Izlasi Svena Kuzmina rakstu "Pabraukāties, palasīt. Pārdomas pēc raidījumu „Literatūre” skatīšanās"!
Runāt par literatūru ir vienkārši un aizraujoši, ja sarunu biedri ir draugi vai paziņas. It īpaši, ja
apspriežamās grāmatas ir svaigā atmiņā. Vislabākās literārās diskusijas esam aizvadījuši virtuvēs, pie ugunskuriem vai garās pastaigās pa pilsētām, mežiem un tamlīdzīgi. Pavisam citādi ir uzrunāt plašu publiku – ne tikai aizrautīgus lasītājus, bet arī tos, kuru apziņā Raiņa, Jaunsudrabiņa un citu klasiķu darbi (arī paši klasiķi) jau kopš skolas laika pārtapuši par skaistiem pieminekļiem.
Nepārprotiet, pieminekļiem nav ne vainas, tie ir svarīgi un nozīmīgi, taču runāt par tiem ikdienišķi,
bez liekas jūsmas, vēl jo vairāk – no televizora ekrāna, un ieinteresēt skatītāju... Lūk, tas jau ir diezgan āķīgs uzdevums.
Nevaru vien nopriecāties, cik eleganti un gaumīgi tas izdevies Vides filmu studijai un raidījuma
„Literatūre” veidotāju komandai. Līdz šim nez kāpēc biju iedomājies, ka dokumentālas pārraides par
iepriekšējo gadsimtu literātiem drīkst taisīt tikai stereotipiski: biogrāfija un bibliogrāfijas izklāsts,
laikabiedru atmiņas un arhīvu materiāli, visam pāri – nesatricināma nopietnība. „Literatūrē” šie elementi gandrīz vienmēr ir saglabāti, taču režisors Uģis Olte kopā ar raidījuma vadītājiem Martu Selecku un Gustavu Terzenu tos piedāvā saprotami, viegli, reizēm pat rotaļīgi.
Raidījums ir kā spēle. Un, kā vairumā spēļu, arī šeit noteikumi tiek izklāstīti katras sērijas
ievadā: literatūriste (cik apskaužams apzīmējums!) Marta kopā ar kādu no mūsdienu rakstniekiem vai rakstniecēm ceļo pa klasiķu dzīves vietām, kamēr literatūrists Gustavs, bruņojies ar grāmatām, ceļo vienatnē, uzrunādams garāmgājējus un autoru novadniekus.
Izklausās vienkārši. Taču „Literatūres” šķietamo vieglumu papildina daudz smalku detaļu.
Kaut vai tas, ka raidījuma viesi, mūsdienu autori, runā par sev tuviem pagātnes rakstniekiem
(Guntis Berelis – par Regīnu Ezeru, ar kuru iepazinies jaunības gados, Luīze Pastore – par Zentu Ērgli, savulaik bērnu grāmatu populārāko autori, bet Andris Akmentiņš, būdams Valmieras puika, – par Pāvilu Rozīti). Katrs no šiem vēstījumiem tikpat labi varētu palikt izglītojošas lekcijas rāmjos un būt ne mazāk noderīgs. Taču prasmīga režisora rokās pat visvienkāršākais sižets apaug ar savdabīgu noskaņu un estētiskām niansēm, kas sausus faktus, ja tā var teikt, paceļ jaunā mākslinieciskā līmenī.
„Literatūrē” ir kaut kas no road movie žanra laiskās burvības. Kaut vai tas, ka raidījumos ir divas
paralēlas sižeta līnijas. Vienā no tām Gustavs iepazīst literatūru patstāvīgi, neiesaistot rakstniekus.
Apmeklēdams dažādas ar autora dzīvi un darbiem saistītas vietas, viņš rosina (reizēm pat piespiež)
nejaušus garāmgājējus padomāt par grāmatām, kas vai nu nav lasītas, vai, tieši otrādi, ir lasītas un
pārlasītas.
Šo daudzveidību vieno kvalitatīva montāža, kas neuzbāzīgi pārslēdzas no stāsta uz stāstu,
neļaujot tiem pārāk sapīties. Rakstnieku dzīvesstāsti tiek papildināti ar dokumentāliem kadriem,
pagātnes maršruti tiek izstaigāti mūsdienās, un pēkšņi tu attopies, ka esi noskatījies sešus raidījumus,
nevis vienu, kā bija paredzēts, un patiesībā tev jau sen bija jāliekas uz auss, bet tā vietā tu šķirsti Raiņa kopotos rakstus, kas nekādā ziņā nebūtu noticis, ja vien Inese Zandere „Literatūrē” nebūtu par viņu tik aizrautīgi stāstījusi, uz baržas celdamās pāri Daugavai.
Šie ceļojumi ir tik vilinoši un gandrīz katram pazīstami. Tādi, kam gribas veltīt brīvu nedēļas
nogali – pabraukāties, palasīt, parunāties. Kā virtuvēs un pie ugunskuriem, kā klasiskajos roudmūvijos un īstos ceļojumos. Svarīgākais ir ceļš, nevis galamērķis.
apspriežamās grāmatas ir svaigā atmiņā. Vislabākās literārās diskusijas esam aizvadījuši virtuvēs, pie ugunskuriem vai garās pastaigās pa pilsētām, mežiem un tamlīdzīgi. Pavisam citādi ir uzrunāt plašu publiku – ne tikai aizrautīgus lasītājus, bet arī tos, kuru apziņā Raiņa, Jaunsudrabiņa un citu klasiķu darbi (arī paši klasiķi) jau kopš skolas laika pārtapuši par skaistiem pieminekļiem.
