Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks, grāmatizdevējs un dzejas kritiķis
Eseja „Humānisma sargātājs”
1. Eiropas 19. un 20. gadsimta mijas literatūras kontekstā priekšplānā varam izvirzīt J. Poruka daiļradei raksturīgo humānisma aizstāvību. J. Poruka proza jau ir salīdzināta ar Gija de Mopasāna un Antona Čehova prozu, tajā aktualizētas modernā laikmeta problēmas, par kurām rakstīja arī Moriss Māterlinks, Knuts Hamsuns un Francs Kafka, kuri nesaudzīgi attēloja cilvēka vientulību un pamestību, cilvēka atsvešināšanās izjūtu. [..]
2. J. Poruks akcentē to, kas jau bija aktuāls Eiropas modernās rakstniecības centrā: apjautu, ka modernā laikmeta cilvēks jaunajā ekonomiskajā realitātē ir spiests revidēt vispārcilvēciskās ētiskās vērtības, kas 19. gadsimtā sakņojās kristietībā, tās ētiskajās likumībās un cilvēkmīlestībā, un jaunā laikmeta cilvēkam jācenšas humānismu īstenot laikmeta prasībām atbilstīgās izpausmēs. J. Poruks par šī modernā laikmeta izcilāko rakstnieku uzskatīja naturālistu Emīlu Zolā, jo tas laikmeta zvērībā, viņaprāt, izgaismoja cilvēcību. Tās aizstāvēšana ir daudzu J. Poruka darbu būtiskākais motīvs.
3. Pārejas laikmetā uz 20. gadsimtu briesmu sajūtu Jānis Poruks rāda traģiskās izpausmēs
tieši sadzīvē, cilvēku ikdienišķajās attiecībās, kam rakstniecība līdz 19. gadsimta vidum pievērsa maz uzmanības. Tā ir novitāte J. Poruka darbos, ko 1901. gadā viņš vispārinot atzīst: „Traģika ir un paliek vadošais motīvs cilvēka dzīvē [..]. Uz traģikas pamatojas visi augstākie centieni, visas cīņas [..], dzīve un viņš [cilvēks] pats nesaskan ar viņa centieniem un ideāliem. [..] Dzīves kaites, meli, ienaids, skaudība nav mazinājušās, bet kļuvušas pat vēl asākas.” Un par to viņš raksta lielākajā daļā savu darbu. J. Poruks uzsver, ka jaunajā laikmetā cilvēciskajās attiecībās sāk dominēt vienaldzība, atsvešinātība, materiālās intereses, egoisms. „Draugi, vai jūs neesat ievērojuši, kādus vaibstus ir pieņēmušas jūsu sejas?” J. Poruks jautā kādā stāstā.
4. Savu laikmetu rakstnieks pat nosaucis par „slimo pasauli”, jo tajā pārāk maz ir iejūtības un sirsnības. Viņš skaidri apzinājās, ka „jauna pasaule neradīsies, pirms cilvēks neuzsāks cīņu pats ar sevi” (tā J. Poruks 1901. gadā, bet Albērs Kamī 1947. gadā: „Ne jau pasaule jāatjauno, bet cilvēks.”). J. Poruks oponēja sociālajiem utopistiem, tajā skaitā Aspazijai un Rainim. J. Poruks prasīja personiskas pašaudzināšanas, pašizaugsmes gribu, jo „cīņa pašam ar sevi ir cīņu augstākā pakāpe”. Un cīņu ar sevi J. Poruks redz kā labā un ļaunā cīņu pašā cilvēkā, kam jānotiek nemitīgi.
5. Reālajā dzīvē pasīvie cietēji fiziski iet bojā līdzīgi J. Poruka viszināmākajam tēlam Cibiņam vai paliek tajā izmisuma un pazemojuma bedrē, kur viņus iemet jaunā laika negācijas. Taču J. Poruks ir pārliecināts, ka viņu dzīves principi ir nākamības cilvēcības tapšanas pamats. Šis stāsts nav tikai par klusā, pabailīgā un tomēr arī uz protestu spējīgā Cibiņa likumsakarīgo bojāeju – galvenokārt tas ir līdzcilvēkus apsūdzošs darbs, jo Cibiņš nenosalst tikai Buņģa agresivitātes dēļ. Cibiņš iet bojā tāpēc, ka viņam visapkārt valda cietsirdība. [..]
6. Ko J. Poruks liek pretī sava laika dehumanizācijai un aprobežotībai? Pārliecību, ka arī jaunajā laikmetā galvenajai cilvēka pašizpausmei jābūt mīlestībai. Un ka jaunā laikmeta mīlestības iemiesotājs ir aktīvais un tikumiski godīgais cilvēks.
7. J. Poruka lielais daiļrades motīvs un mākslinieka programma būtībā ir vienkārša un humānistiska šī vārda viscildenākajā nozīmē – ieskatieties empātiskāk cilvēku ciešanās un sāpēs, esiet saprotošāki, nepazemojiet viņus pat tad, ja viņus nesaprotat!
8. Mūsdienu cilvēks J. Poruku sauks par utopistu un viņa alkas redzēt cilvēku empātisku arī modernajā laikmetā – par neauglīgu sapņošanu, taču šajā „utopismā” redzams J. Poruka humānisms. Viņš zināja, ka iejūtība un līdzjūtība izrotā cilvēku.
