Veidojoties Ziemeļamerikas kolonijām, skolas jaunajā kontinentā bija līdzīgas Eiropas izglītības iestādēm. Lasīt un rakstīt bērniem galvenokārt mācīja tādēļ un tik daudz, lai tie spētu iepazīties ar Svētajiem Rakstiem. Skolas dibināja, uzturēja un pārraudzīja garīdznieki un draudzes. Koloniju valdības neuzskatīja par savu pienākumu veicināt izglītošanu.
Pirms ASV Neatkarības kara pamatskolas vai nu nepastāvēja nemaz, vai tika finansētas no draudžu līdzekļiem. Bērni skolā gāja tikai pāris gadus. Lielākā daļa bērnu rakstīt un lasīt iemācījās mājās ar vecāku palīdzību. Kolonijās, kur pastāvēja melnādaino verdzība, jautājums par izglītību gandrīz netika apspriests, jo īpašnieki baidījās, ka iemācījušies lasīt un rakstīt, vergi var kļūt bīstami saviem saimniekiem.
Viljama un Mērijas koledža
Lai gan dažas slavenas augstākās mācību iestādes bija nodibinātas jau 17. gs. – 1693. gadā Viljama un Mērijas koledža Virdžīnijā, 1636. gadā Hārvarda koledža Masačūsetsā, tās bija domātas galvenokārt garīdznieku izglītošanai. Nekāda īpaša izglītība netika prasīta no vietējiem varasvīriem, un šajā laikmetā varēja atrast pat tiesnešus analfabētus. Līdz pat 1740. gadam kolonijās pastāvēja tikai 3 koledžas – jau minētās un vēl Jēlas koledža Konektikutā, dibināta 1701. gadā.
18. gs. laicīgo iestāžu ieinteresētība par tautas izglītību lēnām pieauga. Pamatskolu dibināšana un uzturēšana palika draudžu vai vietējo pašvaldību ziņā. Reti kāda draudze vai vietējā kopiena vēlējās uzņemties izdevumus, kas bija nepieciešami skolu un skolotāj uzturēšanai. Tomēr arī mājmācība varēja sniegt pietiekamu zināšanu līmeni, īpaši, ja vecāki spēja algot mājskolotāju. Tāpēc koloniju politiskās elites pārstāvji, kas ar laiku kļuva par ASV eliti, bija labi izglītoti cilvēki: piemēram, Dž. Vašingtons bija mērnieks, T. Džefersons un Dž. Adamss – advokāti. Viņi visi bija apguvuši klasiskā apgaismības laikmeta idejas un spēja spriest ne tikai par praktiskām lietām, bet arī par antīko literatūru un 18. gs. franču politisko filozofiju.
Lūzums amerikāņu elites uzskatos par skolām iezīmējās 19. gs. otrajā ceturksnī, kad amerikāņi iesāka debatēt par dažādām sabiedriskām reformām. Tautas izglītības reformu idejas visvairāk saistītas ar Masačūsetsas skolotāja Horasa Menna vārdu. Viņaprāt, Amerikas bērniem kā demokrātiskā sabiedrībā dzīvojošiem cilvēkiem bija nepieciešama vispārēja izglītība. Viņš ieteica izveidot kopīgu skolu sistēmu, kuras finansētu un uzraudzītu atsevišķu štatu valdības, izmantojot šim nolūkam radītus nodokļus. Šādām skolām bija 2 galvenie mērķi: kā turīgu, tā nabadzīgu vecāku bērniem dot vienādas iespējas gūt izglītību un mazināt plaisu sabiedrībā. Abas lielās politiskās partijas tam piekrita. Kopējo skolu (vēlāk nosauktu par publisko skolu) dibināšana turpinājās visu gadsimtu, bet nez bez problēmām. Vispirms jau skolas tika uzskatītas par vietējo kopienu un štata lietu, jo federālā valdība Vašingtonā šīs reformas nekādi neietekmēja. Tad sākās dažādi strīdi: cik augsti būs skolām domātie nodokļi, kas noteiks skolā mācāmo vielu, kas kvalificēs skolotājus, vai vecākiem obligāti jāsūta savi bērni skolā utt. Katrs štats un katra kopiena domāja citādi. Amerikas decentralizētā domāšana visās lietās atspoguļojās arī skolu reformas jautājumā.