Franku valsts Merovingu dinastiju laikā
Svarīgi!
Franku karaliste (vēlāk Franku impērija) bija apzīmējums valstij un karalistēm Rietumeiropā 5. - 9. gs. To 481. g. m. ē. Gallijā izveidoja saliešu franku cilts komandiera Hlodviga I vadībā, sakaujot vestgotus.
Atšķirībā no citām ģermāņu karalistēm, Franku valsts pārdzīvoja barbaru karalistu laiku, izaugot par spēcīgu impēriju.
 
Vēsturnieki uzskata, ka franku cilts izveidojusies 2./3.gs., un senģermāņu valodā nozīmējadrosmīgie.
 
DSCF3648.JPG
Untitled2.jpg
Franku valsts paplašināšanās Merovingu dinastijas laikā.
 
5. gs. franki paplašināja savas teritorijas. Tie piedalījās huņņu sakāvē Katalaunas laukos. Šajā laikā frankus sāka ciešāk apvienot viena valdnieka dzimta.
Svarīgi!
Pirmais droši zināmais franku valdnieks bija Hilderiks no Meroveju dzimtas, tādēļ laiku Franku valsts vēsturē no 5. līdz 8. gs. mēdz dēvēt par Merovingu dinastijas posmu.
Hilderika dēls Hlodvigs I iekaroja arvien jaunas teritorijas un 496. g. pieņēma kristīgo ticību. Hlodviga I politiku turpināja arī viņa pēcteči. 6. gs. vidū Franku valsts aptvēra gandrīz visu bijušās Romas impērijas Gallijas provinci, kļūstot par varenāko spēku Rietumeiropā.
 
DSCF3649.JPG
Hilderika zelta gredzens.

Franku valsts turpmāko attīstību kavēja iekšpolitiskā situācija. Jau 6. gs. beigās Franku valsts bija sadalījusies 4 daļās, kurās atšķīrās iedzīvotāju etniskais sastāvs, saimnieciskais raksturs utml. Šīs atšķirības, kā arī Merovingu valdnieku uzskats, ka Franku valstī var valdīt tikai šīs dzimtas mantinieki, kavēja valsts attīstību.
 
Pēc Holdviga I nāves valsts tika sadalīta četriem tā dēliem. Rezultātā to starpā sākās nesaskaņas, cīņas, sazvērestības un pat nogalināšana.
 
Daudz zemju tika izdalītas dāvinājumos, rezultātā izveidojās lielo zemes īpašnieku slānis, kurš bieži realizēja no valdnieka gribas neatkarīgu politiku. 7. – 8. gs. faktiski visa vara koncentrējās majordomu rokās.
Majordoms (no latīņu val. maior – galvenais, domus – māja) – sākotnēji mājas vecākais, piļu pārvaldnieks, kurš uzraudzīja un kontrolēja karaļa īpašumus. Ar laiku majordoms kļuva par augstāko galma amatpersonu.
Laikabiedri nereti pēdējos Merovingu valdniekus dēvēja par „slinkajiem karaļiem”.
 
8. gs. sākumā, kad Franki bija pakļāvuši plašas teritorijas Ziemeļāfrikā un iekarojuši Pireneju pussalu, pie Franku valsts dienvidu robežām parādījās arābi.

Franku valsts pārvalde
Svarīgi!
Franku valsts pārvaldes sistēmā saplūda ģermāņu un romiešu tradīcijas.
Priekšgalā atradās valdnieks, kura vara bija gandrīz neierobežota. Šeit dižciltīgo padomēm bija daudz mazāka ietekme kā citās ģermāņu valstīs. Karaļa rokās atradās visa likumdošana, tiesu un militārā vara. Valdnieks lēma par savu padoto dzīvību un nāvi.
 
Drīz pēc franku valsts izveidošanās to valdnieki ieguva lielāku varu nekā vienkārši ģermāņu cilšu konungi. Valdnieka vara bija mantojama. Valdnieka despotisko varu vienīgi ierobežoja sazvērestības draudi. Valdnieku sargāja miesassardze, kas saformēta no franku dižciltīgajiem. Tiem bija tiesības dzīrot pie viena galda ar valdnieku.
 
Varas realizāciju franku valdnieki realizēja ar ģermāņu ciltīm līdz tam neraksturīgu amatpersonu sistēmu. Valdnieka varas administratīvais centrs bija valdnieka galms. Galms bija gan valdnieka „saimes ļaudis”, gan valsts amatpersonas. Atsevišķus apgabalus pārvaldīja grāfi. Mazākos apgabalos bija zemākas amatpersonas – centenāriji (simtnieki). Sīkākajās teritorijās sanāca tautas sapulces, kuras kontrolēja centenāriji.
 
Valdnieka ierēdņu vidū pakāpeniski izvirzījās majordoms, kurš sākotnēji pārzināja valdnieka īpašumus. Vēlāk tas vadīja valdnieka tiesu, pārzināja nodokļu ieplūšanu kasē, komandēja karaspēku un deva rīkojumus hercogiem, grāfiem un centenārijiem.
 
Kopš 7. gs. faktiskā vara Franku valstī koncentrējās majordoma rokās. Šajā laikā Merovingu valdniekus iecēla un gāza pret viņu gribu.