Dadaisma virziens ievada meklējumus pēc neracionālām (nesaprātīgām) vērtībām, ir sirreālisma priekštecis. Dadaisms rodas Šveicē mākslinieku emigrantu aprindās Pirmā pasaules kara laikā. Nosaukums ir nejaušs vārdnīcā uziets vārds "dada", kā paši tā pielietotāji atzīst - tas var nozīmēt jebko un nenozīmē neko. Nosaukums atbilstoši atspoguļo dadaisma būtību:
- jebkuriem līdzekļiem ir jāapgāž tradicionālie mīti par cilvēku, sabiedrības, civilizācijas humānismu,
- viss ir jānoved līdz absurdam,
- nekas nav svēts un neaizskarams - ne māksla, ne likumi, ne ētika un reliģijas.
Ar karu sabiedrība ir pierādījusi, ka nav humāna, nav saprātīga, ka nav jēgas radīt skaisto, ja tas nenovērš baisu nāvi un iznīcību.
Dadaistu centri bija ne tikai Eiropā (Parīzē, Cīrihē, Barselonā u.c.), bet arī ASV. Slavenākie dadaisti: Georgs Gross, Marsels Dišāns, Francis Pikabia, Marks Ernsts, Žans Arps.
Attēlā: Marsela Dišāna darbs "L.H.O.O.Q."
Šis darbs parāda dadaistu attieksmi pret tradicionālām vērtībām - Mona Liza ir izrotāta ar ūsām un bārdiņu, tā demonstrējot necieņu pret klasisko vērtību un darba autoru, darba nosaukums ir rupjību saīsinājums.
Šāda nostāja 20. gadsimta sākumā bija skandaloza un tika nosodīta. To ir pagrūti saprast mūsdienās, kad ar mākslas darbiem veic jebkādas patvaļīgas izmaiņas, un sabiedrība ir pieradusi pie tā.
Dadaistu darbiem nav kopēju iezīmju - izpausmes ir dažādas, ir tikai kopējs mērķis - radīt antimākslu, radīt skandālus, provocēt, pasludinot, ka māksla var būt jebkas.
Attēlā: Marsela Dišāna darbs "Strūklaka".
Šis mākslas izstādē eksponētais pisuārs ar nosaukumu "Strūklaka" demonstrēja dadaistu uzskatu, ka par mākslu var pasludināt jebko - tāpat viss ir bezjēdzīgs. Darbs, bez šaubām, izraisīja skandālu, bet tāds bija dadaistu mērķis.
Iecienīta dadaistu izteiksmes forma bija kubistu radītā kolāžas tehnika, tikai atšķirībā no kubistiem dadaistu kolāžā nebija kopsakarību - tajā tika salikti jebkādi priekšmeti, piemēram, atkritumu kastes saturs, un tad kaut kā nosaukts.
Attēlā: Hannas Kohas kolāža
Otra iecienītā izteiksmes forma bija ready - made, arī hepeningi (improvizēti uzvedumi),- darbība kļuva par mākslas darba svarīgu, būtisku, ja ne galveno un vienīgo elementu. Šīs mākslas formas nezaudēja aktualitāti arī 20. gs. otrajā pusē un mūsdienās.