Novada vēsturei ir liela nozīme pilsoniskās piederības un latviskās identitātes veidošanā, jo katrā novadā, bieži arī katrā pagastā ir atšķirīgas tradīcijas un kultūra. Parasti lielie vēstures notikumi, kuri ir kopīgi visā valstī, skar arī katru novadu un pagastu, piemēram, revolūcija, soda ekspedīcijas, kari, izsūtīšanas, kolektivizācija, atmodas laika notikumi. Šie notikumi skar arī katru ģimeni un dzimtu. Tāpēc ir ļoti interesanti veidot dzimtas koku, lai noskaidrotu kāda lomu Latvijas vēsturē bijusi tavai dzimtai.
  
shutterstock_20103706.jpg
  
Ieteikumi Tev, kurš pētīs dzimtas koku!
Izdomā, ko tieši gribi pētīt.
Jāsaprot, vai gribi atrast un apzināt tikai savus tiešos senčus vai arī pētīt radu sānu līnijas (piemēram, vectēva brāļu un māsu ģimenes u.tml.). No tā atkarīgs turpmākā darba apjoms.
 
Ģimenes koks.svg
Radniecības tuvuma apzīmēšanai izmanto jēdzienus – līnijas un pakāpes.
Pakāpes veidojas, apzīmējot viena cilvēka dzimšanu no otras (es – tēvs – vectēvs). Vairākas nepārtrauktas pakāpes veido taisno līniju. Savukārt sānu līnijas norāda tiešā senča radus – tos, kuri cēlušies no viena kopēja senča (brāļi un māsas, to bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupejošajām līnijām, vectēva un vecāsmātes brāļi un māsas ar lejupejošajiem radiem u.tml.).
 
Visbiežāk dzimtas koku sāk no sevis, veidojot tā saukto augšupejošo līniju – no bērniem uz vecākiem un tālāk (tēvs, māte, vectēvs, vecāmāte, vectēva un vecāsmātes vecāki u.tt.). Par avotu ģenealoģiskajiem pētījumiem noder viss, kas vai nu tieši pierāda kādas ģenealoģiskas norises vai fakta eksistenci (dokumenti), vai arī ļauj par to esamību spriest netieši (piemēram, atmiņas, nostāsti).
Dzimtas koku veido no apakšas.
 
Visbiežāk koku sāk veidot, sevi vai citu cilvēku, no kura sāk, liekot lapas apakšā, bet nākamās paaudzes – secīgi vertikāli uz augšu. Ja veido arī senču sānu līnijas, tad labākas pārskatāmības dēļ vienas paaudzes radus vizuāli vēlams izkārtot uz vienas horizontālās līnijas. Vairākums cilvēku noteikti zinās nosaukt savus vecvecākus, tātad elementārs koks no trim paaudzēm jau var tapt.
 
Sāc ar mutvārdu liecībām.
Dzimtas izpētes pamatā, protams, ir dokumenti un dokumentāri pierādījumi, kas atrodami dažādos arhīvos. Tomēr noteikti ir jāvāc un jāpieraksta visas iespējamās mutvārdu liecības, jo tās, pat dažkārt būdamas neprecīzas vai kļūdainas, var norādīt pareizo virzienu, kurā meklēt.
Tātad, kamēr vēl iespējams, iztaujāt gados vecākos radiniekus un citus cilvēkus, kas pazina jūsu senčus. Vērts pierakstīt arī tad, ja šķiet, ka kāds stāsta lietas, kas nekā nevar noderēt, jo dažkārt arī sīkumi var būt ļoti būtiski.
 
Noteikti jāizjautā par katru vecā ģimenes albuma fotogrāfijās redzamo notikumu, vietu un cilvēku, jo, iespējams, pēc kāda laika fotogrāfijā redzamos neviens vairs nepazīs. Jāsaprot, ka arhīvi nekur nepazudīs, bet gados vecie radi var mūs arī nesagaidīt.
 
shutterstock_97469903.jpg
 
Tomēr – lai cik svarīgas ir mutiskās liecības, nedrīkst paļauties tikai uz tām. Noteikti jāatrod arī dokumentāri pierādījumi.
Izmanto tādus interneta resursus kā www.periodika.lv un www.ciltskoki.lv
Jēdzieni dzimtas vēstures izpētē:
Asinsradniecība – attiecības starp personām, kas ar dzimšanu cēlušās viena no otras; piemēram, vecāki un bērni (taisnā līnija), brāļi un māsas (sānu līnija). Asinsradniecības tuvumu aprēķina pēc dzimšanas secības. Starp asinsradiniekiem taisnā līnijā izšķir augšupējos un lejupējos, t.i., no bērniem uz vecākiem vai otrādi.
Cilts – etniskās kopības un sabiedrības organizācijas forma pirmatnējā sabiedrībā. Ciltij bija savs nosaukums, teritorija, kopīga valoda vai dialekts, paražas un tās locekļi pakļāvās vienam valdniekam vai cilts vecākajam. Cilts nozīme samazinājās līdz ar valsts nostiprināšanos un lielģimeņu sairšanu.
Ciltskoks – shēma dzimtu radniecības izcelšanās attēlošanai.
Dzimta, ģints – asinsradinieku grupa pirmatnējā sabiedrībā, kas savu izcelsmi saistīja ar kopīgu senci. Dzimtas locekļus saistīja kopēja saimniecība un paražas. Dzimta parasti apvienojās ciltīs, kas sākotnēji sastāvēja no divām, bet vēlāk no vairākām dzimtām.
Radi – personas, ko savstarpēji saista radniecība.
Ģenealoģija – vēstures palīgnozare, kas pētī ciltskokus, cilts vēsturi, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos un to radniecību.
Ģenētika – mācība par iedzimtību, bioloģijas disciplīna, kas pēta iedzimtības fizioloģiju. 
Ģimene – precēta pāra un viņu pēcteču kopdzīves veids, kas aptver vismaz divas paaudzes. Atšķiras no laulības, kas ir kopdzīve starp vienas paaudzes personām. Atkarībā no laikmeta saimnieciskās, politiskās un garīgās kultūras pamatformām mainījušās ne vien ģimenes stāvoklis un nozīme sabiedrībā, bet pārveidojas arī tās uzbūves principi.
Radniecība  asiņu un tiesību saite, kas vieno personas, kuras cēlušās viena no otras ar dzimšanu vai no vienas kopējas trešās personas. Tādēļ atšķir radniecību taisnā līnijā un radniecību sānu līnijā.