Pirmais krusta karš (1096.-1099.)
1096. gada vasarā ceļu uz Jeruzalemi, ejot pa sauszemi cauri Konstantinopolei, uzsāka arī bruņinieku karaspēks (krustneši) hercoga Gotfrīda un grāfa Raimonda vadībā.
Krustneši – krusta karu dalībnieki ar krusta zīmi uz apģērba.
Par pārtiku varēja samaksāt tikai turīgākie karotāji, tādēļ tika nokauti un apēsti daudzi zirgi.
1099. gada jūnijā karaspēks nonāca galamērķī – Jeruzalemes pievārtē, un jau 15. jūlijā to ieņēma, nogalinot musulmaņus un ebrejus. Tika sarīkots asinspirts pret mierīgajiem iedzīvotājiem.
Karagājiens bija veiksmīgs. Tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis: Edesas grāfiste, Antiohijas hercogiste (uzskatīta par apustuļa Pētera pilsētu un kristiešu svētumu).
Krusta kara iniciators Urbans II nomira 40 dienas pēc Jeruzalemes ieņemšanas, nepaguvis vēsti par pilsētas ieņemšanu saņemt.
Otrais krusta karš (1147. – 1149.)
12. gs. vidū musulmaņi sāka atgūt kristiešu iekarotās teritorijas. Kristieši uz to atbildēja, organizējot Otro krusta karu. Galvenais iemesls bija Edesas grāfistes krišana musulmaņu rokās 1144. g. Šo krusta karu propagandēja pāvests Eižens III un Bernards no Klervo. Karagājiens bija neveiksmīgs. Francijas karaļa Luija VII un Vācijas imperatora Konrāda III karaspēkam neizdevās Edesu atgūt. Četras piektdaļas no karaspēka gāja bojā no bada un slimībām ceļā uz Mazāziju. Atlikusī daļa cieta smagu sakāvi un atgriezās Eiropā.
Lai cīnītos pret krustnešiem, Ēģiptes sultāns Salāh ed Dīns (Saladīns) apvienoja musulmaņu zemes un 1187. gadā atkaroja Jeruzalemi. Krustnešiem bija palikušas tikai Antiohija, Tripole, Tira.
Saladīns
Trešais krusta karš (1189. – 1192.)
Pāvesta izsludinātais trešais karagājiens kļuva par visvarenāko visā krustu karu vēsturē. Karotāju priekšgalā bija ievērojamākie valdnieki: Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds, Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarossa.
Krustneši veiksmīgi pārvarēja ceļa grūtības un pirmajās sadursmēs pat sakāva musulmaņus. Pēc tam, kad Frīdrihs I Barbarosa pusceļā noslīka un lielākā daļa vācu bruņinieku atgriezās mājās, cīņas turpināja angļu un franču karotāji. Jeruzalemi iekarot neizdevās. Ar Saladīnu tika noslēgts miera līgums 1192. g., saskaņā ar kuru krustnešiem palika šaura piejūras teritorija. Daļu zaudēto zemju krustneši atguva tikai pēc Saladīna nāves 1193. gadā.
Ceturtais krusta karš (1202. – 1204.)
Par spīti iepriekšējām neveiksmēm, 1202. gadā pāvests Innocents III aicināja sākt Ceturto krusta karu pret tolaik svarīgo musulmaņu centru – Ēģipti un tad doties uz Jeruzalemi.
Karš sākotnēji tika gatavots pret Ēģipti, bet trūka naudas un flotes. Venēcijas republika bija gatava krusta karotājiem palīdzēt, ja tiks ievērotas viņu intereses. Krustneši sapulcējās Itālijas pilsētā Venēcijā. Venēcieši bija solījuši atbalstīt krustnešu pārcelšanos pāri jūrai, taču Ēģipte bija viena no Venēcijas tirdzniecības partnerēm un tās izpostīšana venēciešiem nebija izdevīga, tādēļ viņi pierunāja krustnešus iesaistīties Bizantiešu iekšējās cīņās.
Krusta kara dalībnieki Venēcijas kuģos devās uz Bizantiju.
1204. g. tika ieņemta un izlaupīta Konstantinopole. Izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo.
Tika nogalināti daļa iedzīvotāju, sagrauti pareizticīgo dievnami, mākslas un arhitektūras pieminekļi. Bizantija zaudēja teritorijas. Venēcija guva ietekmes pieaugumu Austrumos, bet krustneši nodibināja valsti – Latīņu impēriju (1204. g. – 1261. g.).
Svarīgi!
Pirmo reizi krusta karu vēsturē karš bija vērsts pret kristiešiem. Konstantinopoles izpostīšana radīja plaisu starp latīņu un grieķu kristīgajām baznīcām. Līdz ar to Rietumu un Austrumu kristīgo baznīcu apvienošana vairs nebija iespējama.
Bērnu krusta karš
Tā kā pieaugušajiem neizdevās atbrīvot Kristus kapu, uz Jeruzalemi nolemj doties Francijas un Vācijas bērni un jaunieši. Bērnu krusta karagājiena dalībnieki bija pārliecināti, ka uz pieaugušo sirdsapziņas ir pārāk daudz grēku, tāpēc Dievs nevēlas dot uzvaru. Jaunajiem svētceļniekiem likās, ka lielo uzdevumu ir iespējams paveikt vienīgi nevainīgi bērni, kuru priekšā saskaņā ar Dieva gribu jūra pašķirsies, un viņi sausām kājām aizies līdz pat Palestīnai.
Bērnu krusta karš
1212. g. tūkstošiem meiteņu un zēnu sāka savu gājienu Itālijas un Francijas Vidusjūras piekrastes virzienā. Daļa nomira no slimībām un bada, daļa izklīda.
Vidusjūras krastā viņus gaida vilšanās, jo sauszemes ceļš cauri jūrai neparādās, kā bija cerēts. Daži tirgotāji bija ar mieru svētceļniekus ar kuģiem aizvest uz Palestīnu, bet tur tos pārdeva Austrumu vergu tirgos.
Piektais krusta karš (1228. – 1229.)
Vācijas imperators Frīdrihs II palīdz Ēģiptes valdniekam karot ar viņa pretiniekiem un apmaiņā pret to uz laiku iegūst Jeruzalemi. Pāvests nosoda šo darījumu. Jeruzaleme atkal nonāca musulmaņu rokās.
Sestais krusta karš (1248. - 1254.)
Francijas karalis Luijs V Svētais pāri jūrai neveiksmīgi iebrūk Ēģiptē.
Septītais krusta karš 1270. gadā
1270. g. Francijas karalis Luijs V Svētais cenšas iebrukt Ēģiptē, pirms tam kopā ar karaspēku pārcēlies pāri jūrai uz Tunisu, bet kopā ar karavīriem iet bojā mēra epidēmijā. Rezultātā Septītais krusta karš faktiski pat nesākās. 1291. gadā krustneši bija spiesti atstāt savu pēdējo atbalsta punktu Tuvajos austrumos Akonu.