Latvijas teritorija nav liela – vienas dienas laikā iespējams apceļot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, apzinot kaut nelielu daļu no katra novada savdabības.
1. attēlā: Latvijas kultūrvēsturiskie novadi: Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Sēlija jeb Augšzeme, Latgale
Novadi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā, to nosaukumi (izņemot Vidzemi) atvasināti no senatnē novados dzīvojošām dažādām ciltīm, no kurām laika gaitā izveidojās latviešu tauta:
- Kurzemē jeb Kursā dzīvoja kurši un līvi jeb lībieši.
- Zemgalē dzīvoja zemgaļi.
- Sēlijā jeb Augšzemē dzīvoja sēļi.
- Latgalē senatnē dzīvoja galvenokārt latgaļi, bet vēlākos gadsimtos ienāca arī daudz krievu.
- Vidzemē dzīvoja līvi jeb lībieši un latgaļi.
2. attēlā: Latvijas teritorija 12. gadsimtā – cilšu teritorijas
Apceļojot Latvijas novadus, iespējams dzirdēt latviešu valodu dažādās intonācijās un izloksnēs – latgaliešu, ventiņu, lībiešu u.c.
Lai arī aptuveni 100 gadus pastāv vienota Latvija un latviešu tauta, tomēr daudzu gadsimtu gaitā, kamēr tāda vēl nepastāvēja, katrā novadā veidojušās atšķirības gan valodas, gan reliģijas, tradīciju un daudzās citās jomās, un tās turpina saglabāties mūsdienās.
Vienuviet daudzas šādas atšķirības iespējams redzēt Brīvdabas muzejā, salīdzinot dažādu novadu sētas, – kā būvētas, iekārtotas ēkas, kādi bijuši sadzīves priekšmeti, kādus tērpus darināja un nēsāja tā laika cilvēki. Sēta parasti ir ēku komplekss, kurā ietilpst dzīvojamā māja, klēts, kūts u.c. lauku dzīvei nepieciešamās ēkas.
3. attēlā: Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Novadu atšķirības pastiprināja vēstures notikumi, kas tieši ietekmēja Latvijas teritoriju:
- Pēc vācu krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā (12. – 13. gs.) izveidojās Livonija – valsts, kura pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Šajā laikā sāka valdīt vācu bruņinieki, vēlākie kungi, un vācu garīdznieki, kuri centās izplatīt kristietību, bet bez sevišķiem panākumiem – latvieši turpināja godāt savus senos dievus.
4. attēlā: Bruņinieku cīņu atainojums pie Limbažu pils
- 16. gadsimta otrajā pusē Livonijas kara laikā Latvijas teritorija nonāca spēcīgās Polijas-Lietuvas sastāvā.
- Latgalē Polija-Lietuva nostiprināja savu varu, daudzas muižas pārņēma poļi un lietuvieši. Tika nostiprināta arī katoļticība, tāpēc Latgalē joprojām ir daudz katoļticīgo.
5. attēlā: Kurzemes suiti – savdabīgs novads un iedzīvotāji Kurzemē
Suitu novadā izplatījās katoļticība, atšķirībā no pārējās Kurzemes. Suiti glabā senas valodas, dziedāšanas, tērpu u.c. tradīcijas, visai atšķirīgas no pārējās Kurzemes. Tās veidojušās vēl Kurzemes hercogistes laikā.
- Lai arī Kurzeme un Zemgale bija Polijas-Lietuvas pakļautībā, te daudz ko noteica Kurzemes hercogi un vietējie vācu tautības muižnieki. Tāpēc Kurzemē un Zemgalē nostiprinājās vācu kungu vara, bet valdošā reliģija bija luterisms.
- Vidzemē Polija-Lietuva valdīja neilgi – drīz sākās jauns karš, un Vidzemi un Rīgu uz gandrīz 100 gadiem iekaroja Zviedrija. Zviedrija bija luteriska zeme, tāpēc Vidzemē latviešus centās pievērst luterticībai un izglītot – te atvēra pirmās skolas latviešu bērniem.
- 18. gadsimta laikā visu Latvijas teritoriju sev pakāpeniski pievienoja Krievija. Jau pirms tam – 17. gs. beigās Latgalē ieceļoja daudz krievu – vecticībnieku. Vēlāk – 18. un nākošajos gadsimtos – arī pareizticīgie. Bet Latgales latvieši palika uzticīgi katoļu baznīcai – šī reliģija bija nostiprinājusies.
