Izlasi K. Ulmaņa laikabiedra un trimdas politiķa Ā. Klīves interpretāciju par 1934. gada 15. maija apvērsuma nepieciešamību!
Tautsaimnieks Ādolfs Klīve pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā piedalījās Latviešu zemnieku savienības dibināšanā. Ā. Klīve bija LZS centrālās valdes priekšsēdētāja biedrs un Latviešu pagaidu nacionālās padomes līdzdibinātājs, vēlāk Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis. 1.–3. Saeimas deputāts, no 1931. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā – Latvijas bankas padomes priekšsēdētājs. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
Vispārīga saimnieciskā krīze, plūdu posts un tam sekojošie bankroti valdības nevarības dēļ radīja saimnieciskā dzīvē pilnīgu stagnāciju. Nevienai valdībai nebija iespējams tikt no depresijas laukā, jo ne rūpniekiem, ne tirgotājiem, ne lauceniekiem nebija uzticības pēdējām valdībām un ceturtajai Saeimai. To bija spiests nešaubīgi konstatēt arī Kārlis Ulmanis, kurš īsu laiku (no 1931. gada 27. marta līdz 5. decembrim) bija Ministru prezidents. Valdību izvairīšanās no dzīves izvirzīto jautājumu kārtošanas bija radījusi iedzīvotājos galīgu pesimismu un pilnīgu apātiju. Sliktākas attiecības Latvijas uzņēmējiem izveidojās arī ar Saeimu, ne tikai kā valdības sastādītāju un jaucēju, bet arī kā saimniecisko likumu devēju. Saimniecisko likumu ilgam mūžam neviens uzņēmējs neticēja. Sevišķi tas sakāms par muitas likmēm. Netrūka pat gadījumu, ka, balstoties uz pastāvošām muitas likmēm, nodibināti uzņēmumi nonāca grūtībās tikai tamdēļ, ka likmes tika grozītas no Saeimas gadījuma vairākuma [..].
[..] Latvijas demokrātijai ceturtajā Saeimā nebija neviena aizstāvja, bija tikai šīs demokrātijas pārstāvju kritizētāji un grāvēji no sienas līdz sienai [..] Satversmes reformas projektam, kas paredz dzīves izvirzīto trūkumu novērošanu un demokrātijas nostiprināšanu ceturtajā Saeimā nebija deputātu vairākuma piekrišanas un [..] Ministru prezidenta partijas pārstāvis Saeimas sēdē apliecina savu nevarību te kaut ko darīt. [..]
Kas palika pāri? Tas bija autoritārās valdības ceļš. Tas bija ceļš, pa kādu Eiropā bija gājušas 16 valstis, kur pēckara laikā ievesta demokrātija bija apmainīta pret vienvaldību, autoritāru valdību vai diktātu. Tas bija ceļš, pa kādu bija gājušas visas Latvijas kaimiņu valstis. [..]
Kā Saeimas autoritātei kaitīgs faktors jāatzīst pastāvīga sociāldemokrāta atrašanās Saeimas priekšsēža postenī. [..] Ja sociāldemokrāti teica un rakstīja savās avīzēs, ka visi pilsoniskie deputāti ir fašisti, korumpanti, strādnieku nīdēji [..], varam pieņemt, ka sociāldemokrātu vēlētāji [..] ticēja, ka vairākums Saeimas deputātu ir slikti cilvēki. [..] Dabīgie psiholoģiskie atplūdi jaunās valsts dzīvē kopā ar pēdējo gadu parlamentārisma nevarību [veicināja] iedzīvotāju vienaldzību, tad pārvērtās nervozā neapmierinātībā, kamēr 1933. gadā izkristalizējās neuzticība Saeimas deputātiem un visai pastāvošai iekārtai. Vairākkārtējas Saeimas vēlēšanas un Satversmes projekta apspriešana bija rādījusi, ka vaina nav meklējama atsevišķos cilvēkos, bet visā mūsu politiskajā sistēmā. [..]
Lai tautā atjaunotu uzticību demokrātijai, LZS izstrādāja Satversmes reformas projektu, kur paredzēja tautas vēlētu valsts prezidentu ar neierobežotām tiesībām atlaist Saeimu, Saeimai pēc projekta bija atstātas tikai likumdošanas tiesības, bez jaukšanās izpildu varas darbā. [..] Tādos apstākļos Ulmanis satrunējušo demokrātisko virsorganizāciju miera ceļā nobīdīja pie malas. Nenotika ne asins izliešana, ne šaudīšanās, ne pat kārtīga izkaušanās, tik nepopulāra bija palikusi Saeima.
