Jaunā strādnieku šķira 19. gs. vidū bija izveidojusies par nopietnu spēku. Industriāli attīstītajās valstīs strādnieki bija skaitliski lielākā sabiedrības grupa. Lielākā problēma bija strādnieku nabadzība un beztiesība. Strādniekiem vajadzēja pildīt uzņēmēju noteikumus – strādāt ilgas darba stundas, saņemot uzņēmēja noteikto nelielo algu.
19. gs. sākumā pirmo reizi radās pārprodukcijas krīze – bija saražots daudz preču, kuras neizpirka, tāpēc fabrikas tika slēgtas un strādnieki – atlaisti no darba. Radās bezdarbs.
Neviens neaizstāvēja strādnieku interese, bet paši viņi bija neizglītoti un neaptvēra, kā cīnīties par dzīves uzlabošanu. Par strādnieku stāvokļa uzlabošanu sāka iestāties daži politiķi un domātāji – Roberts Ovens, Luijs Blāns, Pjērs Žozefs Prudons, Anrī Klods Sensimons un citi. Viņi pirmie sociālisma idejas gribēja ieviest dzīvē.
Sociālisms – politiska un ekonomiska mācība un kustība par tādas sabiedrības izveidi, kurā galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā īpašumā.
Svarīgi!
Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss centās izpētīt netaisnības un nevienlīdzības iemeslus kapitālismā. Viņi radīja mācību, kura pasaules attīstību aplūkoja no strādnieku interešu viedokļa, un aicināja visus zemju strādniekus būt vienotiem cīņā par savām tiesībām.
Uz šo ideju pamata 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās sociāldemokrātiskās partijas, kuru ietekme tā laika sabiedrībā arvien pieauga.
Saskaņā ar K. Marksa mācību industriālā sabiedrība dalās šķirās. Lielākā sabiedrības daļa ir proletariāts, kas strādā valdošās šķiras buržuāzijas labā. Buržuāzijai pieder zeme, raktuves, rūpnīcas un viss tajā saražotais. Peļņa no pārdotajā precēm padara buržuāziju arvien bagātāku. Valdība, policija un armija palīdz buržuāzijai nosargāt valdošo vietu sabiedrībā un uzkrātās bagātības.
Buržuāzija jeb kapitālisms – rūpnīcu īpašnieki un uzņēmēji, baņķieri.
Kapitālistiskās sabiedrības struktūra. Amerikāņu karikatūra.
K. Markss uzskatīja, ka sabiedrības attīstību vada šķiru cīņa. Buržuāzija kļūst bagātāka, bet strādnieki – nabadzīgāki. Cīņā par savām interesēm strādnieki apvienosies un revolūcijā gāzīs valdošo šķiru. Pēc tam viņi izveidos savu valdību un radīs jaunu sabiedrības iekārtu – sociālismu. Notiks varas un materiālo labumu pārdale. Zeme un īpašums vairs nepiederēs atsevišķām personām, bet valstij.
Katram būs vienlīdzīgas tiesības izmantot kopējo īpašumu. Tā kā gāztā valdošā šķira var mēģināt atgūt zaudēto, kādu laiku būs nepieciešama stingrāka vara – proletariāta diktatūra. Pēc sociālisma nostiprināšanās sabiedrība būs kļuvusi tik apzinīga, ka valdība un policija vairs nebūs vajadzīga. Komunismā valsts nepastāvēs, viss būs kopīgs. Katrs strādās tik, cik katrs spēs, un saņems tik, cik viņam vajadzēs.
Roberts Ovens (1771-1858)
Kokvilnas pārstrādes rūpnīcas īpašnieks Skotijā. Izdomāja ideāla uzņēmuma modeli – tur strādniekiem būtu nodrošināta bezmaksas izglītība un palīdzība slimības un darbanespējas gadījumos. Gribēja dibināt strādnieku komūnas, kuras dalītu darba rezultātā iegūto peļņu.
Luijs Blāns (1811-1882)
Franču politiķis un žurnālists. Vērsās pret industriālajā sabiedrībā pastāvošo konkurences cīņu un pret strādnieku ekspluatāciju. Uzskatīja, ka jācīnās par vispārējām vēlēšanu tiesībām vīriešiem, lai strādnieki varētu ietekmēt valsts lietas.
