Nozīmīgi fakti
- 732. g. Kārļa Mertela vadīto franku uzvara pār arābiem kaujā pie Puatjē.
- 751. g. tiek gāzts pēdējais Merovingu valdnieks, par franku karali tiek pasludināts Pipins Īsais.
- 756. g. Pāvesta valsts izveidošanās Pipina dāvinājuma rezultātā.
- 768. – 814. g. Kārļa Lielā valdīšana.
- 772. – 804. g. franku kari ar sakšiem.
- 774. g. Kārļa Lielā uzvara pār langobardiem un viņa kronēšana par langobardu karali.
- 795. g. uzvara pār avāriem.
- 800. g. Kārļa Lielā kronēšana par ķeizaru.
- 843. g. Verdenā tiek noslēgts līgums, kas paredzēja Kārļa Lielā izveidotās impērijas sadalīšanu starp viņa mazdēliem.
8. gs. laikā Eiropas rietumos izveidojās politisks spēks, kas atvairīja gan musulmaņus, gan bizantiešus. Par šo spēku kļuva Karolingu dinastija Franku valstī, kas pakļāva un apvienoja lielāko daļu Rietumeiropas iedzīvotājus.
Kārlis Martels un Karolingu dinastija
Karolingu dzimta izvirzījās 7. gs., kad tās pārstāvji nepārtraukti ieņēma Franku valsts karaļu majordomu amatu. Valsts iekšējās cīņas bija novājinājušas Merovingu karaļu un viņu majordomu varu. Daudzas ģermāņu ciltis tiecās pēc neatkarības, dažviet bija liela aristokrātu patvaļa.
Atkārtota Franku valsts apvienošana sākās majordoma Kārļa Martela valdīšanas laikā. Viņa mērķis bija atgūt visus Merovingu īpašumus.
Svarīgi!
Kārļa Marteļa vārdā – par Karolingiem – sāka saukt nākamo Franku valsts valdnieku dinastiju pēc Merovingiem.
Kārlis Martels.
Kārļa Martela vadībā 732. g. tika uzvarēta cīņa ar arābiem pie Puatjē. Šī uzvara cēla viņa autoritāti franku acīs.
Kārļa Martela militāro panākumu pamatā bija sekmīgi realizēta militāra reforma. Lai stātos pretī arābiem, bija jāizveido jātnieku karaspēks un jāmaina karošanas taktika. Lai jātnieki varētu sevi apbruņot, Kārlim nācās piešķirt tiem zemi. Zemnieki, kas uz tās dzīvoja, strādāja kunga labā. Tā kā valdnieka zemes resursi bija ierobežoti, nācās konfiscēt baznīcas zemes, kuras atradās aristokrātu rokās, tā mazinot to varu. Zemes tika piešķirtas nevis kā privātīpašumi, bet mūža valdījumā. Zemes turētāja pienākums bija ienākumus galvenokārt izmantot bruņojuma un zirga iegādei un uzturēšanai. Šo zemes reformu toreiz sauca par beneficiju, bet vēlāk par feodu jeb lēni.
Svarīgi!
Rezultātā Kārļa Martela reforma lika pamatus feodālajām attiecībām, kas Rietumeiropā savu pilnbriedu sasniedza 9. – 11. gs.
Gan Kārļa Martela dēls Pipins Īsais, gan viņa mazdēls Kārlis Lielais (uzskatīts par izcilāko Karolingu valdnieku) turpināja nostiprināt Karolingu dinastijas varu, pakļaut arvien jaunas zemes. Ap 8./9. gs. Karolingi valdīja gandrīz pār visu Rietumeiropu.
Karolingu un pāvestu savienība
Kārlis Martels vēsturē galvenokārt iegājis kā veiksmīgs karavadonis, bet viņa dēls Pipins parādīja izcilas politiķa spējas. Tālredzīgs solis bija Pipina uzsāktā sadarbība ar pāvestu, ar kura palīdzību viņš no majordoma kļuva par Franku karali. 751. g. Pipins uzdeva pāvestam jautājumu, vai ir pareizi, ka valsts priekšgalā atrodas karalis, kam nav varas, bet tam, kuram ir vara, nav karaļa titula. Pāvests Zaharijs atbildēja, ka karaļa tituls pienākas tam, kura rokās ir faktiskā vara. Ar pāvesta atbalstu Pipins sasauca dižciltīgo sapulci, kurā viņš tika pasludināts par franku karali.
Pipins Īsais.
Pēdējo Merovingu karali gāza no troņa. Pipins nevarēja pierādīt asinsradniecību ar Merovingiem, tādēļ bija jāmeklē cits veids, kā atvairīt mēģinājumus apšaubīt viņa likumību būt par karali. Pāvests uzdeva arhibīskapam Bonifācijam ceremoniju, kura laikā Pipins tiktu iesvaidīts ar svēto eļļu par karali, līdzīgi kā Bībelē aprakstītie Izraēlas valdnieki.
