Lasi tekstu!
Lai vieglāk strādāt ar uzdevumu, tekstu var lejuplādēt šeit.
1. teksts
Anšlavs Eglītis. Romāna "Homo novus" (Rīga: Jumava, 2018) fragments
No vilciena, kas pienāca no Vecgulbenes, lēni un apdomīgi iztuntuļojās labā pašaustā vadmalā tērpies jauneklis. Siksnā uz pleca viņam karājās liela krāsu kaste ar piesprādzētu saliekamo gleznturi. Vienā rokā viņš nesa segu saini, otrā – prāvu nekrāsota koka lādi, kuras plānais dzelzs rokturis nelādzīgi grauzās rokā. Pēc katriem divdesmit soļiem nešļavas vajadzēja likt zemē un pūtināt rokas. Ik reizes, kad drūzmā kāds uzgrūdās, jauneklis atvainodamies pasmaidīja biklu, iestingušu smaidu [..]
Kurcums atskatījās un ieraudzīja neveiklo gleznotāju, kas, tikko vairs spēdams noturēt savu lādi un saini, klupdams krizdams mocījās uz piestātni. Krāsu kaste ar piesprādzēto gleznturi bija sagriezusies pavisam šķērsu mugurai un bukņīja gājējus pa labi un kreisi. Beidzot viņš nometa lādi un segu saini uz šaurā piestātnes trotuāra tieši blakus Kurcumam, atgrūda cepuri pakausī un, dziļi elsdams, berza samocītās plaukstas. Biklā un piepūlē īdzīgā seja spīdēja vienos sviedros, pie pieres lipa garas matu šķipsnas.
[..] Kad piestājās tramvajs, jauneklis sagrāba savas mantas un veicīgi metās pirmā vagona pirmajā platformā. Skaļi nosēkdamies, viņš uzstīvēja savu smago lādi uz kāpnēm, bet gluži apjuka, kad konduktors viņam aizkrustoja ceļu un strupi raidīja projām. Nu jauneklis metās vagonam uz otru galu, bet arī tur viņu saņēma saucieni: "Ar mantām uz piekabināmo vagonu!" Tramvajs jau kustējās, kad, pēdējiem spēkiem smagās mantas vēzēdams, jauneklis pusrāpus, puskrišus ierausās, kur norādīts. Kurcums ieinteresēts viņam sekoja.
Tikko jauneklis bija nokrāvis savus saiņus uz sola un pats, laimīgi nopūzdamies, atkritis blakus, uzbruka jauna nelaime – konduktors noprasīja lieku biļeti par saiņiem. [..]
Kurcums piesēdās viņam blakus un smīnīgi iejautājās:
– Pirmo reizi Rīgā?
Jauneklis aizdomīgi pašķielēja un atcirta:
– Nezin’ vis, vai pirmo.
– Zin’ gan, – atsmīnēja Kurcums, – citādi jūs zinātu, no kura gala jāiekāpj tramvajā.
– Nu, kad pirmo, tad pirmo, – noteica jauneklis, izbeigdams sarunu. Bet Kurcums neatlaidās:
– Varēja gan radiņi atnākt priekšā, nebūtu vienam jāmaldās un jāstīvējas ar saiņiem.
– Man Rīgā nekādu radu nav, – atbildēja jauneklis, aizstāvēdams neesošo radu godu.
– Nav? – brīnījās Kurcums. – Pie kā tad braucat?
Jaunekļa acīs pazibēja bažas.
– Nu, tādi seni paziņas mātesmāsai. Nemaz nezinu, vai vēl vecā vietā dzīvos.
– Un, ja nedzīvos, ko tad?
– Tad... iešu uz... Centrālviesnīcu, – teica jauneklis un novērsās. Bet no Kurcuma tik lēti nevarēja tikt vaļā. Viņš paklaudzināja ar pirkstu pie jaunekļa krāsu kastes un noprasīja:
– Uz akadēmiju?
– Nē.
– Uz kādu privātu studiju?
