Pasaules vēsturē par Senajiem laikiem tiek saukts vēstures periods no rakstības izveidošanās (apt. 3000. g. p.m.ē.) līdz Senās Romas sabrukumam (500. g. m. ē). Par viduslaikiem tiek uzskatīts vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem. Eiropā viduslaikus ievadīja Romas impērijas sabrukums 5. gadsimtā, bet Latvijā - Krusta kari 12. gadsimtā. Līdz ar to Latvijā Senie laiki ir periods līdz pat krusta kara sākumam.
Baltu kultūras parādīšanās Latvijas teritorijā
Latviešu tautas izcelsme ir saistīta ar indoeiropiešu pirmtautu, kuras sens atzars ir balti, kuru pēcteči ir latvieši un lietuvieši.
Indoeiropieši ir viena no pasaules pirmtautām, kas sadaloties, veidoja pamatus lielākajai daļai Eiropas tautu, kā arī senindiešiem un irāņiem. Indoeiropiešu izcelsme nav līdz galam noskaidrota.
Indoeiropiešu valodu saime ir lielākā valodu saime pasaulē, pēc tam seko somugru. Vairums pētnieku par indoeiropiešu pirmdzimteni uzskata Eiropu.
Baltu ciltis 2. - 4. gs. sākumā.
Baltu saknes Latvijas teritorijā meklējamas vēlajā neolītā 2300. – 1500. g. p.m.ē. un saistās ar auklas keramikas un laivasveida akmens kaujas cirvju kultūru. Ciltis, kuras uzskata par baltu priekštečiem, gatavoja māla traukus ar auklas iespieduma rakstu un akmens cirvjus.
3. gt. beigās p.m.ē. šīs ciltis sāka apdzīvot arī Latvijas teritoriju un mijiedarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem izveidoja baltu kultūru. Baltu tālāka sadalīšanās tautībās notika vēlāk. Ar baltiem Latvijas teritorijā parādījās pirmie mājlopi un kultūraugi.
Agrajā (100. – 400. g.) un vidējā (400. – 800.g.) dzelzs laikmetā konstatējams vēlāko baltu cilšu veidošanās sākums. Šīs ciltis atšķīrās ar darbarīku, rotu izgatavošanas tehniku un apbedīšanas tradīcijām. Par senajiem baltiem sauc latviešu, lietuviešu un prūšu senčus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras galvenokārt tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā. Apzīmējumu "balti" sāka lietot tikai 1845. gadā. Senie romieši baltus sauca par aistiem. Tomēr mūsu senči sevi nedēvēja ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalījās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Latvijas teritorijā dzīvoja austrumbalti (latgaļi) un rietumbalti (zemgaļi, kurši un sēļi).
Latviešu tauta veidojās 13. - 16. gs., saplūstot četrām baltu tautām: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem.
Baltu apmetnes Latvijas teritorijā 5. - 10.gs.
Kurši
Kurši bija baltu cilšu grupas, kas 1. g.t. dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos. Kurši bija pazīstami kā jūrasbraucēji. To pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība. Nozīmīga loma bija tirdzniecībai, pirātismam un zvejai. Kuršu teritorijas lielums dažādos laikos bija atšķirīgs. Ziemeļkurzeme sākotnēji bija maz apdzīvota. Galvenokārt tie apmetās Latvijas teritorijas dienvidrietumos un Lietuvas teritorijā ap Klaipēdu un Palangu.Zemgaļi
Zemgaļi bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu. Zemgaļu kultūras īpatnības konstatējamas arheoloģiskajos materiālos, kas attiecas uz 2. gs. 2. – 8. gs. zemgaļu kultūras reģions paplašinājās līdz pat Rietumvidzemei. Zemgaļu lielākie pilskalni bija Mežotnē un Tērvetē.
Zemgaļu rotaslietas, darbarīki, ieroči.
Sēļi
Sēļi sākotnēji bija rietumbaltu kultūras pārstāvji, bet vēlāk tie sajaucās ar latgaļu kultūru. Sēļi apdzīvoja mūsdienu Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils rajonu teritorijas Daugavas kreisajā krastā Latvijā, kā arī Panevēžas un Utenas apriņķu ziemeļdaļu Lietuvā. Latvijas teritoriju, kuru apdzīvoja sēļi, dēvē dažādi: Augšzeme, Augškurzeme, Sēlija. Par sēļu kultūras uzplaukumu uzskatāms periods no 2. – 6. gs. Vēlajā dzelzs laikmetā to kultūra bija asimilējusies ar latgaļu kultūru. Tiek uzskatīts, ka sēļi dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā – Oliņkalnā, Koknesē u.c. 