Šim notikumam, kad baznīca uzstājās kā karaļa varas likumības atzīšanas faktors, bija sekas. Tā kā baznīcas varā bija dot karaļa varai svētību, vēlākie pāvesti uzskatīja, ka tiem ir tiesības atņemt karalim varu, ja tas neapmierināja baznīcu. Tādējādi tika likts pamats vēlākajiem konfliktiem starp laicīgo un garīgo varu.
751. g. langobardi iekaroja Ravennu un kuru katru brīdi varēja uzbrukt Romai. Cīņas ar arābiem aizņemtais Bizantijas imperators nespēja nodrošināt Rietumu baznīcas galvai (pāvestam) efektīvu aizsardzību. Rezultātā pāvests piešķīra Pipinam Romas aizgādņa titulu, kas pirms tam tika dots tikai Bizantijas imperatora vietvaldim. Pipins pieņēma šo titulu un palīdzēja pāvestam, sakaujot langobardus. Pēc tam 756. g. Pipins uzdāvināja pāvestam agrākās Bizantijas teritorijas ap Romu un Ravennu, kas kļuva par pāvesta valsti, kur pāvests bija gan laicīgais, gan garīgais valdnieks. Vēlāk pāvesta valsts robežas mainījās. Mūsdienās no tās ir palikusi niecīga teritorija – Vatikāns, kas aizņem dažus kvartālus Romā.
Kārlis Lielais
Arī Kārlis Lielais turpināja būt par Romas aizbildni, viņš apstiprināja Pipina dāvinājumus pāvestam.
799. g. notika romiešu sacelšanās, pāvests Leons III lūdza palīdzību Kārlim Lielajam, kurš nosūtīja uz Romu karaspēku, kas sodīja sacelšanās dalībniekus, kā arī atjaunoja pāvesta varu. Pēc tam Svētā Pētera katedrālē pāvests Kārli Lielo kronēja par ķeizaru (imperatoru).
799. g. notika romiešu sacelšanās, pāvests Leons III lūdza palīdzību Kārlim Lielajam, kurš nosūtīja uz Romu karaspēku, kas sodīja sacelšanās dalībniekus, kā arī atjaunoja pāvesta varu. Pēc tam Svētā Pētera katedrālē pāvests Kārli Lielo kronēja par ķeizaru (imperatoru).
800. g., kad Romā notika Kārļa Lielā kronēšana, viņš bija apvienojis gandrīz visu kristīgo Rietumeiropu. Franku lielvalstij bija nepieciešams, lai to atzīst par līdzvērtīgu Bizantijas impērijai, lai Kārļa Lielā valdnieka rangs tiktu atzīts par līdzvērtīgu Bizantijas imperatora rangam. Kārlis Lielais izmantoja krīzi Konstantinopolē un pāvesta vēlmi atbrīvoties no Bizantijas imperatora aizbildniecību, lai kļūtu par Rietumu kristiešu valdnieku.
800. g. izveidotajai franku impērijai bija attāla līdzība ar antīkā laikmeta lielvalsti. Tā ietvēra tikai daļu no agrākajām teritorijām, tai bija citādāka pārvalde, saimnieciskā un kultūras dzīve. Romas impērija balstījās uz pilsētām kā politiskiem un administratīviem centriem, savukārt franku valsts aristokrāti vislabprātāk uzturējās savos lauku īpašumos. Kārlis Lielais netiecās padarīt Romu par impērijas galvaspilsētu, jo pats lielāko daļu laiku dzīvoja pilī Āhenē. Sirdī viņš palika franks, kuram romiešu tradīcijas bija svešas.
Bizantijas imperators Kārli Lielo atzina par Rietumu ķeizaru tikai 812.g., kad Kārlis Lielais piekrita Dalmāciju un Venēciju iekļaut Bizantijas ietekmes sfērā.
Kārļa Lielā impērijas uzplaukums
Karolingu galvenā nodarbe bija karošana. Agrajos viduslaikos karš bija pirmais solis politisku nesaskaņu risināšanai. Kārļa Lielā karagājieni bija vērsti gandrīz pret visiem kaimiņiem – langobardiem Itālijā, sakšiem, bavāriem, avāriem, slāviem austrumos un arābiem Spānijā.
Karolingu laika franku karavīrs.
- 774. g. franki ieņēma Langobardu valsts galvaspilsētu Pāviju un Kārlis tika kronēts arī par Langobardu karali.
- 778. g. Kārļa Lielā karaspēks (tajā ietilpa franki, burgundi, bavāri u.c.) iebruka Spānijā, bet cieta sakāvi. Franku valsts dienvidrietumu robežu nostiprināt izdevās tikai 8./9. gs., kad Kārļa dēlam Ludvigam izdevās ieņemt Barselonu. 801.g. tika izveidota franku kontrolēta pierobežas teritorija, kas aizsargāja Kārļa impēriju no arābiem.
- No 772. līdz – 804. g. Kārlis Lielais valsts austrumos cīnījās ar sakšiem, kuri joprojām ievēroja pagānu ticību, un pakļāva tos.
