Viduslaikos cilvēka rīcības galvenais soģis bija Dievs neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa vai stāvokli sabiedrībā.
Cilvēki regulāri apmeklēja baznīcu, lūdza Dievu un nožēloja grēkus. Dzīve šai saulē bija saistīta ar dzīvi viņsaulē. Plaši izplatīti bija stāsti par Jaunavu Mariju, Svēto Pēteri un citiem svētajiem.
Ugunsgrēki, plūdi un citas stihiskas nelaimes tika uztvertas kā Dieva dusmas.
Viduslaikos valdīja uzskats, ka cilvēks ir grēcīga būtne. Par nāves grēkiem uzskatīja: negausību, skaudību, augstprātību, mantkārību, miesas kārību, niknumu, slinkumu.
Ja cilvēks nespēja pretoties šiem grēkiem, tam draudēja dvēseles nonākšana ellē. Bet to dvēselēm, kas darīja Dievam tīkamus darbus, bija jānonāk paradīzē. Cilvēki ticēja, ka pastarā tiesa var pienākt jebkurā dienā, un to izpratne par Dieva vai Sātana valstību nebija abstrakta, bet reāla.
Pastarā tiesa
Svētceļojumi
Cilvēki, kuri vēlējās izpirkt grēkus, devās svētceļojumos uz svēto apbedīšanas vietām. Šādām vietām, viņuprāt, piemita brīnumains spēks.
Iecienītākie svētceļotāju galamērķi bija:
- Kristus kaps Jeruzalemē,
- Svētā Pētera atdusas vieta Romā,
- apustuļa Jēkaba kapavieta Santjago de Kompostelā Ziemeļspānijā.
Jēzus Kristus kaps Jeruzālemē
Tālais un bīstamais ceļš līdz svētvietām bija kā sods par grēkiem, savukārt emocionālā atmosfēra attīrīja dvēseli. Daži svētceļnieki mūža nogalē devās uz svētvietām, lai viņus apglabātu svēto tuvumā.
638. gadā Jeruzalemi iekaroja arābi, bet viņi atļāva kristiešu svētceļniekiem apmeklēt Kristus kapenes un citas svētās vietas, taču svētceļniekiem bija jāmaksā nodevas.
11. gs. pirmajā pusē svētceļojumu uz Jeruzalemi un Santjago de Kompostelu apgrūtināja militāras sadursmes Tuvajos Austrumos un Pireneju pussalā.
11. gs. 70. gados Jeruzaleme nonāca mežonīgo musulmaņu tjurku karotāju – seldžuku rokās, kuri kristiešus Jeruzalemē vairs neielaida. Pireneju pussalā šajā laikā notika kristīgo valdnieku organizētās cīņas ar mauriem.
Šajā laikā radās ideja par Svēto karu. Tās atbalstītāji uzskatīja, ka Dieva gribas vārdā karš pret neticīgajiem ir ne tikai attaisnojams, bet pat vēlams. Baznīca aicināja ticīgos aizstāvēt svētās vietas un atbrīvot tās no neticīgo varas, izplatīt kristietību un karot ar neticīgajiem.
1063. gadā Aragonas karalis Ramiro mira karagājienā pret mauriem, satraucot daudzus kristiešus.
Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Pāvests Aleksandrs II aicināja palīgā Eiropas bruņniecību, paziņojot, ka visi kristieši, kas dosies uz Spāniju karā pret musulmaņiem, saņems grēku piedošanu. Tādā veidā baznīca no idejas par mierīgu svētceļojumu izveidoja svētā kara ideju. Tādēļ krusta karu mēdz dēvēt arī par Svēto karu, kurš notika ticības vārdā.
Pāvests Aleksandrs II