī teritoriālās pamatvienības priekšnieks),
- diakoni (zemākais kristiešu kulta kalpotājs).
Viņi vadīja dievkalpojumus, uzraudzīja draudzes tikumisko dzīvi, pārzināja draudzes mantu, sniedza palīdzību.
Kad nebija vēl speciālu kulta celtņu, dievkalpojumus noturēja vai nu turīgos kristiešu namos, vai zem klajas debess, vai katakombās (kristiešu pazemes apbedījuma vietas, kas veidoja eju labirintus, bet sienās vairākos stāvos atradās apbedījuma nišas).
2. gs. sāka veidoties efektīva baznīcas organizācija. Draudžu amatpersonas – garīdznieki, ko sauca par klēru (kristīgie garīdznieki un baznīcas kalpotāji, kurus sākotnēji izvēlējās ar lozēšanu) nodalījās no pārējiem draudžu locekļiem – lajiem (cilvēki, kas pieder kādai reliģijai, bet nav garīdznieki). 2. – 3. gs. kā draudžu augstākās amatpersonas izvirzījās bīskapi. Bīskapus ievēlēja klērs kopā ar draudžu locekļiem. Bīskapi pakļāvās attiecīgās provinces bīskapu sanāksmei – sinodei, ko vadīja provinces galvenās pilsētas bīskaps (austrumos to sauca par metropolītu, bet rietumos – arhibīskapu).
Katakombas.
Baznīcu provinces bija pakļautas lielākām pārvaldes vienībām – patriarhātiem. Tā bīskapus kopš 5.gs. vidus sauc par patriarhiem (Šeit: pirms pāvesta amata iedibināšanas augstākais garīgās amatpersonas tituls). Bija 5 patriarhi. Austrumos: Konstantinapoles, Antiohijas, Aleksandrijas, Jeruzalemes, bet rietumos – Romas patriarhs.
Romas patriarhs faktiski bija rietumu baznīcu galva, kas pretendēja uz kristīgās baznīcas vadītāja statusu, jo Romas draudzei esot saistība ar diviem apustuļiem – Pēteri un Pāvilu. Romas bīskaps sevi uzskatīja par pirmā bīskapa Pētera pēcteci un sāka saukties par pāvestu (kristieši ar šādu uzrunu pauda padevību garīgajam vadonim).
Teorētiski šīs pretenzijas pamatoja pāvests Leons I Lielais (440. – 461.g.).
Austrumu patriarhi tomēr neatzina Romas bīskapu par primātu (vadošo personu). 5.gs. par vadošo austrumos kļuva Konstantinopoles patriarhs, jo viņu atbalstīja imperators.
Kristīgās ticības uzvara Romā
Roma izturējās toleranti pret kristīgo ticību tāpat kā pret jebkuru citu reliģiju. Konflikti ar kristiešiem radās kristiešu neiecietības un nekristiešu neizpratnes dēļ. Kristieši bija neiecietīgi pret citiem kultiem, jo par vienīgo pareizo reliģiju uzskatīja savu ticību. Viņi nepiedalījās reliģiskos tautas svētkos un karadienestā. Norobežošanās no apkārtējiem, vienkāršība un sanāksmes naktīs radīja baumas par kaut ko nelikumīgu. Imperatori reaģēja uz tautas noskaņojumu un izvērsa kristiešu vajāšanu.
Svarīgi!
Pirmā kristiešu vajāšana notika imperatora Nerona laikā.
Viņš vainoja kristiešus lielajā Romas ugunsgrēkā. Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
- aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
- sadedzināja Svētos Rakstus,
- sagrāva kulta vietas,
- kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
- konfiscēja draudžu īpašumus.
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
311. g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši. 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Juridiski to pierādīja 380. g. Teodosija I edikts. Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.
Mūki
Baznīcu bagātības, vienlīdzības idejas, vienkāršības un uzvedības normu pārkāpšana bija pretrunā ar kristiešu sākotnējiem ideāliem. Daži bīskapu kundziskums un varaskāre radīja neapmierinātību vienkāršajos kristiešos. Kā reakcija uz to bija mūka dzīves izvēle. Jau 2. – 3. gs. fanātiski kristieši dzīvoja tuksnešos vai citās vientuļās vietās kā vientuļnieki, lai novērstos no sabiedrības un pasaulīgām lietām. Ar laiku vientuļnieki apvienojās kopienās, veidojot klosterus (mūku reliģiskas dzīves pamatforma; mūku kopienas kulta un sadzīves ēku komplekss). Klosteri izplatījās Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā, Divupē, Palestīnā, Itālijā, Ziemeļāfrikā, Gallijā, Spānijā. 5.gs. tika nodibināta bīskapu virsuzraudzība pār klosteriem. No mūkiem iecēla bīskapus. Tie veica misionāra pienākumus.
