Arheoloģiskais piemineklis ir vēsturiskas nozīmes objekts, ko pētī ar arheoloģijas metodēm. Arheoloģiskie pieminekļi ir apmetnes, pilskalni, viduslaiku mūra pilis, senās pilsētas, senkapi (kapulauki), kulta vietas, klāstu mītnes, seni ceļi un ostas, zemes vaļņi un grāvji, depozīti, akmeņi ar iecirstām zīmēm u.c. objekti, kuri jāpētī arheoloģiskos izrakumos.
shutterstock1648973545jpg.jpg
1. attēlā: Arheoloģisks izrakums
 
Arheoloģiskos izrakumus veic, atsedzot zemes virsējo kārtu, lai piekļūtu seniem apbedījumiem, mītnes vietām, apmetnēm, rituālu un kulta vietām.
 
No šāda viedokļa ar arheoloģiskiem pieminekļiem uzskatāmas arī vietas, kur senatnē notikušas izcilas kaujas, pulcēšanās karagājieniem, apspriedes, tiesas sēdes u.c.
Arheoloģiskie pieminekļi balstās uz materiāliem vēstures pieminekļiem – priekšmeti, apdzīvotas vietas, apbedījuma vietas, depozīti, kuģi (vecāki par 50 gadiem), kravas, ražotnes, kauju vietas, ceļu, kanālu vietas – atrodas uz zemes, zemē, ūdenī un citur.
Depozīts jeb slēpts dārgumu krājums ir vērtīgu priekšmetu kopums, kurš parasti ir slepus noglabāts zem zemes.
Shutterstock_1085589767.jpg
2. attēlā: Sena apbedījuma vieta

Arheoloģisko pieminekļu grupā tiek iekļauti seno laiku un agro viduslaiku periodā radītie cilvēka darbības pieminekļi, ar kultūrslāni vai citām redzamām cilvēka darbības pēdām, kā arī virkne vēlāku laiku pieminekļi.
Arheoloģiskie pieminekļi Latvijā izplatīti diezgan vienmērīgi, tomēr tie vairāk koncentrējas gar Daugavu – starptautisko satiksmes ceļu, kā arī auglīgākās zemēs, piemēram, Zemgales dienvidu daļā. Daudz pieminekļu ir paugurainēs – Latgales, Vidzemes un Alūksnes augstienēs, Talsu paugurmasīvā. Savukārt mazāk arheoloģisko pieminekļu ir zemienēs, kuras nav pie ūdeņiem – Tīreļu līdzenumā starp Jūrmalu un Jelgavu, Taurkalnes līdzenumā, teritorijā ap Teiču rezervātu.
 
Shutterstock_1165888921.jpg
3. attēlā: Seni šķēpu uzgaļi
 
Dzīvesvietas
Apmetnes, ciemi, senpilsētas, apmetnes pie pilskalniem, nenocietinātās apmetnes (nenocietinātās dažkārt dēvē par atklāta tipa apmetnēm), pilskalni un pilis, ezerpilis un mūra pilis. Šiem pieminekļiem raksturīgā iezīme ir kultūras jeb mītņu slānis. Parasti senās dzīvesvietas tika izveidotas ūdens tuvumā, lielu pakalnu virsotnēs, un lai vieglāk būtu aizsargāt savas mājas, parasti tām bija tikai viena galvenā ieeja.

Pilskalni
No 5. – 8.gs. Latvijas teritorijas apdzīvotība pierādīta 30 pilskalnos, 10 no tām ir ezerpilis. Piļu celšanai visbiežāk izvēlējās ar divām gravām norobežotas augstienes stūri (Tērvetes un Lokstenes pilskalni), kalnu grēdas (Ķentes pilskalns) vai atsevišķi stāvošus kalnus (Dignāja pilskalns). Pilskalnu izbūvēja lauksaimnieciski izdevīgās vietās vai to tuvumā. Nocietinājumiem bieži izvēlējās stratēģiski izdevīgas vietas pie upēm, braslu tuvumā. 

Nenocietinātas atklāta tipa apmetnes
Nenocietināta tipa apmetnes Latvijas teritorijā ir izplatītas jau no akmens laikmeta un pakāpeniski pārveidojušās par ciemiem. Tajās nav atrastas mākslīgi veidotas nocietinājumu sistēmas, lai gan pārsvarā dzīves vietai izraudzījās grūtu pieejamas vietas ūdens tuvumā – pussalas un paugurus.

Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst arī Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.
 
shutterstock_1815934493.jpg
4. attēlā: Āraišu ezerpils, akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā
 
Latvijas Arheologu biedrība Āraišu ezerpili izvēlējās par 2020. gada arheoloģijas pieminekli.