– Nē. – Tad, paskatījies Kurcumam sejā, jauneklis sacīja, galīgi izbeigdams sarunu: – Es jau esmu beidzis Daugavpils Mākslas skolu. – Bet veltas cerības.
– Ko tad jūs Rīgā darīsit?
– Ko darīšu? Latviešu māksliniekiem taču ir tikai viens ceļš: uz Rīgu.
– Oho! Tad jau jūs, kā sliktos romānos mēdz sacīt, taisāties iekarot Rīgu. Es kļūstu liecinieks kādas slavenas karjeras sākumam. Cesvaine iekaro Rīgu! Vēlu laimes! – sauca Kurcums, nebēdādams, ka blakussēdētāji sāk jaunekli ziņkārīgi uzlūkot.
– Kā jūs zināt, ka esmu cesvainietis? – brīnījās jauneklis.
– As ešu viszinis, – atteica Kurcums mīkstajā cesvainiešu izloksnē.
– Jūs arī no mūsu puses? – no sirds ielīksmots, sauca jauneklis, aizmirsis visas aizdomas, bet Kurcums dzedri atteica:
– Vai es tāpēc zivs, ka māku peldēt?
Jauneklis samulsis atkal apklusa.
Pēkšņi Kurcums izstiepa roku un satvēra skiču grāmatu, kas rēgojās jaunā gleznotāja ārējā svārku kabatā. Pārāk pārsteigts, lai ko iebilstu, tas noblisināja tikai baltas acis. Ar vingrinātu roku Kurcums vienā mirklī izšķirstīja albumu. Nozibēja vesela kaskāde seju, augumu, ainavu. Valšķa smīns uz brīdi nozuda no Kurcuma sejas, bet ūdensgaišās, žiglās acis piemiedzās. – Viņš bija gaidījis ko citu – iesācēja nevarīgos sīkumojumus, bet šeit zibēja droši, gandrīz bezbēdīgi cilpotas līnijas, neparasti pretskati un savijumi. Viņš apstājās pie kāda zīmīga meitenes profila ar ēģiptiski pabiezu, saldkairu virslūpu. Drošās līnijas, brīžam izkusdamas gaismas lāmās, brīžam pazuzdamas plašos ēnu plankumojumos, piešķīra zīmējumam tvirtumu un maigumu.
– Jums, vai zināt, ir ķēriens... – savādi silti sacīja Kurcums, bet steigšus piemetināja ar smīnu: – Uz sieviešiem, es gribēju sacīt. [..]
– Ai, nē, – atteica gleznotājs, – profils nav zīmēts no dabas.
– Tātad tikai sapņu tēls, – nopūtās Kurcums, aizvēra albumu un veikli iebāza atpakaļ īpašniekam kabatā. Labu brīdi viņš cieši lūkojās jauneklī ar savādu, gandrīz apvainojoši pētīgu skatienu – kā ārsts jūrascūciņā, kurai tas taisās iešļircināt kādas pārbaudāmas zāles. – Vai gribat, es jūs tūlīt ievedīšu pašā Rīgas gleznotāju cietoksnī? Nāciet līdzi!
– Nē, nē, – atcirta jauneklis, ar visu augumu piekļaudamies savām mantām, – es pats zinu, kur man jāiet.
Kurcums paņirdza nelīdzenus zobus:
– Vai tad es izskatos pēc zemnieku ķērāja?
– Visādi ir redzēti, – noteica jauneklis.
– Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksit. Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks. Ar to dūšu jums laikam ir tā, kā ir. – Jauneklis neatbildēja, bet slepus piespieda roku krūšu kreisajai pusei. – Nebaidieties! Maks vēl nav izcelts, – smējās Kurcums. – Es dodos uz mazām viesībām kādā darbnīcā. Tur būs vesels bars mākslinieku. Jūs vienā rāvienā nodibināsit tādas pazīšanās, kādas gadiem nesameklēsit.
– He! Tā tieši no ceļa – ar visām mantām pie svešiem ļaudīm? – nicīgi iesmējās jauneklis.
