Senie cilvēki dzīvoja nelielās kopienās, pārtika no savāktajām ogām, augļiem, saknēm, noķertiem sīkiem radījumiem — krupjiem, žurkām, zivīm, salasītiem gliemežiem, kukaiņiem, kāpuriem. Vīrieši devās medībās, un veiksmes gadījumā nomedīja kādu savvaļas dzīvnieku — briedi, sumbru, mamutu, lāci, cūku, alni vai ko citu. Šajā periodā valstis vēl nepastāvēja.
Ar laiku senie mednieki iemācījās pieradināt dzīvniekus, apkopt laukus, no zemniekiem un medniekiem atdalījās amatnieki — podnieki, ādmiņi, rotu, darbarīku un ieroču meistari. Radās nepieciešamība apvienoties lielākās kopienās, lai pasargātu savus ļaudis no kaimiņu ciltīm, plēsīgiem zvēriem, meža ugunsgrēkiem, u.c. Cilvēku kopienas auga arvien lielākas un sāka veidoties pirmās valstis.
Valstu rašanās datējama ar 3 gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Senākās valstis radās tagadējās Ēģiptes, Irākas, Indijas, Ķīnas teritorijās lielo upju tuvumā. Šajās zemēs, lai izaudzētu ražu, vajadzēja rakt kanālus, apūdeņotu laukus sausuma periodā vai nosusinātu laukus pēc plūdiem. Tika rakti kanāli vairāku desmitu kilometru garumā, un tik lielas irigācijas (apūdeņošanas sistēmas) varēja uzturēt liela cilvēku kopiena.
Senās valstis vadīja vai nu priesteri (reliģijas pārstāvji), vai karavadoņi (militārā vara).
1. attēlā: Ūras pilsētas plānojums, šumeri; Babilona
Senajās valstīs priesteri rūpējās par dievību pielūgšanu. Daudzas senās tautas uzskatīja, ka dievības nosaka laika apstākļus, atbild par plūdiem un sausuma periodiem, veiksmi medībās vai labu ražu.
2. attēlā: Babilonas valsts un tās pārziņā esošās Eifratas un Tigras upes
Karavadoņi prata izveidot un organizēt karaspēku, tāpat aizsargāt valsts teritoriju. Pasaules lielāko valsti izveidoja Mongoļu karavadoņi, kuri iekaroja zemes no Ķīnas līdz mūsdienu Ukrainai. 14. gadsimta sākumā šī valsts aizņēma 24 miljonus kvadrātkilometru.
Pasaules senākās valstis bija monarhijas, kur valdnieki, karavadoņi vai priesteri, savas zināšanas nodeva dēliem un meitām. Nosaukumu „monarhija” izdomāja senie grieķi, tas nozīmē „viena cilvēka vara”.
Par demokrātijas dzimteni uzskata seno Grieķiju, jo tur valdniekus ievēlēja, uzrakstot vārdu uz trauku lauskām.
Romieši savu valsts iekārtu nosauca par republiku, kas nozīmē „tautas vara”, tika ievēlēti divi gudrākie pilsoņi, kurus sauca par konsuliem.
Monarhijas ir arī mūsdienu Eiropā — Spānijā, Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Beļģijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, kur valda karaļi, Luksemburgā — lielhercogs, Monako un Lihtenšteinā — firsti.
3. attēlā: Zviedrijas kroņprincese Viktorija, karaļa Gustava un karalienes Silvijas vecākā meita
Monarhijas simbols ir kronis, viens no vērtīgākajiem ir Apvienotās Karalistes kronis, rotāts ar vairākiem lieliem briljantiem, milzīgu rubīnu, diviem lieliem safīriem, un vairākiem simtiem citu vērtīgu dārgakmeņu.
4. attēlā: Apvienotās Karalistes valdnieka kronis
Arī mūsdienu monarhijās vara tiek mantojama, tā 2023.gadā, par karali pēc mātes, karalienes Elizabetes II nāves, kļuva princis Čārlzs.
5. attēlā: Elizabete II, pasaulē ilgāk valdījušais monarhs, Apvienotā Karaliste
Karaļu un karalieņu bērni ir prinči un princeses. Čārlza dēli ir prinči Harijs un Viljams. Troni parasti manto karaļa vecākais dēls, ja tāda nav, tad meita.
6. attēls: Čārlzs III