Laika skaitīšana
Miljoniem gadu pirms tam, kad parādījās pirmie cilvēki, pati daba radīja visprecīzāko laika rādītāju - zemeslodi, kas vienmērīgi griežas ap savu asi. Jau tālā senatnē zemkopji ievēroja, ka pēc noteikta laika mainās gadalaiki, kas noteica cilvēku dzīves ritmu. Viņi skaitīja laiku no vienas ražas līdz nākamajai. Tā radās laika skaitīšana pa gadiem. Gadu, kurā bija kāds svarīgs notikums, nosauca par pirmo gadu, piemēram, senie grieķi laiku skaitīja no olimpiskajām spēlēm, kas notika 776.g. p.m.ē., bet romieši no savas pilsētas dibināšanas, kas notika 753.g. p.m.ē. Līdz ar to dažādās zemēs bija atšķirīga laika skaitīšana.
Diennakts robežās cilvēki noteica laiku pēc Saules un zvaigznēm.
Par gada sākumu uzskatīja garāko vasaras dienu. Gada iedalījums tika veidots pēc Mēnesi (no viena pilnmēness līdz jaunam pilnmēnesim pagāja 30 dienas).
Mēnesis tika sadalīts 4 daļās, jo katra Mēness fāze (pieaugošs, pilns, dilstošs, tukšs) ilgst aptuveni 7 dienas. Stundu iedalījumu 60 minūtēs un minūtes – 60 sekundēs, ieviesa Divupē.
Senās Ēģiptes priesteri pēc Mēness un zvaigznēm noteica reliģisko svētku laiku. Pēc tā veidoja arī kalendāru – laika skaitīšanas tabulu, kur gadā bija 365 dienas. Laika skaitīšanai Ēģiptē bija svarīga loma, jo vajadzēja precīzi noteikt Nīlas plūdu laiku.
Daudzus gadsimtus vēlāk romiešu valdnieks Jūlijs Cēzars izdarīja savus labojumus kalendārā. Jūlija kalendārā mēneši nebija vienāda garuma. Daļā bija 30 dienas, citos 31, bet februārī 28 dienas. Katrā ceturtajā gadā februārim pievienoja vienu dienu, to sauc par garo gadu.
Svarīgi!
6.gs. vidū radās ideja ieviest vienotu laika skaitīšanas sistēmu visās kristiešu zemēs, un laiku sāka skaitīt no Kristus dzimšanas. Tā sākās laika skaitīšana pēc Kristus jeb mūsu ērā un pirms Kristus jeb pirms mūsu ēras.
Vēlāk tika precizēts, ka gads ir 365 dienas 5 stundas un 48 minūtes un 46 sekundes. 16. gs. beigās Romas pāvests Gregors izdarīja jaunas izmaiņas kalendārā. Lēnām šo kalendāru pārņēma visas Eiropas valstis, arī mēs. Vienlaikus ar kristiešu kalendāru pastāv arī musulmaņu, budistu un citi kalendāri.
Aizvēstures un vēstures laikmeti
Vēstures zinātnes (teoriju attīstību, skolu koncepciju utt.) attīstības pētniecību dēvē par Historiogrāfiju (viduslaiku latīņu historiographia; sengrieķu historia - vēsture + graphein – rakstīt).
Viens no galvenajiem strukturizācijas kritērijiem vēsturē ir laiks.
Vēsturi var iedalīt divos lielos posmos – aizvēsturē un vēsturiskajā laikmetā atkarībā no rakstītajiem avotiem. Senatnē rakstītās liecības ļauj rekonstruēt attiecīgā laika notikumus. Šo laiku pieņemts saukt par vēsturisko laikmetu. Tomēr cilvēces attīstība notika arī tūkstošiem gadu pirms rakstības izgudrošanas. Laiku, par kuru liecina tikai arheoloģiskie materiāli, pieņemts apzīmēt par aizvēsturi.
Svarīgi!
Aizvēstures un vēstures mija attiecināma uz 4./3. gt.p.m.ē, kad sāka parādīties pirmie rakstītie avoti – šumeru ķīļraksti, ēģiptiešu hieroglifi u.c.
