Civilizācija - augstas kultūras sabiedrība salīdzinājumā ar primitīvo sabiedrību.
Civilizācijai raksturīga:
- attīstīta ražošana, zemkopība, tirdzniecība,
- organizēta sabiedrība valstī,
- mantiski un sociāli diferencēta sabiedrība,
- attīstīta garīgā dzīve (noformētas reliģiskas sistēmas),
- pilsētas (saimnieciski, politiski, administratīvi, reliģiski, kā arī kultūras centri).
Svarīgi!
Pirmās augstas kultūras civilizācijas cilvēces vēsturē izveidojās 4. gt. otrajā pusē p.m.ē. Nīlas ielejā un Mezopotāmijā jeb Divupē.
Mezopotāmija (zīmējums)
Agrīnā zemkopība
Augstas kultūras civilizācija nevarēja pastāvēt bez lauksaimniecības produkcijas. Izšķir divus agrīnās zemkopības veidus:
- nokrišņu apūdeņoto zemkopību,
- mākslīgās apūdeņošanas zemkopību.
Tikai mākslīgās apūdeņošanas zemkopība spēja dot pārtiku lielam skaitam patstāvīgi uz vietas dzīvojošu iedzīvotāju. Šis zemkopības veids radās Tuvajos Austrumos Nīlas, Tigras un Eifratas ielejās.
Pēc upju pārplūšanas uz zemes nogulsnējās auglīga dūņu kārta. Upju ielejas tika attīrītas no džungļiem un izveidotas mākslīgās apūdeņošanas sistēmas. Tā izveidojās pirmās applūstošo upju ieleju jeb potāmiskās civilizācijas.
Valstis un valdnieki
Valstis tika veidotas, lai nodrošinātu kārtību un aizsardzību.
Seno Austrumu valstu tipi:
- noma valstis jeb pilsētvalstis,
- teritoriālās valstis,
- plašas lielvalstis jeb impērijas.
Nomas valstis jeb pilsētvalstis veidojās 4. gt. otrajā pusē p.m.ē. Divupē un Nīlas ielejā, taču ilgi šādās valstiņas nebija spējīgas pastāvēt, tādēļ apvienojās lielākās valstīs. Dažas no Seno Austrumu valstīm iekarojumu ceļā kļuva par plašām impērijām.
Mezopotāmija.
Administratīvais aparāts ar valdnieku priekšgalā veidojās:
- tirdzniecības organizēšanai,
- karadarbības vadīšanai,
- zemes ierīcības darbu vadīšanai,
- iedzīvotāju sadzīves regulēšanai,
- resursu uzskaites organizēšanai utt.
(Senie ēģiptieši uzskatīja, ka dievi radījuši valdnieku vienlaikus ar pasaules radīšanu.)
Par valdnieku parasti kļuva militārais vadonis, kas jau bija autoritāte, cilvēks ar mērķtiecību, agresivitāti, varaskāri. Vadonis centās savu varu saglabāt arī miera apstākļos, apvienojot militārās, saimnieciskās, organizatoriskās, kulta funkcijas. No šādas pārvaldes formas attīstījās monarhija (valdīšanas forma – valsts, kuras priekšgalā bija viena persona).
Senajos Austrumos (piemēram, Divupē) valdnieka vara bija dievišķa jeb sakrāla, jo viņš:
- bija dieva vietnieks,
- bija dieva izraudzīts,
- pārstāvēja dievu,
- spēja iztulkot un realizēt dieva gribu.
Senajos Austrumos valdīja uzskats, ka valdniecība ir vienīgā pareizā valsts valdīšanas forma. Tautas, kam tās nebija, tika uzskatītas par barbariem.
Senajos Austrumos bija centralizēta pārvalde. Valdnieks bija noteicējs jebkurā jomā. Par dievišķu pasludinātā valdnieka vara balstījās uz rupju spēku un dievišķu autoritāti, veidojot despotiju - neierobežotu monarhiju.
Etniskā vide
Seno Austrumu agrīnās civilizācijas izveidoja:
- semītu valodā runājošas tautas (babilonieši, asīrieši, feniķieši),
- indoeiropiešu valodā runājošas tautas (persieši, ārieši).
Šumeru civilizācija (4. gt. p.m.ē.) Divupē ir pirmā zināmā kultūrtauta pasaulē. Tās izcelšanās nav zināma. Šumeri nepiederēja ne pie semītu, ne indoeiropiešu tautām.
