Novada vēsturei ir liela nozīme pilsoniskās piederības un latviskās identitātes veidošanā, jo katrā novadā, bieži arī katrā pagastā ir atšķirīgas tradīcijas un kultūra. Parasti lielie vēstures notikumi, kuri ir kopīgi visā valstī, skar arī katru novadu un pagastu, piemēram, revolūcija, soda ekspedīcijas, kari, izsūtīšanas, kolektivizācija un atmodas laika notikumi.
1. attēlā: Dziesmusvētki Mežaparka estrādē 2018. gadā
Novadpētniecība ir pagātnes notikumu saprašana un izskaidrošana, kritiski izvērtējot pieejamo informāciju. Novadpētniecības jēdziens aptver visu iespējamo vietējās dzīves aspektu izzināšanu, ieskaitot kultūras pieminekļus, dabas objektus un vēstures liecības, kas atspoguļo novada dzīvi kādā noteiktā pagātnes posmā.
2. attēlā: Seni sadzīves priekšmeti
Vēstures avoti (priekšmeti, raksti, fotogrāfijas u.c.) sniedz ziņas par novada cilvēku dzīvi senatnē.
Svarīgi!
Avoti bieži ir subjektīvi (apšaubāmi vai pauž tikai vienu no sabiedrībā valdošajiem viedokļiem), tāpēc svarīgi ir veikt avotu salīdzināšanu. Nevar balstīties tikai uz vienu vēstures avotu, sevišķi, ja tas ir mutvārdu avots, atmiņas vai folklora.
Vēstures avoti, kuri ļauj izzināt novada vēsturi:
Rakstītie avoti – dokumenti, hronikas, datu kopums jeb statistika, uzraksti uz ēkām vai kapu pieminekļiem, baznīcu grāmatas, zemes dokumenti, māju dokumenti, līgumi, rēķini, vēstules u.tt. Arī periodika, preses izdevumi, plakāti, laikraksti uzskatāmi par sava laika vēstures rakstītajiem avotiem.
Rakstītie avoti – dokumenti, hronikas, datu kopums jeb statistika, uzraksti uz ēkām vai kapu pieminekļiem, baznīcu grāmatas, zemes dokumenti, māju dokumenti, līgumi, rēķini, vēstules u.tt. Arī periodika, preses izdevumi, plakāti, laikraksti uzskatāmi par sava laika vēstures rakstītajiem avotiem.
3. attēlā: Tulkota Livonijas Indriķa hronika
Livonijas Indriķa hronikas iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26. gads ar pielikumu, kas uzrakstīts 1227. gada februārī. Hronika aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam. Sarakstīta latīniski un tās autors ir Imeras katoļu priesteris Latviešu Indriķis.
Lietiskie avoti ir lietas un priekšmeti, darbarīki, kuri var liecināt par cilvēki dzīvi, ikdienu, kultūru, darbu, ģimeni, iesaistīšanos militārās organizācijās vai politikā: ieroči, darbarīki, formas tērpi, karavīra ekipējums, trauki, apģērbs, monētas, celtnes vai to drupas, rotaslietas u.c. (skat. attēlu zemāk).
4. attēlā: Lietiskie avoti – senas saktiņas, rokassprādzes, piekariņi
Vizuālie avoti – vizuālie avoti ir gleznas, fotogrāfijas, kartes, plakāti.
Mutvārdu vēstures avoti – atmiņu stāsti, ieraksti, arī folklora, teikas, pasakas, tautasdziesmas un ticējumi daudz pastāsta par senatnē prastiem amatiem, svinētiem svētkiem, godiem, dzīves ritējumu.
Pētījumu lauks, ar ko sākt pētīt novada vēsturi, ir ļoti plašs. Vienkāršākais, ar ko sākt, ir noskaidrot savu dzimtas koku pajautājot saviem vecākiem un vecvecākiem, izzināt mājas vēsturi, kā radies mājas, ielas, ciema, pilsētas nosaukums, noskaidrot tuvākajā apkārtnē esošās vēsturiskās vietas – pilskalnus, senkapus, pieminekļus, muzejus un apmeklēt tos, uzmanīgi izzinot, izpētot informāciju.