Jāatzīmē, ka aizvēstures pāreja vēsturē attiecināma tikai uz tām teritorijām un tautām, kur senie raksti tika atrasti. Citām tautām pāreja no aizvēstures uz vēsturi datējama vēlākos gadsimtos. Piemēram, Baltijas un Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām vēsture tās periodizācijas izpratnē sākas tikai mūsu ēras 11. – 12.gs., kad sāka parādīties pirmās hronikas par Baltijas zemēm un tautām.
Aizvēsturi pieņemts dalīt trīs laikmetos – akmens, bronzas un dzelzs. Pirmais šādu dalījumu 1836. gadā piedāvājis dāņu antikvārs Kristiāns Jurgensens Tomsens (1788.-1865.). Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Taču šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar fizisko laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos un kurām bija atšķirīgs attīstības līmenis, varēja tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem.
Vēstures laikmeti
Kas notika aizvēsturē un senajos laikos?
- Radās saprātīgais cilvēks, kurš ieceļoja visās pasaules zemēs.
- Cilvēks iemācījās ražot sev nepieciešamo pārtiku. Radās pirmās civilizācijas: Austrumos – Divupē, Ēģiptē, Priekšāzijā, Indijā, Ķīnā, Eiropā – Grieķijā, Itālijā, Amerikā – Meksikā, Peru.
- Romieši radīja impēriju, kas aptvēra visu Vidusjūras piekrasti. Te radās kristīgā ticība. Seno laiku beigās Romas impērija sadalījās Rietumromas un Austrumromas impērijās.
- Senie laiki beidzās, kad Rietumromas impērijā ienāca kaimiņu tautas – barbari, un izveidoja savu valsti.
Kas notika viduslaikos?
- No Austrumu impērijas izveidojās Bizantijas impērija. Te radās pareizticīgo baznīca, kas bizantiešu kultūru izplatīja Bulgārijā, Krievijā, Serbijā, Gruzijā un citur.
- Austrumu zemēs ap Arābiju izveidojās musulmaņu impērija.
- Barbaru tautas Eiropas rietumos izveidoja savas valstis – mūsdienu Eiropas valstu priekšteces. Rietumeiropā radās katoļu baznīca, sabiedrībā bija kārtas – garīdznieki, bruņinieki, zemnieki, pilsētnieki.
- Ķīnas civilizācija izplatījās Korejā, Japānā, Vjetnamā. Meksikā attīstījās tolteku un acteku civilizācijas, bet Peru – inku.
- Viduslaiki beidzās, kad eiropieši atklāja Ameriku un ceļu uz austrumu zemēm.
Kas notika jaunajos laikos?
- Renesanse laikā Eiropā atjaunojās interese par cilvēka spējām un dabas pētījumiem. Reformācijas rezultātā radās luterāņu, kalvinistu un anglikāņu baznīcas.
- Lielo ģeogrāfisko atklājumu gaitā eiropieši atklāja un pakļāva Ameriku, atrada ceļu uz Indiju, apceļoja apkārt pasaulei.
- Apgaismības domātāji rosināja ieviest zinātnes atklājumus dzīvē.
- Revolūciju laikmetā radās mūsdienu demokrātijas tradīcijas. 18. gs. pārveidojumi notika Anglijas kolonijā Amerikā un Francijā. 19.gs. notiek pārmaiņas visā Rietumeiropā.
- Rūpnieciskā apvērsuma laikā Eiropā izveidojas rūpnīcas, izgudroja tehniku, radās fabrikanti un strādnieki. Lai iegūtu saviem ražojumiem tirgu un rūpnīcām izejvielas, Eiropas valstis veidoja kolonijas Āzijā un Āfrikā.
Kas notika jaunākajos laikos?
- Cīnoties par varu pasaulē, lielvalstu grupējumi Antante un Trejsavienība izraisīja Pirmo pasaules karu.
- Valstīs, kurās pēc kara bija nesaskaņas, radās diktatūras (Krievijā – komunisms, Itālijā – fašisms, Vācijā – nacisms).
- Diktatori izraisīja Otro pasaules karu , kuru laikā gāja bojā fašisma un nacisma diktatūras.
- Pēckara posmā notika Aukstais karš – par varu pasaulē sacentās rietumu demokrātiskās valstis un komunistisko valstu sistēma.
- Pēc komunistu valstu sabrukuma nostiprinājās Eiropas vienotība. Pasaule sāka risināt kopīgas globālas problēmas, radot jaunus konfliktus.
