5. 1. daļa. 5. uzdevums. Vārda nozīmes skaidrojums

 

Anšlavs savā daiļradē nonāk pretrunā ar kritiķi Eglīti, jo [..] kara drūmākajos gados pievēršas Rīgas mākslas pasaulei un piemākslas aprindām kā pateicīgākajai videi, kurā var notikt romāna darbība, apejot notikumus uz ielas. Proti, 1943. gada laikraksts "Tēvija" sāk publicēt viņa jauno romānu turpinājumos "Homo novus". Tas kļūst ne vien par augsto dziesmu latviešu mākslai, bet arī par literāru sensāciju, ko kara nomocītie cilvēki aizrautīgi lasa. Romāna pirmā rindkopa ir hrestomātiska.
"Pulksten astoņpadsmitos četrdesmit Rīgas centrālstacijā pienāk divi vilcieni – no Parīzes un Vecgulbenes. 193... gada pirmajā septembrī no šiem vilcieniem izkāpa divi jaunekļi vienos gados un puslīdz vienā augumā." (1)
Tā kā romāna darbības laiks aptver vienu ziemas sezonu un beidzas pirmajā jūnijā, 1939. gads kā romāna sākums tiek izslēgts. Tāpat jāizslēdz gadi līdz 1934. gada 15. maijam, jo līdz Saeimas atlaišanai mode pēc dzintara un sudraba saktām un Latgales svečturiem ir krietni atturīgāka un iecerēt mākslas godalgas iegūšanas sacīkstēm 4 x 6 metrus milzīgo gleznu plakātu "Darba apoteoze", kurā redzamie "zemkopis, strādnieks, mākslinieks un zinātnieks paceltiem darba rīkiem sveicināja skatītāju", (2) arī diez vai jaunam māksliniekam būtu nācis prātā. Visbeidzot, par laika garu liecina gleznotāja Posas komentārs "Mūsu laiks prasa prieku, optimismu, sauli", (3) tomēr romānā nav ne vārda par lielo politiku.
Dzelzceļa stacija kā starta un nobeiguma punkts ir viens no poētiskiem tēliem, kas jau ar pirmo teikumu aizsāk šim darbam īpašo ceļa motīvu, turklāt tas savieno Rīgu ar pasauli, kurā itin drīz dosies autors, un Rīgu ar laukiem, ar Cesvaini, no kurienes nāk autora vecāki. Romānā varētu nebūt nekas cits, kas cildinātu neatkarīgās Latvijas periodu, kā vien šis pirmais teikums, lai romāns nevarētu tikt atļauts padomju laikā, (4) jo tā "pašsaprotamība" intonācijā, ar kādu pateikts, ka Rīgu un Parīzi savieno ātrvilciens, ir... neiespējama. [..]
Romāna atgriešanās Latvijas kultūrtelpā notiek [..] ar atraktīvo Daugavpils teātra izrādi 1993. gadā, kuru ar [..] Trešās atmodas noskaņās [..] gatavoto aktieru kursu iestudē runas pedagoģe Baiba Nollendorfa un Nauris Klētnieks. Divus gadus vēlāk tieši Daugavpilī notiek pirmais Latvijas starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo novus", ko izveido režisors Pēteris Krilovs kopā ar domubiedriem un kura nosaukums sakņojas ne tikai nesenajā izrādē, bet arī kā novatorisma uzsaukums, jo tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "jaunais cilvēks". Festivāls ir būtiska Latvijas teātra dzīves tradīcija ar savu vārdu Eiropas mērogā arī monogrāfijas tapšanas brīdī [..]. 2018. gadā top Annas Vidulejas spēlfilma "Homo novus", kas atkal jaunai paaudzei ļauj uzzināt vairāk par Anšlava Eglīša romānu un 30. gadu Rīgu.
Romāna sižetisko intrigu nav grūti izstāstīt – divi jaunekļi, kas izkāpj no vilciena un dodas iekarot Rīgu, romāna beigās aizbrauks pretējos virzienos: reiz turīgais dendijs Eižens Žibeika – uz Cesvaini, reiz trūcīgais gleznotājs Juris Upenājs – uz Parīzi. [..]
Līdzās mākslinieku portretiem, kas ļauj prātot par prototipiem, līdzās attiecību samezglojumiem, kas ļauj līdzi just varoņiem, portretēti arī mākslas darbi, kas ļauj reflektēt par glezniecības attīstību 30. gados, pievēršoties krāsu saskaņai, faktūrai un ekspresijai [..].
Eglīša epitetiem un salīdzinājumiem bagātā valoda te piedzīvo kulmināciju, kādu tā nekad vairs nesasniegs romānos, kas tapuši pēc aizbraukšanas no Latvijas. Personu raksturojumā izmantots pretstatu princips, kas nepilda formālu lomu, bet it kā uzsver cilvēka neviennozīmīgo dabu – kas vienā situācijā var šķist kā pateicīga rakstura īpašība, otrā var traucēt. Arī intonācija, kādā uzrakstīts "Homo novus", ir unikāla – tajā netrūkst ironijas, bet gandrīz nemaz nav sarkasma, tajā ir līdzjūtība, vēlme saprast visekscentriskākās personas un maza deva didaktikas. Te visi grib pamācīt visus, kaut nolūki katram savi, un arī "mācāmie" meklē pēc padoma, jo bez šīs "pamācīšanas" patiesi turpinātu kāpt uz grābekļiem. Vēl romānā ir negaidīta smeldze, ko pastiprina retrospektīvs vērtējums notikumu laikam:
"Tā bija bagātās Latvijas brīvvalsts lepnā un greznā galvaspilsēta, toreiz svešu varu nenomākta un neizpostīta, senā, jautrā latvju Rīga, ko tik bieži dzirdēja dēvējam par "Ziemeļu Parīzi"." (5) Tikai viens teikums krietnu sprīdi no romāna sākuma pagātnes formā, bet ar to ir pietiekami, lai būtu skaidrs smeldzīgās intonācijas avots – bezrūpīgā tagadne ir pagātnē. Tuvā pagātnē. [..]
Erudītais Anšlava Eglīša pētnieks Alfrēds Gāters, rakstot par romānu "Homo novus" par nozīmīgu izteiksmes līdzekli min grotesku: "Īstu spožumu šim romānam dod groteska ar raksturīgo momentu vai kvalitāšu pārspīlējumu. Šī groteska izaug no ļoti acīga reāla dzīves vērojuma [..]." (6) Tomēr groteska šķiet pārāk spēcīgs apzīmējums, drīzāk var runāt par ironiju, un visvairāk ironijas ticis galvenajam varonim Jurim Upenājam, kurā gana daudz arī paša autora vaibstu. Viņa alkas izsisties sabiedrībā un mākslas pasaulē robežojas ar konjunktūru, ne vienmēr tīriem cīņas līdzekļiem un prasmi izmantot dažādas situācijas sev par labu. [..] Arī jaunā tēlniece Ciemalda, kura viņu valdzina, kādā brīdī atklāti pasaka, ka tas Upenājs, kas iebrauca Rīgā 1. septembrī, bija daudz pievilcīgāks nekā šis, kas veiksmīgi apbružājies galvaspilsētas cilvēkos: "Toreiz jūs bijāt sevī viengabaļš. Patlaban esat saskaldījies. [..] Jūs arvien vairāk tuvojaties ļaudīm, kurus es līdz apnikumam pazīstu." (7)