Maskavas lielkņaziste (Maskavija) bija viduslaiku valsts mūsdienu Krievijas Federācijas rietumu daļā, izveidojusies no Maskavas kņazistes pēc tam, kad tās kņazu Zelta Ordas lielhans iecēla par lielkņazu un savu vietvaldi krievu zemēs.
Pastāvot sadrumstalotībai, palielinājās atšķirības starp reģioniem. Kņazistēs nostiprinājās dižciltīgie bajāri (agrākās karadraudzes locekļu kārta). Palielinājās bajāru zemes īpašumi un ienākumi no tiem, pieauga to politiskā ietekme un tie bieži ignorēja kņazu gribu.
Krievzeme bija ekonomiski attīstīta un bagāta, bet iekšēji novājināta. To izmantoja ienaidnieki – ungāri, poļi, lietuvieši, zviedri un Vācu ordenis. Kā varonīgu aizstāvi no rietumu iebrucējiem vēsturnieki izceļ Novgorodas kņazu Aleksandru.
Hanzas tirgotāji no Rīgas mēdza apmeklēt Novgorodu, kur iepirka preces Rietumeiropas tirgiem. Pa Daugavu varēja nokļūt Polockas un Smoļenskas kņazistēs. Novgoroda bija tirgotāju republika. Tur vara piederēja tautas sapulcei – večei. Citur vara koncentrējās kņazistes valdnieka – kņaza rokās.
13. gs. krievu kņazistes piemeklēja kareivīgo un nežēlīgo stepju klejotāju – mongoļu iebrukums.
Valdnieka un mongoļu apvienotāja lielhana Čingishana vadībā tika iekarota Ziemeļķīna, Vidusāzija un citas teritorijas. Ķīnā mongoļi apguva mūru graušanas tehniku un iesaistīja savā karaspēkā ķīniešu inženierus. Tad sekoja mongoļu iebrukums Krievzemes kņazistēs ar hanu Batiju priekšgalā. Tika ieņemtas un izpostītas daudzas pilsētas, ieskaitot Kijevu. Rietumeiropu no mongoļu briesmām pasargāja pēkšņā lielhana nāve.
Krievu kņazi savās savstarpējās ķildās izmantoja mongoļus, ar kuru palīdzību tie izrēķinājās viens ar otru. Lai uzlabotu nodokļu ievākšanu, tika veikta iedzīvotāju uzskaite. Nodokļu uzskaitei nebija pakļauti vienīgi garīdznieki, jo to atbalsts mongoļiem varēja noderēt.
250 gadus lielākā daļa krievu kņazistu bija atdalītas no Rietumeiropas un Bizantijas impērijas. Nošķirtība no iespējamiem preču tirgiem kavēja gan amatniecības un tirdzniecības attīstību, gan savstarpējos politiskos un kultūras sakarus.
Maskavijas lielkņazu ģerbonis 15. gs.
Šādā situācijā arvien varenāka kļuva Maskavas kņaziste, kas atradās pietiekami tālu no Zelta Ordas galvaspilsētas Sarajas. Maskavas pilsētas vārds pirmo reizi vēstures avotos minēts 1147. gadā. 13. gs. sākumā Maskava kļuva par kņazistes centru. Tā bija izdevīga vieta tirdzniecībai, jo atradās pa vidu starp Kijevu no vienas puses un Vladimiras un Suzdaļas kņazistēm no otras puses, pie senā tirdzniecības ceļa no Novgorodas uz Rjazaņu. Maskavas nostiprināšanās veicināja gudra un pietiekami tālredzīga kņazu politika. Ievācot meslus jeb nodevas Zelta Ordai, kņazi bija uzkrājuši bagātības. 14. gs. pirmajā pusē šīs tiesības ieguva Maskavas kņazs Ivans Kaļita. Tieši viņš uzsāka apkārtējo kņazistu pakļaušanu. Uz Maskavu pārcēlās arī pareizticīgo baznīcas galva – metropolīts. Ivana Kaļitas mazdēls Dmitrijs pārstāja pildīt hana prasības, tā saniknojot Zelta Ordu. 1380. gadā pie Donas upes Kuļikovas laukā viņa vadītais apvienotais krievu zemju karaspēks sastapās ar Mamaja vadītajiem ordas spēkiem. Par godu uzvarai kņazu Dmitriju sāka dēvēt par Donskoju.
Ziemeļaustrumu krievu kņazistu pievienošanu Maskavai un atbrīvošanos no Zelta Ordas virsvaras pabeidzaIvans III.
Ivans III
Ivana III laikā tika izveidota vienota un centralizēta Krievu valsts ar Maskavas lielkņazu priekšgalā. Ivans III pārvaldīja valsti ar despotiskām metodēm, kas daudz neatšķīrās no hana metodēm. No saviem pavalstniekiem un ģimenes tas pieprasīja paklausību un necieta iebildumus. Ja kāds cilvēks nebija valdniekam pa prātam, to sodīja ar nāvi.
Laikabiedri viņu raksturo kā labu diplomātu un vienlaikus kā cilvēku ar dzelžainu gribu. Viņš paplašināja Maskavas lielkņazistes teritoriju, pievienojot tai daļu no baltkrievu un ukraiņu zemēm. Viņa laikā tika salauzta varenās Novgorodas republikas pretestība un tā, līdzīgi kā citas agrāk patstāvīgās zemes, tika pievienota Maskavas lielkņazistei. Plašās teritorijas ar laiku sāka saukt par Krieviju.
Būdams gudrs un varaskārs politiķis, viņš izmantoja to, ka bija precējies ar pēdējā Bizantijas imperatora mantinieci, un savā ģerbonī iekļāva Bizantijas divgalvaino ērgli, un dēvēja sevi par caru (no vārda cēzars – ķeizars). Valdnieks pārņēma greznās Bizantijas galma ieražas un saglabāja no Zelta Ordas aizgūto nežēlību.
Kopš 13. gs. sākuma Krievzeme bija novērsusies no Rietumiem, tālab savas robežas bija slēgusi itin visam, kas tolaik bija raksturīgs Rietumeiropai. Piemēram, praktiski nepastāvēja laicīgā literatūra, reti kurš mācēja rēķināt.
Zelta Orda
Zelta Orda aptvēra zemes no Irtišas līdz Donavai, no Urālu piekalnes līdz Ziemeļkaukāzam. Zelta Ordas galvaspilsēta Saraja atradās Volgas lejtecē.
Lai precīzāk ievāktu nodevas iekarotajās zemēs, mongoļi pavēlēja veikt iedzīvotāju skaitīšanu. Pēc tam tāpat kā citās mongoļu valstīs tos sadalīja simtos, tūkstošos un desmittūkstošos. Nodokļu uzskaitei nebija pakļauti garīdznieki.