32. Valodas sistēmas izpratne. II daļas 6. uzdevums II

Neviens vairs nelasa grāmatas. Tās nevienam vairs nav vajadzīgas. Uz bibliotēkām iet tikai studenti pirms eksāmeniem un pensionāri – pašķirstīt presi debesu valstības uzgaidāmajā telpā. Grāmatu veikalos iegriežas tikai dīvaiņi, un arī tie aiziet tukšām rokām, ja vien grāmatas netiek mestas pakaļ par santīmiem. Visi pārējie sēž internetā, lasa ziņu portālus, aplūko ēdienu gatavošanas blogus, pārsūta viens otram smieklīgus YouTube videoklipus, regulāri iegriežas sadzīviska rakstura vietnēs vai sāk dienu, ierakstot internetā download mp3.
Kaut arī digitalizācija palīdz saglabāt neskaitāmas grāmatas, kuras citādi būtu lemtas bojāejai un aizmirstībai, digitālais teksts dažādu iemeslu dēļ ir pārāk zūdošs un nepastāvīgs, lai mēs varētu uz to paļauties. Vai elektronisko grāmatu nestabilitāte un neuzticamība kļūs par drukāto grāmatu glābšanas riņķi? Baidos, ka nē. Drīzāk mēs klusi nolemsim, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav svarīgākais šajā dzīvē, un to pat ir grūti apstrīdēt, ja grāmatas (ko neviens nelasa) pretnostata daudz ātrākām un saprotamākām baudām. Drukātās grāmatas varbūt interesēs tikai šauru cilvēku loku, un tās būs pieejamas tikai muzejos.
Iespējams, tās ir ļoti pesimistiskas prognozes, taču tās ir reālistiskas. Jo problēma ir nevis medijā, bet gan cilvēku paradumu izmaiņās. Mēs negribam lasīt, mēs gribam pārlūkot. Un elektroniskās grāmatas savā vieglumā, neobligātumā un ātrumā to piedāvā daudz lielākā mērā nekā kilogramīgs „Annas Kareņinas” sējums. Lasot to pašu „Annu Kareņinu” elektroniskajā lasītājā, es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem pievērsties Tolstoja biogrāfijai, tad nogurt un pašķirstīt kādu žurnālu, un to visu darīt, piemēram, braucot vilcienā. Un vaina nav tajā, ka drukātā grāmata ir tik smaga, bet tajā, ka es nemaz negribu lasīt visu „Annu Kareņinu”, un te nepalīdzēs ne augstais attēla kontrasts, ne grāmatas ilgais mūžs, ne iespēja zīmēt uz lappušu malām ķiņķēziņus.
Tomēr es ceru, ka drukātās grāmatas tuvākajos gados un varbūt pat gadu simteņos nekļūs par savādu vēstures liecību. Es ticu, ka mēs spējam pretoties kārdinājumam apkošļāt informācijas driskas un atradīsim sevī tādu dvēseles daļu, kas grib domāt un iedziļināties.