– Ak ko, kas labs var nākt no Malienas! – norūca Kurcums un pagrieza jauneklim muguru.
Bet nebija tramvajs nobraucis ne pusi kvartāla, kāds viņu bikstīja pie piedurknes.
– Iesim ar’, – sacīja jauneklis ar mirdzošu skatienu.
Kurcums atskatījās un ieraudzīja neveiklo gleznotāju, kas, tikko vairs spēdams noturēt savu lādi un saini, klupdams krizdams mocījās uz piestātni. Krāsu kaste ar piesprādzēto gleznturi bija sagriezusies pavisam šķērsu mugurai un bukņīja gājējus pa labi un kreisi. Beidzot viņš nometa lādi un segu saini uz šaurā piestātnes trotuāra tieši blakus Kurcumam, atgrūda cepuri pakausī un, dziļi elsdams, berza samocītās plaukstas. Biklā un piepūlē īdzīgā seja spīdēja vienos sviedros, pie pieres lipa garas matu šķipsnas.
[..] Kad piestājās tramvajs, jauneklis sagrāba savas mantas un veicīgi metās pirmā vagona pirmajā platformā. Skaļi nosēkdamies, viņš uzstīvēja savu smago lādi uz kāpnēm, bet gluži apjuka, kad konduktors viņam aizkrustoja ceļu un strupi raidīja projām. Nu jauneklis metās vagonam uz otru galu, bet arī tur viņu saņēma saucieni: "Ar mantām uz piekabināmo vagonu!" Tramvajs jau kustējās, kad, pēdējiem spēkiem smagās mantas vēzēdams, jauneklis pusrāpus, puskrišus ierausās, kur norādīts. Kurcums ieinteresēts viņam sekoja.
Tikko jauneklis bija nokrāvis savus saiņus uz sola un pats, laimīgi nopūzdamies, atkritis blakus, uzbruka jauna nelaime – konduktors noprasīja lieku biļeti par saiņiem. [..]
Kurcums piesēdās viņam blakus un smīnīgi iejautājās:
– Pirmo reizi Rīgā?
Jauneklis aizdomīgi pašķielēja un atcirta:
– Nezin’ vis, vai pirmo.
– Zin’ gan, – atsmīnēja Kurcums, – citādi jūs zinātu, no kura gala jāiekāpj tramvajā.
– Nu, kad pirmo, tad pirmo, – noteica jauneklis, izbeigdams sarunu. Bet Kurcums neatlaidās:
– Varēja gan radiņi atnākt priekšā, nebūtu vienam jāmaldās un jāstīvējas ar saiņiem.
– Man Rīgā nekādu radu nav, – atbildēja jauneklis, aizstāvēdams neesošo radu godu.
– Nav? – brīnījās Kurcums. – Pie kā tad braucat?
Jaunekļa acīs pazibēja bažas.
– Nu, tādi seni paziņas mātesmāsai. Nemaz nezinu, vai vēl vecā vietā dzīvos.
– Un, ja nedzīvos, ko tad?
– Tad... iešu uz... Centrālviesnīcu, – teica jauneklis un novērsās. Bet no Kurcuma tik lēti nevarēja tikt vaļā. Viņš paklaudzināja ar pirkstu pie jaunekļa krāsu kastes un noprasīja:
– Uz akadēmiju?
– Nē.
– Uz kādu privātu studiju?
– Nē. – Tad, paskatījies Kurcumam sejā, jauneklis sacīja, galīgi izbeigdams sarunu: – Es jau esmu beidzis Daugavpils Mākslas skolu. – Bet veltas cerības.
– Ko tad jūs Rīgā darīsit?
– Ko darīšu? Latviešu māksliniekiem taču ir tikai viens ceļš: uz Rīgu.
– Oho! Tad jau jūs, kā sliktos romānos mēdz sacīt, taisāties iekarot Rīgu. Es kļūstu liecinieks kādas slavenas karjeras sākumam. Cesvaine iekaro Rīgu! Vēlu laimes! – sauca Kurcums, nebēdādams, ka blakussēdētāji sāk jaunekli ziņkārīgi uzlūkot.