Svētie raksti
Vienlaikus ar baznīcu organizāciju veidošanos notika ticības principu formēšanās un Svēto Rakstu apkopošana Jaunajā Derībā, kurā ietilpa 27 sacerējumi, tostarp 4 evanģēliji (Jēzus Kristus sludinātā kristietības mācība; stāsti par Jēzus dzīvi un darbību, kas pierakstīti 1.gs. beigās), apustuļu vēstules utt. Derības tekstus pilnībā apstiprināja 419. g.
Ticības principi
Obligātie ticības principi veidojās starp dažādiem novirzieniem un ķecerībām (reliģiska kustība un mācība, kas ir pretrunā ar oficiālo baznīcu). Strīdi bija par atsevišķu dogmu (tēze, kas atzīta par dievišķas izcelsmes patiesību) uztveri. Radās arī „maldu mācības”, jo:
- kristīgā ticība izplatījās atšķirīgās etniskās vidēs,
- tā bija arī cīņa par amatpersonu varu.
Pirmās domstarpības sākās jau 2. gs., īpaši asas tās bija 4. gs., un turpinājās pēc Rietumromas krišanas.
Pirmā šķelšanās
Pirmā šķelšanās notika starp jūdu un „pagānu” (cittautiešu) kristiešiem. Apustulis Pāvils bija par norobežošanos no jūdaisma rituāliem un nacionālisma, jo kristietības pamatā ir universālisms. Domstarpības radīja dažādi jautājumi, piemēram, par atkāpšanos no sākotnējiem kristietības ideāliem, par Jēzus Kristus dabu (dievišķo un cilvēcīgo), par Dieva Tēvu, Trīsvienību utt.
Svarīgi!
3. /4. gs. radās ariānisms, kura pamatlicējs bija Aleksandrijas prezbiteris Ārijs.
Ariāņi uzskatīja, ka vienīgi Dievs Tēvs ir visaptverošs Dievs, bet Dieva Dēls ir Dieva Tēva sūtīts pestītājs, un ir zemāks par Dievu. Nīkajas (325.) un Konstantinopoles (381.) koncilā ariānisms tika nosodīts kā „ļaunprātīga” ķecerība, kā arī tika atzīts, ka Dievs Tēvs un Dievs Dēls pēc būtības ir vienādi.
Laika gaitā „pareizā” kristietības mācība tika nodalīta no strāvojumiem un pasludināta par oficiālo valsts reliģiju. To sauca par katolisko (universāls, vispārējs) baznīcu.
Arvien lielākas atšķirības radās starp kristiešiem Romas austrumu un rietumu daļā. Apm. 370.g. Rietumu baznīca dievkalpojumus noturēja latīņu valodā, bet Austrumu baznīca grieķu valodā.
Uz austrumiem izplātās ortodoksālā jeb pareizā mācība, bet uz rietumiem - katoliskā mācība.
Svarīgi!
1054. gadā notika galīgā šķelšanās starp austrumu un rietumu baznīcu.
Rietumos strauji pieaug pāvesta vara. Bizantijas patriarhs nolād pāvestu, bet pāvests izslēdz Bizantijas patriarhu no kristīgās baznīcas uz mūžīgiem laikiem.
Gregors I Lielais
Svarīgi!
Gregors I Lielais baznīcas vēsturē tiek uzskatīts par ievērojamāko agro viduslaiku pāvestu un universālās Rietumu baznīcas radītāju.
Gregors I uzskatīja par savu pienākumu iedvest priesteriem apziņu, ka viņu darbam ir cildens mērķis – stiprināt baznīcu kā visu kristiešu garīgo vienotāju. Sava amata laikā Gregors I uzrakstījis 20 000 vēstuļu. Viņš ir arī sarakstījis vairākus teoloģiska rakstura darbus, reformējis dievkalpojuma norises kārtību un atbalstījis misionārus. 597. g. Gregors I Lielais no Romas uz Angliju nosūtīja 40 mūkus sludināt Kristus mācību anglosakšiem. Tā viņš vēlējās izveidot universālu pāvestam pakļautu baznīcu, kas aptvertu visus kristiešus.
7. – 8. gs. gaitā visā Rietumeiropā veidojās jaunas bīskapijas un pieauga klosteru skaits. Kristianizācija nozīmēja ne tikai iepazīšanos ar jaunu ticību, bet arī jaunu kultūru, kas bija veidojusies Senās Romas un barbaru tradīciju sintēzes rezultātā.