Amerikas pilsoņu karš bija pilsoņu karš no 1861. gada līdz 1865. gadam, kurš norisinājās starp Amerikas Savienotajām valstīm un vienpadsmit Amerikas Konfederācijas štatiem, kas bija atšķēlušies no ASV un izveidojuši jaunu valsti ar prezidentu Džefersonu Deivisu priekšgalā.
Svarīgi!
Galvenā pretruna bija saistīta ar to, ka Savienotajās Valstīs joprojām turpināja pastāvēt verdzība, kam modernā valstī nebija nedz reliģiska, nedz morāla, nedz filozofiska attaisnojuma.
19. gs. 50. gados publiskas debates šajā jautājumā vēl vairāk saasināja lielais imigrantu skaita pieaugums (no 1830. g. līdz 1845. gadam jauniebraucēju skaits ASV sasniedza aptuveni 50 000 līdz 100 000 gadā, 50. gados – jau vidēji 300 000 gadā un 1855. gadā – 420 000). Jauniebraucēji ieceļoja galvenokārt no Īrijas un no vācu zemēm, un lielākā daļa no viņiem uzsāka jauno dzīvi „brīvajos” Ziemeļu štatos vai vēl neapgūtajās teritorijās. Viņi pauda pret verdzību vērstas idejas, kuru pamatā bija vācu ieceļotāju katoļticība (dienvidnieku vairākumā bija protestanti) un konfliktu pieredze ar angļiem dzimtajā Īrijā. Iebraucēji tiecās pēc brīvības un neatzina tās apspiešanu. Dienvidu štatos šīs pārmaiņas amerikāņu iedzīvotāju sastāvā tika uztvertas ar neslēptām bažām.
19. gs. vidū Vigu partija bija gandrīz izirusi, un 1854. gadā nodibinājās jauna politiskā partija, kas sevi nosauca par Republikānisko partiju un cerēja apvienot savās rindās visus tos balsotājus, kuriem derdzās Demokrātiskās partijas kompromisi ar dienvidniekiem ar samierināšanās ar verdzības ideju. Jaunās partijas spēku varēja izjust 1854. gada Kongresa vēlēšanās, kad demokrāti cieta sakāvi. Taču prezidenta vēlēšanās 1856. gadā bija gluži cits rezultāts: ievēlēja pensilvānieti demokrātu Džeimsu Bjūkenanu. Šī sabiedrības svārstīgā nostāja parādīja, ka balsstiesīgie ASV iedzīvotāji vēl nebija izšķīrušies par savu turpmāko rīcību.
Dž. Bjūkenans
Nākamajos 4 gados republikāņi turpināja izlikties par cīnītājiem pret verdzību, lai gan vēlētājiem skaidroja, ka verdzības atcelšana nebūt nenozīmē „balto” un „melno” cilvēku vienlīdzību. Demokrātiskā partija uzstājās kā tradicionālo štatu tiesību aizstāve un apgalvoja, ka melnādaino vergu apstākļi dienvidu plantācijās esot daudz labāki nekā brīvo melnādaino cilvēku dzīve ziemeļu pilsētās. ASV tautā turpinājās šķelšanās – lielās metodistu (protestantisma virziens, sākotnēji Anglikāņu baznīcas sastāvdaļa) un baptistu (protestantisma konfesija, kas atzīst tikai pieaugušo kristīšanu) draudzes sašķēlās ziemeļu un dienvidu daļā, un tas notika arī ar daudzām citām organizācijām, kas agrāk bija vienotas.
1860. gada prezidenta vēlēšanās republikāņi nominēja Abrahamu Linkolnu, bet Demokrātiskā partija sadalījās ziemeļnieku un dienvidnieku spārnos. Demokrāti – ziemeļnieki nominēja Stīvenu Daglasu, taču demokrāti-dienvidnieki pret viņa kandidatūru iebilda. Rezultātā vēlēšanās kandidēja republikānis A. Linkolns, kurš no paša sākuma tika uzskatīts par „ziemeļu” kandidātu, un S. Daglass, kurš nevarēja uzstāties visas Demokrātiskās partijas vārdā.
A. Linkolns
Pēc tam, kad A. Linkolns 1860. gada novembrī vēlēšanās uzvarēja, sākās lielākais lūzums ASV vēsturē.
Svarīgi!
Jau 1860. gada decembrī Dienvidkarolīnas štatā tika pieņemts lēmums, ka „pastāvošā savienība starp Dienvidkarolīnu un pārējiem štatiem, kas apvienojušies zem nosaukuma „Amerikas Savienotās Valstis”, beigusi pastāvēt”.
