Sabiedrība
Vienas zemnieku sētas iemītnieki veidoja saimi, pie kuras sākotnēji piederēja tikai sētas īpašnieka ģimenes locekļi, bet laika gaitā saimē iekļāvās arī saimniecībā nodarbinātie – kalpi un kalpones, kas varēja būt brīvi cilvēki bez īpašuma vai arī nebrīvie – dreļļi – karagūstekņi, sirojumos nolaupītās sievietes un bērni, ka arī parādu kalpi (cilvēki, kas zaudējuši brīvību uz laiku, jo nav spējuši atmaksāt parādus).
Sētas īpašnieks tika dēvēts par saimnieku, bet tā sieva - par saimnieci. Iespējams sākotnēji tikuši lietoti apzīmējumi „pats” un „pati” (piemēram, Annas Brigaderes lugā „Maija un Paija”).
Katras dzimtas vīrieši savstarpēji bija brāļi jeb bāliņi, sievietes – māsa. Vienu vecāku bērnus sauca par īstajiem brāļiem un māsām. Tiešie asinsradinieki tika saukti par īsteniekiem. Tiešie dzimtas locekļi savstarpēji bija radi, dzimtas atzaru piederīgie – paradi jeb tālie radi, saukti arī par nozariešiem. Citu dzimtu piederīgie attiecībā pret radu dzimtām bija tautas. Vienas dzimtas sieviešu un vīriešu laulības nebija pieļaujamas, tādēļ bāliņi ņēma par sievām tautu meitas, bet māsiņas – tautu dēlus.
Senākais ģimenes dibināšanas veids varētu būt bijusi sievas zagšana, kad tautietis ar biedriem ielauzies izraudzītās meitas sētā un ar varu to aizvedis. Reizēm iebrukšana notika svešā novadā, kurā tika sagūstītas vairākas jaunavas un citi saimes locekļi. Jaunavas kļuva par sievām, bet saimes locekļi par dreļļiem. Aizvedēji (vedēji) varēja arī vienoties ar saimes tēvu par samaksu. Šādos gadījumos ģimene deva līdzi arī pūru – pašas meitas darinātos adījumus, audumus, tērpus, rotas, kā arī lopus. Tā ar laiku zagšanas vietā ieviesās pirkšana, līdz ar to jaunava bija kļuvusi par preci (no tā cēlies vārds „precēt”).
Saimē bija arī bāreņi jeb sērdieņi. Tie bija bērni un pusaudži, kas sagūstīti sirojumos vai citādi zaudējuši vecākus. Viņi nebija nebrīvi, ja vien nebija gūstekņi, tomēr to stāvoklis bija grūts, īpaši meitenēm. Vairumā gadījumu tās kļuva par kalpu līgavām. Ja kalps bija brīvs cilvēks, tam bija iespēja kļūt par saimnieku, bet bārenei – par saimnieci.
Brīvajiem un nebrīvajiem cilvēkiem bija atšķirīgs tiesiskais stāvoklis. Nebrīvie cilvēki pārsvarā bija kara gūstekņi, kuru vidū bija svešu zemju pārstāvji. Par nebrīvajiem cilvēkiem varēja kļūt arī parādu nemaksātāji un likumu pārkāpēji. Pēc kāda laika tie varēja kļūt atkal brīvi, arī kara gūstekņiem bija tāda iespēja, ja par tiem samaksāja izpirkuma maksu vai tie izdarīja kādu nozīmīgu pakalpojumu saimniekam, piemēram ,izglābj no iebrucējiem. Visus brīvos cilvēkus neatkarīgi no to sociālā slāņa dēvēja par ļaudīm, bet nebrīvos par neļaudīm.
Senākie reliģiskie priekšstati
Senatnē cilvēki dzīvoja saskarē ar dabu un dabas spēkiem. Daba deva pārtiku, apģērbu, mājokli. Pret dabu cilvēki izturējās ar mīlestību un godbijību. Tie uzskatīja, ka dabā viss ir dzīvs un saprātīgs un ka tāpat kā cilvēki un dzīvnieki debess spīdekļi, ūdeņi un akmeņi spēj domāt un just. Pēc seno cilvēku domām, dabā pastāvēja neredzamas dzīvas būtnes – dievības.
Dievības valdīja ne tikai par cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, bet arī pār dabas spēkiem – vēju, lietu, negaisu, sniegu u.c. Dievības pārzināja arī sauli, mēnesi un zvaigznes. Dievības varēja būt labvēlīgas cilvēkam, bet varēja arī nodarīt ļaunu, tādēļ dievības pielūdza un nesa tām ziedojumus.
Pār druvām, ganāmpulkiem un cilvēku labklājību gādāja Dievs (Dieviņš), kuru iztēlojās kā vecu, sirmu vīru, kas neredzami apstaigā laukus, dodot tiem svētību. Dievs ir visa esošā sākums, avots, tēvs.
Dieva un debess simboli.
Par tīruma ražību gādāja Jumis, kurš bija nozīmīgs dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un auglības simbols. Par zirgiem rūpējās Ūsiņš. Savukārt Māra bija ganāmpulku, īpaši govju aizstāve. Māras zīme ir krusts, latviešu tautā labi pazīstamais krustukrusts. Tas ir taisns krusts, kam visi četri gali vēlreiz pārkrustoti.
