Manufaktūru vietas un rūpnieciskās ražotnes Latvijā
- Līgatnes papīrfabrika un strādnieku ciems.
- Liepājas Karostas darbnīcu komplekss.
- Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikas pārvaldes ēka.
- Franču – krievu gumijas ražošanas sabiedrība "Provodņiks".
- Ates ūdensdzirnavas, Ūdens un vēja dzirnavas pie Alūksnes (1795.).
- Otaņķu vējdzirnavas (1885.) Otaņķu pagastā.
1. attēlā: Īvandes ūdensdzirnavas (celtas 1842. gadā)
- Īvandes ūdensdzirnavas atrodas Īvandes pagastā ir divstāvu ēka ar ķieģeļu mūra cokolstāvu, koka konstrukcijas otro stāvu, līdzās hidrotehniskās būves; dzirnavās maļ reizi nedēļā.
Elektroenerģētika
Sakarā ar augošo elektrības pieprasījumu kopš 1889. gada sākās vietējo elektrostaciju ierīkošana, laukos tas notika muižu teritorijās, galvenokārt ūdensdzirnavās, bet pilsētās pie lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem.
- 1901. gadā uzcēla Smiltenes spēkstaciju elektrības ražošanai uz Abula upes;
- Rīgas elektrostacija pie toreizējā Vācu teātra (1887), ko uzcēla teātra ēkas un Rīgas centrālās daļas apgādei ar elektrību;
- Ķeguma HES komplekss (1939).
Ceļi un tilti
Lielākā daļa no vēsturiskajiem tiltiem autotransporta satiksmei vairs netiek izmantoti, bieži vien tie ir pamesti un ieauguši krūmos līdzās jaunajām inženierbūvēm. Tomēr tilti ir tā kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa, kuru iespējams salīdzinoši nelieliem līdzekļiem savest kārtībā.
2. attēlā: Kuldīgas tilts pār Ventu
- Kuldīgas tilts pār Ventu (1874. gads) ir 164 m garš septiņu laidumu ķieģeļu mūra loka tilts uz laukakmens balstiem un tas ir lielākais un greznākais no Latvijas mūra tiltiem.
- Liepājas Kalpaka tilts ir izgriežamais zemesceļa dzelzs tilts pār Karostas kanālu (1904.).
- Strenču betona tilts pār Gauju (1909.), autors A.Verners, viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Baltijas valstīs;
- Kājnieku tilts pār pilsētas kanālu pie Bastejkalna (1892.).
3. attēlā: Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļš
- Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļš (1903. gads) 33 km garumā ir pēdējais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Latvijā. Kopš 1998. gada dzelzceļa komplekss ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.
Bākas, loču torņi un hidrotehniskās būves
Bāka ir tornis vai cita veida konstrukcija, kas izstaro gaismas staru, lai brīdinātu kuģus par briesmām jūrā vai iezīmētu kuģa ceļus. Tajā var būt novietotas arī akustiskās un radiotehniskās ierīces.
- Gaujas – Daugavas kanāls (1903.), Ādažu pagasts. Kanāls būvēts koku pludināšanai no Gaujas uz Rīgu. Mūsdienās kanāls savu sākotnējo nozīmi ir zaudējis, taču daļa no tā vēl joprojām tiek izmantota kuģīšu satiksmei, kanāls ir vienīgā šāda hidrotehniskā būve Latvijā;
- Liepājas bāka (1868.). Tas ir vienīgais čuguna segmentu konstrukcijas bākas tornis Latvijā. Bākas apbūves kompleksā ietilpst uzrauga dzīvojamā māja un mašīnmāja, kuras apvienotas zem viena jumta.
4. attēlā: Akmeņraga bāka
Pilsētu saimniecība
- Strenču slimnīcas dūmenis – ūdenstornis (1907.).
- Rīgas Ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā (1911.).
- Rīgas Spilves lidostas pasažieru ēka (1954.).
5. attēlā: Liepājas Karostas ūdenstornis
- Liepājas Karostas ūdenstornis celts 1905. gadā, lai apgādātu ar dzeramo ūdeni visu Karostas teritoriju. Tā veidojās kā neatkarīga un slēgta pilsētas daļa. Staltā sarkanķieģeļu ēka ir neatņemama Karostas ainavas un industriālā mantojuma sastāvdaļa.
Nocietinājumi
6. attēlā: Daugavpils cietoksnis (1810. – 1878. gads)
- Liepājas nocietinājumi;
- Daugavgrīvas cietoksnis, kam pamatā ir Zviedru Vidzemes cietokšņa plānojums;
- Aiviekstes skansts (Pļaviņas); skansts – lauka nocietinājums, ko parasti veidoja zemes uzbērumi un grāvji slēgtā četrstūrī.
7. attēlā: Liepājas Karosta, kas arvien vairāk slīgst Baltijas jūrā