– Kā jūs zināt, ka esmu cesvainietis? – brīnījās jauneklis.
– As ešu viszinis, – atteica Kurcums mīkstajā cesvainiešu izloksnē.
– Jūs arī no mūsu puses? – no sirds ielīksmots, sauca jauneklis, aizmirsis visas aizdomas, bet Kurcums dzedri atteica:
– Vai es tāpēc zivs, ka māku peldēt?
Jauneklis samulsis atkal apklusa.
Pēkšņi Kurcums izstiepa roku un satvēra skiču grāmatu, kas rēgojās jaunā gleznotāja ārējā svārku kabatā. Pārāk pārsteigts, lai ko iebilstu, tas noblisināja tikai baltas acis. Ar vingrinātu roku Kurcums vienā mirklī izšķirstīja albumu. Nozibēja vesela kaskāde seju, augumu, ainavu. Valšķa smīns uz brīdi nozuda no Kurcuma sejas, bet ūdensgaišās, žiglās acis piemiedzās. – Viņš bija gaidījis ko citu – iesācēja nevarīgos sīkumojumus, bet šeit zibēja droši, gandrīz bezbēdīgi cilpotas līnijas, neparasti pretskati un savijumi. Viņš apstājās pie kāda zīmīga meitenes profila ar ēģiptiski pabiezu, saldkairu virslūpu. Drošās līnijas, brīžam izkusdamas gaismas lāmās, brīžam pazuzdamas plašos ēnu plankumojumos, piešķīra zīmējumam tvirtumu un maigumu.
– Jums, vai zināt, ir ķēriens... – savādi silti sacīja Kurcums, bet steigšus piemetināja ar smīnu: – Uz sieviešiem, es gribēju sacīt. [..]
– Ai, nē, – atteica gleznotājs, – profils nav zīmēts no dabas.
– Tātad tikai sapņu tēls, – nopūtās Kurcums, aizvēra albumu un veikli iebāza atpakaļ īpašniekam kabatā. Labu brīdi viņš cieši lūkojās jauneklī ar savādu, gandrīz apvainojoši pētīgu skatienu – kā ārsts jūrascūciņā, kurai tas taisās iešļircināt kādas pārbaudāmas zāles. – Vai gribat, es jūs tūlīt ievedīšu pašā Rīgas gleznotāju cietoksnī? Nāciet līdzi!
– Nē, nē, – atcirta jauneklis, ar visu augumu piekļaudamies savām mantām, – es pats zinu, kur man jāiet.
Kurcums paņirdza nelīdzenus zobus:
– Vai tad es izskatos pēc zemnieku ķērāja?
– Visādi ir redzēti, – noteica jauneklis.
– Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksit. Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks. Ar to dūšu jums laikam ir tā, kā ir. – Jauneklis neatbildēja, bet slepus piespieda roku krūšu kreisajai pusei. – Nebaidieties! Maks vēl nav izcelts, – smējās Kurcums. – Es dodos uz mazām viesībām kādā darbnīcā. Tur būs vesels bars mākslinieku. Jūs vienā rāvienā nodibināsit tādas pazīšanās, kādas gadiem nesameklēsit.
– He! Tā tieši no ceļa – ar visām mantām pie svešiem ļaudīm? – nicīgi iesmējās jauneklis.
– Ak ko, kas labs var nākt no Malienas! – norūca Kurcums un pagrieza jauneklim muguru.
Bet nebija tramvajs nobraucis ne pusi kvartāla, kāds viņu bikstīja pie piedurknes.
– Iesim ar’, – sacīja jauneklis ar mirdzošu skatienu.
Atzīmē, kurš stilistiskais paņēmiens (mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis) atbilst 1. teksta piemēram "Ūdensgaišās, žiglās acis"!
Atsauce:
viaa.gov.lv., Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi latviešu valodā un literatūrā (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2026
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!