Par mežiem rūpējās Meža māte, bet par jūru valdīja Jūras māte. Vēja māte valdīja pār vējiem un vētrām, bet mirušos savā valstībā uzņēma Zemes māte. Varenākais no dieviem bija Pērkons, kurš melniem zirgiem traucās pa padebešiem. Viņš varēja dot laukiem lietu vai dusmās uzsūtīt sausumu. Pērkons ar zibens bultām varēja satriekt ļaunos garus, kā arī iznīcināt cilvēku mājokļus. Cilvēkiem vistuvākā dievība bija Laima – nelaimīgo un apspiesto ļaužu aizstāve. Laima lēma mūžu katram cilvēkam, un tās lēmumu nevarēja atcelt ne Dievs, ne pati Laima. Laima kā likteņa lēmēja ir atbildīga par trim galvenajiem cilvēka dzīves rituma krustpunktiem: dzimšanu, precībām un nāvi. Laimas lēmumam pakļauts gan cilvēka ārējais izskats, augums, gan raksturs, gan viss cilvēka mūžs.
Bez Laimas pie bērna šūpuļa stāvēja arī Dēkla un Kārta. Senajiem latviešiem bija vēl daudzas citas dievības, kurām līdzīgi kā cilvēkiem bija sava sēta, dēli, meitas, kalpi un kalpones.
Senie latvieši Dievu un Debesis izprata kā vienu veselumu, Dieva pielūgšana nozīmēja to pašu, ko Debesu pielūgšana. Dievs un Debesu tēvs ir viens un tas pats, tāpat kā Dieva valstība un Debesu valstība.
Veļu kults
Tika uzskatīts, ka pēc nāves cilvēks nonāk citā valstībā – aizsaulē (vieta, „kur saulīte nakti guļ”). Tādēļ mirušajam kapā deva līdzi apģērbu, darba rīkus, ieročus, pārtiku. Mirušie kā veļi katru rudeni nāca apciemot savus piederīgos. Veļiem dzīvie rīkoja mielastu, lai tie neļaunotos un palīdzētu ar padomu. Mielošana notika rijā vai pirtī, kas bija saimniecības svētākās vietas, jo rija deva maizi, bet pirts – veselību. Mielasta laikā tur drīkstēja uzturēties tikai saimnieks.
Latviešu mitoloģiju veido arī mītiskas būtnes, kuras vieno naidīga, kaitnieciska attieksme pret cilvēkiem: vadātāji, lietuvēni, raganas. Šīs būtnes parasti bīstamas kļūst tikai noteiktā laikā - dienvidū vai pusnaktī līdz gaiļu dziedājumam, un noteiktā vietā - krustcelēs, uz tilta, mežā, purvā, kapsētā, rijā, pirtī. Dažāds ir arī izskats, kādā šīs ļaunās būtnes parādās.
Vadātājs - ļaunais gars, kas cilvēkus maldina pa mežiem, dažkārt arī gluži klajā laukā, neļaujot atrast ceļu pat zināmā vietā. Vadātājs mēdz parādīties dažādu dzīvnieku izskatā.
Lietuvēns saistīts ar cilvēku un mājlopu neveselību. Aizsargāties no Lietuvēna var, uzvelkot uz durvīm Lietuvēna krustu vai aizspraužot pīlādža zaru.
Velns latviešu folklorā attēlots trijos dažādos skatījumos.
- Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos.
- Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku ikdienas gaitās. Arī šeit Velna ļaunums vēl nav visaptverošs, tas drīzāk saistīts ar noteiktu vietu un sadzīves jomu.
- Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves jomās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums lielā mērā radies kristietības ietekmē.
Svētvietas
Senie ļaudis brīnumainu nozīmi bieži piešķīruši tām vietām un augiem, kas ar kaut ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes. Šādas vietas par svētnīcām padarīja ticība, ka tur mājo auglības un dzīvības spēks vai arī mīt dabas gari un auglības dievības.
Ziedojumus nesa uz svētvietu, kas parasti bija birze (svētbirze) vai pakalns (svētkalns, kur atradās īpašs koks vai dižakmens). Akmeņos bija dabiska vai iekalta iedobe, kuros tika dedzināti ziedojumi, tādēļ tos sauca par upurakmeņiem.
Nelielas svētvietas bija katrā zemnieka sētā, katrā ciemā un katrā novadā, kur pulcējās ļaudis no visa pilsnovada. Pielūgšanu un upurēšanu parasti veica dzimtas vecākais, jo nebija īpašu priesteru kārta. Folklorā sastopami norādījumi, ka bijuši īpaši cilvēki – zintnieki, kas prata dziedināt, pareģot, kā arī pavēstīt dievu gribu. Reizēm šos cilvēkus dēvēja par burtniekiem, jo viņi pazinuši simboliskās zīmes – burtas, senākās rakstu zīmes (rakstība vēl nebija izveidojusies, bija simboliskas zīmes, kuras mūsdienu zinātnieki var tikai daļēji izskaidrot).