Čartisti nogādā prasības parlamentam
Angļu strādnieki vēlējās piespiest valdību izdarīt reformas, kas uzlabotu viņu dzīves apstākļus. Viņi sastādīja prasību sarakstu – Tautas hartu, kurā arī prasīja vispārējas vēlēšanu tiesības, aizklātu balsošanu un ikgadējas parlamenta vēlēšanas.
1848. gadā čartisti sapulcināja pus miljonu strādnieku un devās iesniegt savas prasības parlamentam. Prasības bija parakstījuši 6 milj. cilvēku. Vēlāk čartistu kustība panīka, jo lielai daļai kvalificēto strādnieku darba apstākļi uzlabojās.
Harta – politisks un juridisks dokuments, kurā izteiktas kādu sabiedrības slāņu prasības. No šejienes cēlies kustības nosaukums (harta – angļu val. charter).
Pjērs Žozefs Prudons (1809-1865)
Pasludināja, ka uzņēmēja rīcība, piesavinoties strādnieku nopelnīto peļņu, ir netaisnīga. Kritizēja kapitālistisko lielražošanu. Aicināja attīstīt sīkražošanu. Gribēja ieviest kooperatīvas un pašpalīdzības organizācijas strādnieku vidū. Aicināja nelietot vardarbību kā cīņas metodi.Anrī Klods Sensimons (1760-1825)
1821. gadā publicē darbu „Rūpniecības sistēma”, kurā pirmo reizi tiek lietoti jēdzieni „ekspluatācija”, „darba ņēmējs”, „kapitālisms”, „proletariāts”.
Uzskatīja, ka strādnieku dzīvi varēs uzlabot straujāks ražošanas uzplaukums. Rūpnīcu īpašnieki kļūs par labdariem un izdalīs strādniekiem milzīgās bagātības, kuras tiks uzkrātas. Visi dzīvos pārticībā, kļūs izpalīdzīgi un brālīgi.
Kārlis Markss (1818 – 1883)
Kārlis Markss bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, žurnālists, politekonomists un revolucionārs.
Frīdrihs Engelss (1820-1895)
Frīdrihs Engelss bija vācu filozofs, uzņēmējs, politiķis. Kopā ar Kārli Marksu ir marksisma teorijas pamatlicējs.
Svarīgākie notikumi
- 1812 – Notingemā (Anglijā) angļu tekstilfabriku strādnieki lauž mašīnas, ka tās atņem viņiem darbu.
- 1824 – Anglijā izveidojās pirmās arodbiedrības.
- 1831 – Lionā (Francijā) notiek strādnieku sacelšanās. Strādnieki prasa algas paaugstināšanu. Francijas trīskrāsu karoga vietā strādnieki paceļ karogu sarkanā krāsā. Valdība apspiež sacelšanos.
- 1838 – Anglijā rodas čartistu kustība – pirmā organizētā strādnieku kustība.
- 1844 – Silēzijā (Vācijā) uzliesmo audēju sacelšanās. Armija to apspiež.
- 1848 – Londonā Markss un Engelss publicē darbu „Komunistiskās partijas manifests”.
- 19. gs. 50. gadi – kvalificētie strādnieki apvienojas arodbiedrībās – tredjūnijās. Pirmā izveidojās mehāniķu arodbiedrība.
- 1864 – K. Marksa ideju ietekmē angļu arodbiedrību pārstāvji un politiskie emigranti no vairākām valstīm Londonā dibina I Internacionāli – starptautiskās strādnieku kustības centru.
- 1867 – K. Markss publicē pētījumu „Kapitālisms” 1. sējumu.
- 1875 – Anglijas strādnieki iegūst streika tiesības.
- 1884 – Anglijā notiek vēlēšanu reforma. Arī laukstrādnieki iegūst vēlēšanu tiesības.
- 1884 – Francijā strādnieki iegūst tiesības dibināt arodbiedrības.
- 1889 – Parīzē tiek dibināta II Internacionāle – starptautiska sociālistisko un strādnieku partiju apvienība.
- 1893 – Anglijas strādnieki dibina Leiboristu partiju.
Arodbiedrības jeb tredjūnijas (no angļu val. trade union) – apvienības, kurās vienas profesijas strādnieki palīdz cits citam slimības gadījumos un atbalsta streikotājus.
Leiboristi – darba partija (angļu val. labor – darbs)
Leiboristi – darba partija (angļu val. labor – darbs)