Teorija
18. gadsimtā Eiropas galvenā saimniecības nozare bija lauksaimniecība. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi bija devuši impulsu grandiozām pārmaiņām, kuras pakāpeniski nobrieda un kļuva redzamas ap 18. gs. vidu. Paplašinājās pasaules tirdzniecība, eiropiešu tirgotājiem pavērās jaunas iespējas apgūt Indiju, Āfriku un abas Amerikas. Eiropieši tiecās gūt maksimālu labumu no koloniju saimnieciskās attīstības.
Īpaši labvēlīga situācija lielām pārmaiņām bija Rietumeiropā. 18. gadsimtā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, tas solīja vairāk darba roku nākotnē. Dzimstības pieaugumu un mirstības samazināšanos sekmēja higiēnas uzlabošanās, kas ierobežoja slimību, piemēram, holeras izplatīšanos. Tika izgudrotas vakcīnas, kas samazināja saslimšanu ar infekcijas slimībām.
Šajā laikā daudzi eiropieši vēl ražoja preces mājas apstākļos. Tomēr mājražošanas nevarēja apmierināt strauji pieaugošo pieprasījumu. Pirmo fabriku izveidotāji atklāja, ka liels uzņēmums izmaksā lētāk un vienkopus sapulcēto strādnieku darbs ir daudz efektīvāks.
Mājražošana 18. gs. Īru ģimenes sievietes mājās vērpj kokvilnu.
1771. gadā Anglijā darbu sāka pirmā fabrika. Tajā bija nodarbināti ap 600 strādnieku. Sākās strauja pāreja no mājražošanas un manufaktūrām uz lielām fabrikām.
Fabrika – rūpniecības uzņēmums, kur daudzi strādnieki, izmantojot darbagaldus un mehānismus, ražo preces tirgum.
Lai sāktu attīstīt jaunas saimniecības nozares, bija nepieciešams kapitāls. Anglijā, pateicoties kolonijām, bija uzkrāti ievērojami finanšu resursi, kurus varēja izmantot rūpniecības attīstībai.
Kapitāls – nauda, īpašums un citi līdzekļi, kas nodrošina uzņēmējdarbību un nes peļņu tā īpašniekam.
Rūpniecības apvērsums Anglijā sākās ar kokvilnas audumu ražošanu. Pirmo mašīnu, kas mehanizēja vērpšanas procesu, izgudroja Džeimss Hārgrīvss un nosauca to savas meitas vārdā par Dženiju.
Vērpjamā mašīna "Dženija" (mūsdienu rekonstrukcija)
Vērpšanas process bija kļuvis daudz ražīgāks. Jau 18.gs. 70.gados angļu kokvilnas audumi bija pārpludinājuši pasaules tirgu. Līdz tam cilvēki visā pasaulē valkāja pašdarinātas vai amatnieku austas vilnas drēbes. Fabrikas ražojums bija daudz kvalitatīvāks, izturīgāks un arī lētāks.
18. gs. vidū visus mehānismus darbināja ūdens dzinējs. Taču fabrikas vajadzēja būvēt arī tādās vietās, kur upju nebija, tādēļ radās nepieciešamība pēc cita veida dzinēju. Jaunais tvaika dzinējs deva iespēj uzņēmējiem būt neatkarīgiem no ūdenskrātuvju tuvuma. Tvaika dzinēju darbināja akmeņogles. Šo kurināmo izmantoja arī dzelzs kausēšanai. Dzelzs bija vajadzīga, lai ražotu iekārtas, pēc kurām bija liels pieprasījums. Rūpniecības attīstībā pieauga ogļu ieguves nozīme. Lai sasniegtu ogļraktuves un varētu ātrāk pārvadāt lielus gatavo preču daudzumus, bija nepieciešams jauns transporta veids – dzelzceļš. Zemesceļiem šāds uzdevums nebija pa spēkam.
Džeimss Vats (1736-1819)
Džeimss Vats
Balstoties uz savu priekšgājēju atzinumiem, viņš izgudroja pirmo tvaika mašīnu. Izgudrotāja oriģinālais ieguldījums izpaudās atdalītajā kondensācijā – tvaika kondensācija siltumdzinējā vairs nenotiek cilindrā, bet gan kondensatorā - cilindra augšējās atveres aizvērtnī.
Tvaika mašīna
Izgudrojumi
Gads | Izgudrojums | Izgudrotājs | Valsts |
| 1770 | Vērpjamā mašīna "Dženija" | Džeimss Hārgrīvss | Anglija |
| 1776 | Tvaika mašīna | Džeimss Vats | Anglija |
| 1800 | Elektriskās baterijas | Alesandro Volta | Itālija |
| 1803 | Pirmā tvaika lokomotīve | Ričards Trevitiks | Anglija |
| 1807 | Pirmais tvaikonis | Roberts Fultons | ASV |
| 1825 | 1. dzelzceļa līnija pasaulē (Stoktona - Dārlingtona, 21 km) | Džordžs Stīvensons | Anglija |
20. gs. amerikāņu vēsturnieki:
"Londona 18.gs. vidū bija pasaules galvenā tirdzniecības pilsēta un izejvielu, kapitāla un rūpniecības preču transporta koordinācijas centrs. No Portugāles vien Londonā ik nedēļu ienāca Brazīlijas zelts 50 000 sterliņu mārciņu vērtībā, tā ka angļu kapitālistiem industriālās revolūcijas finansēšanai naudas netrūka."Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003.236. - 237.lpp.