Kā radies tavas dzīvesvietas nosaukums?
Arī tavas dzīvesvietas nosaukumam ir vēsture. Iepazīstoties ar vēstures avotiem, tu vari noskaidrot, kā varētu būt radies, to gan ne vienmēr iespējams precīzi noteikt, gan to, kā tas laika gaitā mainījies. Pagastus bieži nosauca pēc tā, kāda apkārtne ir šajā vietā (Kalnciems, Lejasciems, Upesgrīva , Salacgrīva, u.c), vai tuvumā esošo upju, ezeru, jūras dēļ (Jūrkalne, Jūrmala u.c). Dažkārt apdzīvota vieta nosaukumu ieguva pateicoties tautām, kuras tur apmetās vai būvēm, kuras tur uzceltas. Ielu nosaukumi tika doti par godu amatnieku brālībai, kura šajā ielā bija iekārtojusi darbnīcas – Audēju iela, Kalēju iela, Tirgoņu iela, Miesnieku iela, Kurpnieku iela.
Piemērs:
Jūrmalas nosaukums radies, jo tā ir izvietojusies jūras malā.
Kalnciema nosaukums radies no pakalna Lielupes krastā, kur celtas senākās ēkas.
Salacgrīva ir radusies vietā, kur Salacas upe ietek jūrā jeb grīvā.
Salaspils nosaukums radies no tā, ka Daugavā bija Mārtiņa sala ar pili.
Daļu Rīgas sauc par Ziepniekkalnu, jo te bija paugurs ar ziepju vārītavām.
Aizputē ir Pils iela, kas ved pils virzienā un Kuldīgas iela, kura ved Kuldīgas virzienā.
Limbažos ir Cēsu iela, kura ved Cēsu virzienā, un Valmieras iela, kura ved Valmieras virzienā.
Salacgrīvā ir Ainažu iela, kura ved Ainažu virzienā.
Daži vietu nosaukumi radušies no kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu vai līvu valodām. Latviešu tauta radās apmēram pirms 300 gadiem, tāpēc daļa seno nosaukumu ir seno tautu valodā.
Piemērs:
Tukuma nosaukums radies no līvu valodas, kas tulkojumā nozīmē "pakalnu rinda" vai "gala zeme", jo Tukums atrodas tur, kur beidzās līvu zemes.
Cēsu nosaukums visdrīzāk radies no līvu vārda "Kest", kas nozīmē "pretējā puse", jo Cēsis izvietojās līvu apdzīvotajam Gaujas krastam pretējā pusē.
Rīgas nosaukums varētu būt cēlies no Rīdzenes upes. Savukārt upe bija maza un līkumota, kas līvu valodā skan "ringa".
Grobiņas nosaukums kuršu valodā nozīmē "skābaržu audze"
Daugavpils nosaukums radās no pils Daugavas krastā. Savukārt vārds Daugava mūsu senču valodās nozīmē "daudz ūdens".
Attēlā: Svētā Pētera baznīca Rīgā
Daži vietu nosaukumi ir radušies par godu cilvēku vārdiem vai muižnieku dzimtu uzvārdiem, kuri vai nu šajā vietā apmetās pirmie, vai kļuva par zemju īpašniekiem, vai deva ievērojamu ieguldījumu šī apvidus vēsturē.
Piemērs:
Jēkabpils nosaukumu ieguva par godu Kurzemes-Zemgales hercogam Jēkabam. Viņš arī pieņēma lēmumu dibināt šo pilsētu.
Līvāniem vārdu deva muižnieku Līvenu dzimta. Kādreiz tai piederēja šīs zemes.
