Likumdevējs — tas, kuram valstī ir tiesības pieņemt likumus.
Likums — būtiskāko normu kopums, kuru izdevis likumdevējs un jāievēro visiem valsts iedzīvotājiem un iestādēm.
Nepilngadīgais — cilvēks līdz 18 gadu vecumam.
Bāriņtiesa — pašvaldības iestāde, kuras pienākums ir uzraudzīt nepilngadīgo un aizgādībā esošo tiesību ievērošanu.
Tiesības — ar likumu noteiktas iespējas, kuras cilvēki var izmantot.
Pienākums — ar likumu noteikta darbība, kura kādā situācijā jāveic cilvēkam.
Likums — būtiskāko normu kopums, kuru izdevis likumdevējs un jāievēro visiem valsts iedzīvotājiem un iestādēm.
Nepilngadīgais — cilvēks līdz 18 gadu vecumam.
Bāriņtiesa — pašvaldības iestāde, kuras pienākums ir uzraudzīt nepilngadīgo un aizgādībā esošo tiesību ievērošanu.
Tiesības — ar likumu noteiktas iespējas, kuras cilvēki var izmantot.
Pienākums — ar likumu noteikta darbība, kura kādā situācijā jāveic cilvēkam.
Latvijā likumu var ierosināt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas deputāti un to veidotās komisijas, kā arī vēlētāju grupa.
Kā pieņem likumu?
Likumprojektu izskata Saeimas komisija un visi deputāti kopā. Katra komisija strādā ar savai nozarei atbilstošiem jautājumiem un likumu izstrādi. Ir komisija, kas atbild par skolām, komisija, kas atbild par saimniecību, par kultūru.
1. attēlā: Saeimas sēžu zāle, kur notiek likumu izstrādāšana
Visi deputāti kopā pulcējas plenārsēdēs. Likumu izskatīšanu plenārsēdēs, sauc par lasījumiem.
Lasījumu laikā deputāti iepazīstas ar likuma labojumiem un nobalso „Par” vai „Pret” tiem.
Likumu Saeimā skata 3 reizes:
- Pirmajā lasījumā deputāti balso par likumprojektu kopumā.
- Otrajā lasījumā deputāti izvērtē katru topošā likuma pantu.
- Trešajā lasījumā deputāti balso par likumprojekta labojumiem, ja tādi radušies.
- Laikā starp lasījumiem ar likumprojektu strādā atbildīgajās Saeimas komisijās.
- Apstiprināts likums tiek nosūtīts Valsts prezidentam parakstīšanai.
Svarīgākajiem likumiem noteikts, cik deputātiem jāpiedalās balsošanā, lai būtu „kvorums”.
Kvorums ir ar likumu noteiktais sēdes vai sapulces dalībnieku skaits, kas ir pietiekams, lai sanākušie būtu tiesīgi lemt.
2. attēlā: Saeimas nams Jēkaba ielā, kur tiek pieņemti likumi
Likuma izsludināšana
Demokrātiskās valstīs ir pieņemts, ka likumi tiek izsludināti, jo cilvēkiem ir tiesības zināt, kuri likumi no kura brīža viņiem ir jāievēro. Latvijā likums stājas spēkā 14. dienā pēc likuma izsludināšanas.
Kā radās likumi
Likumi radās jau senajās kopienās.Viena ciema, pilsētas iedzīvotāji sanāca kopā, lai lemtu par kāda strīda, konflikta risinājumu vai sodītu kādu, kurš citam nodarījis pāri. Ja lēmums bija veiksmīgs, to pieņēma par likumu un izmantoja līdzīgās situācijās.
Senajās valstīs dabas apstākļi bija skarbi, bija jāsavalda upes, jābūvē dambji un apūdeņošanas – nosusināšanas sistēmas, tāpēc arī tika ieviesti stingri likumi.
1792.-1750. gadam pirms mūsu ēras Babilonā valdīja Valdnieks Hammurapi, kurš izveidoja likumu krājumu, kurā bija 282 panti. Likumi bija arī Ēģiptē, bet Babilonijā tos pirmo reizi vēsturē apkopoja un darīja zināmu atklātībā, iegravēja 2,25 m augstā akmens bluķī, kas bija publiski apskatāms.
3. attēlā: Hammurapi stēla – akmens stabs, kurā iekalti likumi; šobrīd Hamurapi stēla glabājas Luvrā (Francijā)
Likumos bija noteikti:
1. īpašumu aizsardzība;
2. tiesāšanas kārtība;
3. soda mēri;
4. ierēdņu pienākumi;
5. attiecības ģimenē.
1. īpašumu aizsardzība;
2. tiesāšanas kārtība;
3. soda mēri;
4. ierēdņu pienākumi;
5. attiecības ģimenē.
Senie Romieši izveidoja milzīgu valsti Romas impēriju, kurā dzīvoja daudzu tautību pārstāvji. Romieši gribēja, lai viņi visi ievēro romiešu likumus. Romieši lika pamatus zinātnei, kuru sauc par jurisprudenci.