- 787./788. g. Kārlis Lielais pievienoja Franku valstij Bavārijas hercogisti.
- 795. g. Kārlis Lielais pakļāva mūsdienu Ungārijas teritorijā dzīvojošos avārus. Franki ieņēma to galveno nocietināto nometni – Lielo apli, kas bija 7 m plats un 7 m augsts guļbaļķu nocietinājumu komplekss, kura apkārtmēri sasniedza vairākus km. Franki uzsāka avāru kristīšanu. Nespējot mainīt savu tradicionālo dzīvesveidu, šī tauta lēnām izzuda.
- Franki pakļāva arī slāvu apdzīvotās teritorijas.
Franku valsts attīstība
Kārļa Lielā personība
Pavārds „Lielais” Kārlim tika dots dzīves laikā, kas izteica laikabiedru godbijīgo attieksmi pret viņu kā valdnieku un viņa paveikto. Kārlis bija liela auguma vīrs, reliģiozs un sabiedrisks. Viņš bija ļoti pieķēries saviem tuviniekiem, savām meitām pat neļāva precēties. No 4 sievām Kārlim bija 20 bērnu, 9 no tiem dāvāja otrā sieva – alemaņu hercoga meita Hildegarde. Viņam bija daudz mīļāko, no kurām dzima ārlaulības bērnu.
Kārlis Lielais.
Kārlis Lielais bija zinātkārs un gatavs mācīties visu dzīvi. Viņš pats pārvaldīja dažādas jomas, sākot no reliģiju un tieslietām, līdz satiksmei un tehnikai. Palika daudz iecerētu, bet nerealizētu projektu.
Kārlis Lielais izveidoja valsti, no kuras vēlāk izveidojās nozīmīgas Eiropas valstis – Francija un Vācija.
Kārlis rūpējās par garīdznieku izglītošanu, antīkā kultūras mantojuma izplatīšanu. Jau viduslaikos viņš bija kļuvis par sava veida kulta figūru un ideāla valdnieka etalonu. Kārlis nomira 814. g. Āhenē. Pils kapela, kurā glabājas sarkofāgs ar viņa mirstīgajām atliekām, ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Kārļa Lielā tronis Āhenē
Kārļa Lielā šķirsts
Karolingu impērijas sadalīšanās
Saskaņā ar Karolingu tradīcijām valsts ir jāsadala starp vīriešu kārtas pēcnācējiem. 806. g. viņš noteica savu 3 dēlu – Kārļa, Pipina un Ludviga varas kompetences. Dažus gadus vēlāk Kārlis un Pipins nomira un par vienīgo mantinieku kļuva Ludvigs, kurš 813. g. Āhenē tika kronēts par ķeizaru.
Franku impērija bija neviendabīga, tajā bija apvienotas dažādās valodās runājošas tautas ar dažādām tradīcijām. Valsts vienotība pastāvēja galvenokārt pateicoties Kārļa Lielā autoritātei. Jaunais ķeizars Ludvigs Dievbijīgais cerēja, ka valsti saliedēs kristīgā ticība. Viņš centās izveidot labas attiecības ar baznīcu un veikt baznīcas reformas. Tomēr Ludviga plāns nepiepildījās, jo vietējā aristokrātija izrādīja pretestību.
Cenšoties saglabāt valsts vienotību, Ludvigs pārkāpa seno Karolingu troņa mantošanas tradīcijas un par vienīgo mantinieku iecēla vecāko dēlu Lotaru. Jaunākie dēli – Pipins un Ludvigs tika pasludināti par Lotaram pakļautiem karaļiem, kas pārvaldīs Akvitāniju un Bavāriju. Taču, kad Ludviga Dievbijīgā laulībā nāca pasaulē vēl viens dēls – Kārlis Plikgalvis, tas nolēma mainīt troņa mantošanas kartību, ņemot vērā jaunākā dēla intereses. Tas radīja karus starp brāļiem, tēvu un dēliem.
Tikai 843. g. Verdenā tika noslēgts līgums, kas paredzēja impērijas sadalīšanu starp 3 dēliem (Pipins jau bija miris).
- Kārlis Plikgalvis ieguva impērijas rietumu daļu - Rietumfranku valsts.
- Ludvigs ieguva impērijas austrumu daļu - Austrumfranku valsts.
- Lotaram palika ķeizara tituls un Ziemeļitālija, kā arī šaura zemes strēle, kas atdalīja abu jaunāko brāļu zemes - Vidusfranku valsts.
Franku valsts sadalīšana pēc Verdenas līguma. (843. g.)
Juku laikos arī austrumfranku un rietumfranku karaļi zaudēja savu autoritāti un varu. Lielie aristokrāti kļuva arvien varenāki.
Svarīgi!
10. gs. Karolingu valdnieki zaudēja troņus gan Austrumfranku, gan Rietumfranku valstī. Tajās nostiprinājās jaunas dinastijas, aizsākot jaunu posmu viduslaiku Francijas un Vācijas vēsturē.