Krusta kari Pireneju pussalā
Jau pirms krusta karu sākuma Tuvajos Austrumos 1096. g. kristiešu ekspansija bija sākusies turpat Eiropā - Pireneju pussalā. Pireneju pussalas zemju atkarošanu no mauriem sauc par rekonkistu.
Rekonkista bija nevienmērīgs process gan ar plānotām militārām operācijām, gan ar neplānotiem un pārgalvīgiem uzbrukumiem.
Kristieši centās ieņemt lielākās pilsētas un svarīgākos cietokšņus. Rekonkista bija iespēju laiks jebkuras kārtas cilvēkam, ja tam piemita drosme, iekļūt bruņinieku kārtā un kļūt bagātam.
11. gs. otrajā pusē Spānijā katoļu baznīca arvien lielāku ievērību veltīja kristiešu un musulmaņu sadursmēm. Spānijas kristīgos valdniekus uzskatīja par baznīcas vasaļiem.
Krusta kari Pireneju pussalā izvērsās 12. gs. 1148. g. pāvests Eižens III izdeva bullu, pasludinot Spāniju par tādu pašu krusta karu zemi kā Palestīnu. Rekonkista ilga vairākus gadsimtus, līdz 15. gs. beigām, kad mauri tika padzīti no Pireneju pussalas.
Rekonkista tika vērsta arī pret ebrejiem.
Pāvests Eižens III
Arī Pireneju pussalas krusta kara dalībnieki saņēma grēku atlaides. Pireneju pussalās tika izveidoti mūku ordeņi, piemēram, Kalatravas un Svētā Jēkaba ordenis. Kara rezultātā kristieši uzvarēja, likdami šķēršļus tālākai dažādu kultūru vērtību apmaiņai.