6. attēlā: Latvijas teritorija 18. gadsimta sākumā
Pēc Ziemeļu kara, kura rezultātā Krievija atkaroja no Zviedrijas Rīgu un Vidzemi, izveidojās Vidzemes guberņa. Inflantija (Poļu Livonija, kā to sauca Krievijas impērijā) jeb Latgale un Kurzemes-Zemgales hercogiste vēl saglabājās Polijas-Lietuvas valdījumā. Robeža starp novadiem – Daugava.
Visi novadi tika apvienoti vienā valstī, nodibinot neatkarīgu Latvijas Republiku tikai 1918. gadā.
Valsts teritorija tika sadalīta apriņķos, kas sastāvēja no pagastiem. Pagasts ir mazākā teritoriāli administratīvā vienība.
Šo teritoriālo vienību iedalījums mainījās, kad Latvija nonāca padomju okupācijā, un tika iekļauta Padomju Savienībā. Padomju režīms Latvijā pastāvēja līdz 1991. gadam, kad Latvija atguva neatkarību.
Padomju laika teritoriālais iedalījums saglabājās līdz 2009. gadam.
7. attēlā: Latvijas novadu karte pēc 2009. gada reformām
2009. gadā reformas rezultātā izveidoja 110 novadus, atsevišķi izdalot 9 republikas nozīmes pilsētas.
Jauna administratīvi teritoriālā reforma notika 2021. gada 5. jūnijā pēc pašvaldību vēlēšanām.
8. attēlā: Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums kopš 2021. gada jūnija.
Tu jau zini, ka Latvija ir iedalīta valsts pilsētās un novados, bet novados ir pilsētas un pagasti. Pagastos var būt viensētas un ciemi. Katrai apdzīvotajai vietai ir sava vēsture, kuru izzinot tu uzzināsi gan par kultūrvēsturisko mantojumu, kurš ir jāsaglabā, gan par atsevišķu apkārtnes objektu vēsturi. Mums kopīga ir valsts vēsture, bet tik pat interesanta un notikumiem bagāta ir tavas dzīvesvietas vēsture. Tavas dzīvesvietas vēstures izpētei izmantosim trīs jautājumus:
Kad ir radusies tava dzīvesvieta – pilsēta vai pagasts?
Kā veidojies tavas dzīvesvietas nosaukums?
Kas mudinājis cilvēkus apmesties tavā dzīvesvietā?
Dibināšanas gadus vari meklēt enciklopēdijās, vārdnīcās, izjautājot novadniekus vai vietējā muzeja darbiniekus. Par apdzīvotu vietu dibināšanas gadiem parasti uzskata gadu, kad apdzīvotā vieta pieminēta rakstītajos avotos, vai kad tur uzcelta pirmā ēka, vai gads, kad valdnieks pasludinājis pilsētas vai pagasta izveidi. Piemēram, par Rīgas dibināšanas gadu uzskata 1201. gadu, jo raksti liecina, ka tieši tad vācieši uzsāka tur mūra pils celtniecību.
Savukārt Aizkraukle nodibināta tikai 1961.gadā, kad tur mājas uzbūvēja Pļaviņu hidroelektrostacijas strādniekiem.
Cēsis pirmo reizi minētas rakstos 1206. gadā, kad minēti vendi, kuri apdzīvoja šo teritoriju. Uzskata, ka Cēsis ir arī Latvijas karoga dzimtene.
9. attēlā: Latvijas valsts ģerbonis
Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, tika atjaunoti Latvijas valsts simboli: himna, karogs un Latvijas ģerbonis. Tie bija nostiprināti, kad dibināja Latvijas valsti.
Ģerbonī pārstāvēti Latvijas vēsturiskie novadi: trīs zvaigznes simbolizē Kurzemi, Vidzemi un Latgali, kuras apvienojās vienā valstī.
Lauva un grifs ir "pārceļojuši" no senākiem vēstures procesiem – lauva bija Kurzemes hercogistes ģerbonī, bet grifs – Pārdaugavas hercogistes ģerbonī (tā bija mūsdienu Vidzeme un Latgale 16. gs. beigās) – Latvijas simboli atspoguļo Latvijas vēsturi.