Dž. Deiviss
Sakarā ar kādu ASV federālās valdības fortu Dienvidkarolīnā, ko 1861. gada aprīlī ieņēma jaunās dienvidnieku armijas vienības, iesākās militārais konflikts starp Ziemeļiem un Dienvidiem. A. Linkolns dienvidnieku rīcību interpretēja kā uzbrukumu ASV. Pilsoņu karš bija sācies, bet ne ziemeļnieki, ne dienvidnieki nebija tam īsti gatavi. ASV galvaspilsēta Vašingtona pati bija neapskaužamā pozīcijā – tā atradās starp Dienvidu štatu Virdžīniju, kas izstājās no ūnijas, un vergturu štatu Mērilendu, kas nebija izstājusies. Dienvidnieki par savas jaunās valsts galvaspilsētu pasludināja Ričmondu Virdžīnijā. Īsā laikā abas puses steidzās organizēt lielas armijas, izmantojot jau pastāvošās ASV armijas vienību kareivjus un virsniekus. Daudziem virsniekiem, kuri bija kopā studējuši virsnieku skolā Vestpointā, kalpojuši vienai valstij un kurus vienoja draudzība, nu bija jāizvēlas, kurā pusē cīnīties. Kara pirmajos divos gados visi karavīri (neskaitot virsniekus) bija brīvprātīgie; kara trešajā gadā abas puses bija spiestas ķerties pie mobilizācijas.
Kara pirmajā gadā šķita, ka dienvidnieki varēs aizstāvēt jaunās valsts pozīcijas. Pirmās lielākās militārās operācijas sākās Virdžīnijas štatā, netālu no Vašingtonas. Ziemeļnieku armijas daļas cieta sakāvi pēc sakāves. Prezidents A. Linkolns, iesaistīts kara norisē, bija spiests nomainīt vairākus armijas virspavēlniekus.
Ziemeļos nebija arī skaidri karošanas mērķi – nebija saprotams, vai Ziemeļi (respektīvi, ASV valdība) grib aizstāvēt valsts nedalāmības ideju vai likvidēt verdzību. A. Linkolna 1863. gada deklarācija, kurā tika pasludināta vergu atbrīvošana Dienvidu štatos, uz šo jautājumu sniedza tikai daļēju atbildi.
Karam turpinoties, konflikti vērsās plašumā, lai gan tikpat kā visas cīņas notika Dienvidu štatos. Tikai kara beigu posmā – 1863. gadā – dienvidnieku armijas daļas ģenerāļa Roberta Lī vadībā iebruka ziemeļnieku Pensilvānijas štata mazajā pilsētiņā Getisburgā (netālu no Mērilendas robežas), kur dienvidnieki cieta izšķirošo sakāvi. Getisburgas kaujas iznākumu varēja prognozēt, jo jau labu laiku pirms tās neviens speciālists vairs nepareģoja dienvidniek uzvaru. 1865. gada maijā ziemeļnieku ģenerālis Jūlisīss Grānts pieņēma dienvidnieku kapitulāciju. Padošanās līgumu parakstīja dienvidnieku armijas ģenerālis R. Lī.
Karam turpinoties, konflikti vērsās plašumā, lai gan tikpat kā visas cīņas notika Dienvidu štatos. Tikai kara beigu posmā – 1863. gadā – dienvidnieku armijas daļas ģenerāļa Roberta Lī vadībā iebruka ziemeļnieku Pensilvānijas štata mazajā pilsētiņā Getisburgā (netālu no Mērilendas robežas), kur dienvidnieki cieta izšķirošo sakāvi. Getisburgas kaujas iznākumu varēja prognozēt, jo jau labu laiku pirms tās neviens speciālists vairs nepareģoja dienvidniek uzvaru. 1865. gada maijā ziemeļnieku ģenerālis Jūlisīss Grānts pieņēma dienvidnieku kapitulāciju. Padošanās līgumu parakstīja dienvidnieku armijas ģenerālis R. Lī.
Divas nedēļas pirms pilsoņu kara noslēgšanās, atentātā tika nonāvēts prezidents A. Linkolns. Viņu nošāva sarūgtināts konfederātu štatu atbalstītājs aktieris Džons Vilks Būts. Šis notikums simbolizēja to, ka karš bija tuvu beigām, bet savstarpējie konflikti ASV nebija norimuši. Lai gan A. Linkolns pats bija iestājies par līdzjūtīgu un samierinošu pēckara politiku attiecībā uz dienvidniekiem, viņa partijā un ārpus tās netrūka cilvēku, kas pret Dienvidu štatiem un to iedzīvotājiem aicināja īstenot soda politiku.
Pilsoņu karš bija prasījis milzīgus upurus. Rēķinot abās pusēs kopā, bija 624 000 kritušo (364 000 ziemeļnieku un 260 000 dienvidnieku) un 472 000 ievainoto. Karš bija tieši skāris vairāk nekā 1 milj., bet, ja pieskaita kritušo un ievainoto ģimenes, - gandrīz 5 – 6 milj. amerikāņu. Tātad Pilsoņu kara tiešās sekas izjuta vairāk nekā viena septītā daļa amerikāņu. Par politisko lēmumu neļaut štatiem izstāties no ūnijas tika samaksāta augsta cena.