Kuršu un zemgaļu dienvidu kaimiņi bija žemaiši, aukštaiši un lietuvji, kuri laika gaitā kļuva par lietuviešiem.
Svarīgi!
13. gs. pirmajā pusē izveidojās Lietuvas valsts, kurā bija ne tikai lietuviešu zemes, bet arī citu baltu tautu – skalvju, jātvingu, prūšu, sēļu – apdzīvotās teritorijas daļas, kā arī slāvu zemes Nemunas upes augštecē.
Jau kopš 13. gadsimta Lietuvu gan no Prūsijas, gan no Livonijas apdraudēja krustneši. Vācu ordenim palīgā nāca arī laicīgie karotāji, kuri devās uz Lietuvu neskaitāmos karagājienos.
Kunigaiša (novada valdnieks Lietuvā) Mindauga valdīšanas laikā lietuviešiem izdevās sekmīgi atvairīt krustnešu uzbrukumus un paplašināt Lietuvas valsti, pievienojot zemes mūsdienu Ukrainas un Baltkrievijas teritorijā.
Mindaugs
Mindaugam bija daudz pretinieku, piemēram, kunigaitis Tautvila un Rīgas arhibīskaps. Lai nostabilizētu savu varu, Mindaugs salīga mieru ar Vācu ordeni un pieņēma kristīgo ticību. Tā viņš pasargāja savu valsti no ordeņa agresijas un citiem lietuviešu dižciltīgajiem. 1253. gadā viņš tika kronēts par pirmo kristīgo Lietuvas karali. Taču pēc desmit gadiem, kad sazvērnieki Mindaugu nogalināja, lietuvieši atteicās no kristietības un atgriezās pie daudzdievības jeb pagānisma.
13. gadsimta beigās Lietuvā pie varas nāca Ģediminu dinastija, kura valdīja līdz 16. gadsimtam. Viens no slavenākajiem šīs dzimtas valdniekiem bija lielkunigaitis (valdnieks Lietuvā) Ģedimins. Lai nostiprinātu un paplašinātu savu valsti, Ģedimins pakļāva Smoļensku, Pleskavu un citas slāvu zemes, kur par vietvalžiem iecēla savas dzimtas piederīgos. Viņa valdīšanas laikā sāka strauji attīstīties Viļņa. Jo lielāka kļuva valsts, jo grūtāk bija to pārvaldīt. Lietuvā pastāvēja iekšējās nesaskaņas. Attiecības ar kristietību pieņēmušajām kaimiņvalstīm – Vācu ordeņa valsti un Poliju rietumos un Maskavas kņazisti austrumos – apgrūtināja tas, ka 14.gs. beigās Lietuva bija pēdējā pagāniskā valsts Eiropā. Saprazdami, ka turēties pie pagānisma nav lietderīgi, Lietuvas augstmaņi izšķīrās par Romas katoļticības pieņemšanu.
Svarīgi!
1385. gadā Krēvas pilī (mūsd. Baltkrievijā) Lietuvas lielkunigaitija un Polija noslēdza savienību jeb ūniju (Krēvas ūniju). Apprecot jauniņo Polijas karalieni Jadvigu, Lietuvas lielkunigaitis Jagailis kļuva par Polijas – Lietuvas karali.
Lietuvas lielkunigaitija 13. - 15. gs.
14. gs. sākumā Vācu ordenis bija pārcēlis savu galvaspilsētu uz Marienburgu Prūsijā un nostiprinājis savu valsti. Krustneši visu 14. gadsimtu ik pa laikam iebruka un postīja Lietuvas novadus. Lietuvieši uz to atbildēja, iebrūkot Livonijā un Prūsijā.
1410. gada 15. jūlijā Žalgiras kaujā (kauja vēsturē pazīstama arī kā Grunvaldes jeb Tannenbergas kauja) apvienotais Polijas-Lietuvas karaspēks sakāva Vācu ordeni. Šī kauja ir viena no nozīmīgākajām viduslaiku vēsturē, jo Vācu ordenis pēc šīs smagās sakāves tā arī vairs neatguvās.
Vītauta dižā valdīšanas laikā tika izbeigti krustnešu iebrukumi, sākās straujāka saimniecības un kultūras attīstība. Lietuvas valsts teritorija paplašinājās austrumu un dienvidu virzienā, sasniedzot Melno jūru.
Lietuvas lielkunigaitija bija valsts, kurā apvienotas dažādas tautas, kultūras un reliģijas. Līdzās Žemaišiem, lietuvjiem un senkrieviem lielkunigaitijā dzīvoja arī citas tautas: tatāri, armēņi, no Rietumeiropas ienākušie ebreji, kā arī Vītauta atvestie Krimas karaīmi.