9. Vai mēs, 21. gadsimtā dzīvojošie, esam gatavi pieņemt J. Poruku?
2. J. Poruks akcentē to, kas jau bija aktuāls Eiropas modernās rakstniecības centrā: apjautu, ka modernā laikmeta cilvēks jaunajā ekonomiskajā realitātē ir spiests revidēt vispārcilvēciskās ētiskās vērtības, kas 19. gadsimtā sakņojās kristietībā, tās ētiskajās likumībās un cilvēkmīlestībā, un jaunā laikmeta cilvēkam jācenšas humānismu īstenot laikmeta prasībām atbilstīgās izpausmēs. J. Poruks par šī modernā laikmeta izcilāko rakstnieku uzskatīja naturālistu Emīlu Zolā, jo tas laikmeta zvērībā, viņaprāt, izgaismoja cilvēcību. Tās aizstāvēšana ir daudzu J. Poruka darbu būtiskākais motīvs.
3. Pārejas laikmetā uz 20. gadsimtu briesmu sajūtu Jānis Poruks rāda traģiskās izpausmēs
tieši sadzīvē, cilvēku ikdienišķajās attiecībās, kam rakstniecība līdz 19. gadsimta vidum pievērsa maz uzmanības. Tā ir novitāte J. Poruka darbos, ko 1901. gadā viņš vispārinot atzīst: „Traģika ir un paliek vadošais motīvs cilvēka dzīvē [..]. Uz traģikas pamatojas visi augstākie centieni, visas cīņas [..], dzīve un viņš [cilvēks] pats nesaskan ar viņa centieniem un ideāliem. [..] Dzīves kaites, meli, ienaids, skaudība nav mazinājušās, bet kļuvušas pat vēl asākas.” Un par to viņš raksta lielākajā daļā savu darbu. J. Poruks uzsver, ka jaunajā laikmetā cilvēciskajās attiecībās sāk dominēt vienaldzība, atsvešinātība, materiālās intereses, egoisms. „Draugi, vai jūs neesat ievērojuši, kādus vaibstus ir pieņēmušas jūsu sejas?” J. Poruks jautā kādā stāstā.
4. Savu laikmetu rakstnieks pat nosaucis par „slimo pasauli”, jo tajā pārāk maz ir iejūtības un sirsnības. Viņš skaidri apzinājās, ka „jauna pasaule neradīsies, pirms cilvēks neuzsāks cīņu pats ar sevi” (tā J. Poruks 1901. gadā, bet Albērs Kamī 1947. gadā: „Ne jau pasaule jāatjauno, bet cilvēks.”). J. Poruks oponēja sociālajiem utopistiem, tajā skaitā Aspazijai un Rainim. J. Poruks prasīja personiskas pašaudzināšanas, pašizaugsmes gribu, jo „cīņa pašam ar sevi ir cīņu augstākā pakāpe”. Un cīņu ar sevi J. Poruks redz kā labā un ļaunā cīņu pašā cilvēkā, kam jānotiek nemitīgi.
5. Reālajā dzīvē pasīvie cietēji fiziski iet bojā līdzīgi J. Poruka viszināmākajam tēlam Cibiņam vai paliek tajā izmisuma un pazemojuma bedrē, kur viņus iemet jaunā laika negācijas. Taču J. Poruks ir pārliecināts, ka viņu dzīves principi ir nākamības cilvēcības tapšanas pamats. Šis stāsts nav tikai par klusā, pabailīgā un tomēr arī uz protestu spējīgā Cibiņa likumsakarīgo bojāeju – galvenokārt tas ir līdzcilvēkus apsūdzošs darbs, jo Cibiņš nenosalst tikai Buņģa agresivitātes dēļ. Cibiņš iet bojā tāpēc, ka viņam visapkārt valda cietsirdība. [..]
6. Ko J. Poruks liek pretī sava laika dehumanizācijai un aprobežotībai? Pārliecību, ka arī jaunajā laikmetā galvenajai cilvēka pašizpausmei jābūt mīlestībai. Un ka jaunā laikmeta mīlestības iemiesotājs ir aktīvais un tikumiski godīgais cilvēks.
7. J. Poruka lielais daiļrades motīvs un mākslinieka programma būtībā ir vienkārša un humānistiska šī vārda viscildenākajā nozīmē – ieskatieties empātiskāk cilvēku ciešanās un sāpēs, esiet saprotošāki, nepazemojiet viņus pat tad, ja viņus nesaprotat!
8. Mūsdienu cilvēks J. Poruku sauks par utopistu un viņa alkas redzēt cilvēku empātisku arī modernajā laikmetā – par neauglīgu sapņošanu, taču šajā „utopismā” redzams J. Poruka humānisms. Viņš zināja, ka iejūtība un līdzjūtība izrotā cilvēku.
9. Vai mēs, 21. gadsimtā dzīvojošie, esam gatavi pieņemt J. Poruku?
Teksta autors raksturo 3 laikmetus no ētikas viedokļa, saistot tos ar J. Poruka daiļradi un uzskatiem.
Atzīmē atbilstošāko atbildi, kurā vienā saliktā teikumā formulētas vispārcilvēciskās ētiskās vērtības vai to trūkums norādītajā laikmetā!
1. 19. gadsimts
2. Pārejas laiks no 19. uz 20. gadsimtu
3. Mūsdienas
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!