(Klīve, A. Latvijas neatkarības gadi. Grāmatu draugs, 1976., 302.–316. lpp.)
[..] Latvijas demokrātijai ceturtajā Saeimā nebija neviena aizstāvja, bija tikai šīs demokrātijas pārstāvju kritizētāji un grāvēji no sienas līdz sienai [..] Satversmes reformas projektam, kas paredz dzīves izvirzīto trūkumu novērošanu un demokrātijas nostiprināšanu ceturtajā Saeimā nebija deputātu vairākuma piekrišanas un [..] Ministru prezidenta partijas pārstāvis Saeimas sēdē apliecina savu nevarību te kaut ko darīt. [..]
Kas palika pāri? Tas bija autoritārās valdības ceļš. Tas bija ceļš, pa kādu Eiropā bija gājušas 16 valstis, kur pēckara laikā ievesta demokrātija bija apmainīta pret vienvaldību, autoritāru valdību vai diktātu. Tas bija ceļš, pa kādu bija gājušas visas Latvijas kaimiņu valstis. [..]
Kā Saeimas autoritātei kaitīgs faktors jāatzīst pastāvīga sociāldemokrāta atrašanās Saeimas priekšsēža postenī. [..] Ja sociāldemokrāti teica un rakstīja savās avīzēs, ka visi pilsoniskie deputāti ir fašisti, korumpanti, strādnieku nīdēji [..], varam pieņemt, ka sociāldemokrātu vēlētāji [..] ticēja, ka vairākums Saeimas deputātu ir slikti cilvēki. [..] Dabīgie psiholoģiskie atplūdi jaunās valsts dzīvē kopā ar pēdējo gadu parlamentārisma nevarību [veicināja] iedzīvotāju vienaldzību, tad pārvērtās nervozā neapmierinātībā, kamēr 1933. gadā izkristalizējās neuzticība Saeimas deputātiem un visai pastāvošai iekārtai. Vairākkārtējas Saeimas vēlēšanas un Satversmes projekta apspriešana bija rādījusi, ka vaina nav meklējama atsevišķos cilvēkos, bet visā mūsu politiskajā sistēmā. [..]
Lai tautā atjaunotu uzticību demokrātijai, LZS izstrādāja Satversmes reformas projektu, kur paredzēja tautas vēlētu valsts prezidentu ar neierobežotām tiesībām atlaist Saeimu, Saeimai pēc projekta bija atstātas tikai likumdošanas tiesības, bez jaukšanās izpildu varas darbā. [..] Tādos apstākļos Ulmanis satrunējušo demokrātisko virsorganizāciju miera ceļā nobīdīja pie malas. Nenotika ne asins izliešana, ne šaudīšanās, ne pat kārtīga izkaušanās, tik nepopulāra bija palikusi Saeima.
(Klīve, A. Latvijas neatkarības gadi. Grāmatu draugs, 1976., 302.–316. lpp.)
Izvēlies katrai Ā. Klīves interpretācijai visatbilstošāko Ulmaņa apvērsuma cēloni!
1. Klīve uzsver, ka Saeimā pastāvēja spēcīga fragmentācija, kas apgrūtināja jebkādas konstruktīvas un ilgtermiņa politiskās stratēģijas izstrādi. Šīs iekšējās nesaskaņas vājināja parlamenta spēju reaģēt uz sabiedrības vajadzībām, tādējādi palielinot sabiedrības neuzticību.
2. Klīve apraksta, ka plašās sabiedrības slāņi piedzīvoja ekonomiskas grūtības, kas, kombinācijā ar valdības neefektivitāti veicināja neapmierinātību. Šī situācija radīja augsni autoritāru risinājumu pieņemšanai, jo sabiedrība meklēja stabilu un spēcīgu pārvaldi.
3. Klīve norāda, ka pastāvīgas izmaiņas muitas likmēs un valdības neizlēmība radīja nestabilitāti un neuzticību uzņēmējdarbības vidē. Šie faktori ietekmēja uzņēmējus un ražotājus, vairojot neapmierinātību ar valdības darbību.
4. Klīve uzsver, ka paši politiķi veicināja iedzīvotāju neapmierinātību ar likumdevēja darbu un neticību demokrātijai. Kā piemēru tam Klīve min būtisku konstitūcijas reformu, kas novērstu trūkumus, taču ceturtās Saeimas deputāti nobalsoja pret to.
Piezīme: Centralizētā eksāmena darbā cēloņi jāformulē pašam, varianti netiek doti.
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!