Nepārprotiet, pieminekļiem nav ne vainas, tie ir svarīgi un nozīmīgi, taču runāt par tiem ikdienišķi,
bez liekas jūsmas, vēl jo vairāk – no televizora ekrāna, un ieinteresēt skatītāju... Lūk, tas jau ir diezgan āķīgs uzdevums.
Nevaru vien nopriecāties, cik eleganti un gaumīgi tas izdevies Vides filmu studijai un raidījuma
„Literatūre” veidotāju komandai. Līdz šim nez kāpēc biju iedomājies, ka dokumentālas pārraides par
iepriekšējo gadsimtu literātiem drīkst taisīt tikai stereotipiski: biogrāfija un bibliogrāfijas izklāsts,
laikabiedru atmiņas un arhīvu materiāli, visam pāri – nesatricināma nopietnība. „Literatūrē” šie elementi gandrīz vienmēr ir saglabāti, taču režisors Uģis Olte kopā ar raidījuma vadītājiem Martu Selecku un Gustavu Terzenu tos piedāvā saprotami, viegli, reizēm pat rotaļīgi.
Raidījums ir kā spēle. Un, kā vairumā spēļu, arī šeit noteikumi tiek izklāstīti katras sērijas
ievadā: literatūriste (cik apskaužams apzīmējums!) Marta kopā ar kādu no mūsdienu rakstniekiem vai rakstniecēm ceļo pa klasiķu dzīves vietām, kamēr literatūrists Gustavs, bruņojies ar grāmatām, ceļo vienatnē, uzrunādams garāmgājējus un autoru novadniekus.
Izklausās vienkārši. Taču „Literatūres” šķietamo vieglumu papildina daudz smalku detaļu.
Kaut vai tas, ka raidījuma viesi, mūsdienu autori, runā par sev tuviem pagātnes rakstniekiem
(Guntis Berelis – par Regīnu Ezeru, ar kuru iepazinies jaunības gados, Luīze Pastore – par Zentu Ērgli, savulaik bērnu grāmatu populārāko autori, bet Andris Akmentiņš, būdams Valmieras puika, – par Pāvilu Rozīti). Katrs no šiem vēstījumiem tikpat labi varētu palikt izglītojošas lekcijas rāmjos un būt ne mazāk noderīgs. Taču prasmīga režisora rokās pat visvienkāršākais sižets apaug ar savdabīgu noskaņu un estētiskām niansēm, kas sausus faktus, ja tā var teikt, paceļ jaunā mākslinieciskā līmenī.
„Literatūrē” ir kaut kas no road movie žanra laiskās burvības. Kaut vai tas, ka raidījumos ir divas
paralēlas sižeta līnijas. Vienā no tām Gustavs iepazīst literatūru patstāvīgi, neiesaistot rakstniekus.
Apmeklēdams dažādas ar autora dzīvi un darbiem saistītas vietas, viņš rosina (reizēm pat piespiež)
nejaušus garāmgājējus padomāt par grāmatām, kas vai nu nav lasītas, vai, tieši otrādi, ir lasītas un
pārlasītas.
Šo daudzveidību vieno kvalitatīva montāža, kas neuzbāzīgi pārslēdzas no stāsta uz stāstu,
neļaujot tiem pārāk sapīties. Rakstnieku dzīvesstāsti tiek papildināti ar dokumentāliem kadriem,
pagātnes maršruti tiek izstaigāti mūsdienās, un pēkšņi tu attopies, ka esi noskatījies sešus raidījumus,
nevis vienu, kā bija paredzēts, un patiesībā tev jau sen bija jāliekas uz auss, bet tā vietā tu šķirsti Raiņa kopotos rakstus, kas nekādā ziņā nebūtu noticis, ja vien Inese Zandere „Literatūrē” nebūtu par viņu tik aizrautīgi stāstījusi, uz baržas celdamās pāri Daugavai.
Šie ceļojumi ir tik vilinoši un gandrīz katram pazīstami. Tādi, kam gribas veltīt brīvu nedēļas
nogali – pabraukāties, palasīt, parunāties. Kā virtuvēs un pie ugunskuriem, kā klasiskajos roudmūvijos un īstos ceļojumos. Svarīgākais ir ceļš, nevis galamērķis.
Izlasi virsraksta izvēles pamatojumus!
A
Raksta noslēgumā minēts, ka "svarīgākais ir ceļš", un virsrakstā tāpēc minēta braukšana.
B
Raksta virsrakstā minētas darbības, kas saistītas gan ar literātiem, gan viņu dzīvesvietām, kā arī konkrētā raidījuma nosaukums, kurās šīs abas darbības tiek izmantotas satura atklāsmē.
C
Virsrakstā minēts, ka raidījuma varoņi braukā apkārt un par to raksta pārdomas.
Kurš no minētajiem pamatojums ir visatbilstošākais?
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!