Madlienas nosaukums radies no Magdalēnas vārda, viņa bija vāciete, kura uzcēla pirmo baznīcu.
Svētā Pētera baznīca Rīgā, kura avotos pirmo reizi minēta 1209.gadā, savu nosaukumu ieguvusi par godu svētajam Pēterim.
Latvijā ir daudz vietu nosaukumu, kuri ir pārveidoti no poļu, zviedru, vācu vai krievu valodas vārdiem, jo pirms Latvija izveidoja neatkarīgu valsti, šeit valdīja svešas tautas.
Piemērs:
Siguldas nosaukums radies pārveidojot vācisko "Zīgevolde", kas tulkojumā nozīmē "uzvaras mežs".
Liepājas vietā agrāk bijis ciems, ko vietējie sauca par Līvu. Iespējams, ka nosaukumu ciemam devuši līvu zvejnieki. "Liiv" līvu valodai radniecīgajā igauņu valodā nozīmē "smiltis". Pārveidojot šo vārdu, vācieši to sauca par Lībavu. Latviskojot šo nosaukumu radās Liepāja, kas liecina, ka šajā vietā auga liepas.
Latvijas vietu nosaukumi ir nepārtraukti mainījušies. Katra valsts, kas Latvijas zemes iekļāva savā teritorijā, varēja tos mainīt, tāpēc bieži pētniekiem ir grūti saprast, kuras vietas ir atzīmētas senajās kartēs.
Piemērs:
Rēzekni vācieši sauca par Roziteni, poļi par Žežicu, krievi par Režicu.
Jelgava vāciešiem, poļiem un krieviem bija Mītava, kas nozīmē "mainītava". Uz salas, kur uzcēla Jelgavas pili, bija vieta, kur zemgaļi mainījās ar precēm – tirgus laukums.
Cēsīm ir bijuši divi nosaukumi. Vācieši tās nosauca vietējās tautas vendu vārdā par Vendeni, vienlaikus krievi un poļi lietoja nosaukumus Kješa un Kesja.
Ar laiku cilvēki vairs nesaprata, ko nozīmē viņu dzīvesvietas nosaukums, tāpēc par to tika sacerētas teikas. Teiku autori izdomāja, kuriem viņiem zināmiem nosaukumiem līdzinās vietas nosaukums un par to sacerēja teikas.
Piemērs:
Tukumā radās teika, ka pilsētai vārdu devis nabadzīgs skroderis, kas meklējis krustvecākus (kūmas) saviem bērniem. Viņš skrējis visiem pretī, kas braukuši pa ceļu un saucis "Tu kūms!", "Tu kūms!".
Limbažos radās teika, ka reņģu tirgotāji gribējuši savas pilsētas nosaukumu turēt noslēpumā un neizpaust to svešzemniekiem. Tirgus laukumā tirgotājs vārdā Limba un vēl daži vīri uzsākuši sarunu ar vāciešiem. Pārējie tirgotāji saukuši: "Ļimba āži!","Ļimba-āži! " un klauvējuši pie deniņiem, lai Limba attopas. Svešzemnieki sapratuši, ka vietu sauc Limbaži.
Aizputes nosaukumu teiku sacerētāji saista ar aizputinātu vienīgo ceļu, kurš ziemā nav bijis caurbraucams. Patiesībā nosaukums varēja rasties no senās kuršu valodas "āspute", jeb "vieta uz kāpas".
Ļaudonā stāsta, ka reiz bijis muižnieks, kuru saukuši par "Ļauno Donu". Drīzāk ticams, ka nosaukums radies no Oto Laudona, kurš te 15. gs. uzcēla savu muižu.
Uzzināt par to, kā radušies vietu nosaukumi tu vari enciklopēdijās, valodnieku Laimutes Balodes un Ojāra Buša grāmatā "No Abavas līdz Zilupei. Vietvārdu cilmes īsā vārdnīca", kā arī iztaujājot novadpētniekus un muzeja darbiniekus.