Balti 9. - 11. gs.
Latgaļi
Latgaļi bija austrumbaltiem etniski piederīga tautu grupa, kas apdzīvoja tagadējās Latgales teritoriju un Austrumvidzemi.
Latgaļu ekonomiskajā dzīvē liela nozīme bija Daugavai, jo pa to gāja viens no galvenajiem Austrumeiropas tranzīta ceļiem, kas veda no „varjagiem uz grieķiem” (skandināvu vikingus, kuri 8. – 12. gs. nodarbojās gan ar tirdzniecību, gan ar laupīšanu, Krievzemē sauca par varjagiem, bet Rietumeiropā par normaņiem. To iecienīts ceļš bija no Krievzemes uz Bizantiju).
Daugavas krastā atradās lielākie latgaļu pilskalni – Koknese, Jersika, Asote.
Rakstītajos avotos latgaļi pirmo reizi minēti mūka Nestora Kijevas Krievzemes hronikā „Pagājušo gadu stāsti”.
Tā kā latgaļu un sēļu arheoloģiskais materiāls ir līdzīgs, arheologi lieto kopēju apzīmējumu latgaļu – sēļu kultūra. 6. – 7. gs. latgaļi aktīvi sāk paplašināt savas teritorijas. No 7. līdz 12. gs. latgaļi savus mirušos apglabāja gan uzkalniņu, gan līdzenajos kapulaukos.
Latviešu tauta veidojusies laikā no 13. – 17. gs. četru baltu tautu (kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu) etniskās konsolidācijas procesā, kā arī daļēji lībiešu asimilācijas rezultātā.
Lībieši
Līvi jeb lībieši bija Baltijas somu tauta Latvijas teritorijā, kas runāja somugru grupas valodā. Lībiešu kultūras uzplaukuma periods bija 10 - 13. gs.
9. - 13. gs. lībieši apdzīvoja Rīgas līča piekrasti, kā arī Kurzemes ziemeļdaļu, no kurienes tos pakāpeniski izspieda kurši.
Iespējams, ka Ziemeļkurzemes lībiešus var identificēt ar Cēsu apkaimē ieceļojušajiem vendiem, jo pēc arheoloģiskajām liecībām to kultūras bijušas līdzīgas. Vendi iespējams asimilējušies ar latgaļiem, jo turpmāk tie nav minēti vairs nevienā vēstures avotā.
Lībieši nodarbojās ar lauksaimniecību, zveju un tirdzniecību.
11. gs. latgaļi un lībieši esot maksājuši meslus Polockas kņazam.
Lībieši Latvijas teritorijā nav bijuši lielā skaitā (13. gs. sākumā tagadējās Latvijas teritorijā lībieši bijuši aptuveni 20% no iedzīvotāju kopskaita). Pirmo lielo iznīcinošo triecienu lībieši saņēma 12. un 13. gadsimtā, kad Latvijas teritoriju iekaroja vācu krustneši. Viņi pakļāva gan lībiešus, gan viņu kaimiņus – baltu ciltis – latgaļus, sēļus, kuršus, zemgaļus.
Vēsturisko apstākļu spiesti lībieši pamazām asimilējās ar latviešu ciltīm, kas konsolidējās par latviešu tautu.
Valstiskuma veidošanās
Zemes un valstiņas Latvijas teritorijā 12. gs.
Latvijas un latviešu valstiskums izveidojās tikai 1918.g., kad tika nodibināta Latvijas Republika. No 13. līdz 20. gs. Latvijas teritorija atradās dažādu svešzemju valdību ietekmju sfērā.
Vēlajā dzelzs laikmetā līdz 13. gs. Latvijas teritorijā baltu ciltīm un lībiešiem bija administratīvi un politiski konsolidētas teritorijas, kuras literatūrā dažkārt dēvē par valstīm.
Rietumlatvijas un Austrumlatvijas baltu tautu politiskā attīstība dzelzs laikmetā iezīmējas nedaudz atšķirīgi. Baltu politiskās organizācijas pakāpi Latvijas teritorijā tomēr nevar identificēt ar Rietumeiropas tipa feodālo valsti. Pirmo baltu valsti izveidoja Lietuvas valdnieks Mindaugs.
Seno pilsnovadu kungi centās paplašināt savus valdījumus, izveidojot novadu apvienības. 7. gs. sākuma vēstures dokumentos minētas apdzīvotas teritorijas (novadi), piemēram, Latgalē Jersika ar valdnieku Visvaldi un Tālava ar valdnieku Tālivaldi. Zemgalē minēti tādi valdnieki kā Viestarts un Nameisis. Kuršu apdzīvotās teritorijās valdnieks Lamekins.