11. gadsimtā Eiropas valstis bija teritoriāli sadrumstalotas. Lai gan lielie zemes īpašnieki centās nostiprināt savu varu, valdnieki mēģināja apvienot valstis un veidot vienotu pārvaldi.
Svarīgi!
Centralizācija nozīmēja, ka valdnieks varēja rēķināties ne tikai ar savu vasaļu paklausību, bet arī ar visu iedzīvotāju kārtu atbalstu. Valsts dzīvē tika iesaistītas plašākas iedzīvotāju grupas, bet pārvaldīšana tika uzticēta ierēdņiem. Visspilgtāk Eiropā centralizācija izpaudās Anglijā un Francijā.
Centralizāciju Anglijā aizsāka Vilhelms I Iekarotājs 11. gadsimtā.
Vilhelms I Iekarotājs
Viņš un viņa karotāji normaņi bija vikingu pēcteči, kas bija apmetušies uz dzīvi Francijā Lamanša tuvumā un pārņēmuši franču valodu un dzīvesveidu.
1066. g. normandiešu iebrukums Anglijā un uzvara kaujā pie Heistingsas mainīja Anglijas vēsturi. Vilhelms I Iekarotājs pasludināja visas zemes par savu īpašumu uz izdalīja tās lēņos gan laicīgām, gan garīgajām personām. Lielākā daļa tika Vilhelma I kara biedriem.
Kļuvis par karali, viņš sāka apvienot Anglijas zemes. Karaļa ieceltie ierēdņi visās grāfistēs raudzījās, lai lielie zemes īpašnieki un citi iedzīvotāji maksātu nodevas valdniekam, sprieda tiesu un uzraudzīja likumu ievērošanu.
Franču – normandiešu kultūra pamazām guva pārsvaru pār anglosakšu – skandināvu tradīcijām. Augstāko aristokrātu stāvokli vairs nenoteica piederība dzimtai, bet personīgā saistība ar karali.
Karalis pavēlēja uzskaitīt visas zemes un īpašumus, kuras rezultāti apkopoti 1086. g. „Pastarās tiesas grāmatā” (nosaukums cēlies no tā, ka karaļa pilnvarotie pieprasīja visiem stāstīt tikai patiesību „kā pastarajā tiesā”). Pamatojoties uz to, tika aprēķināti nodokļi un karalis guva precīzu pārskatu pār vasaļu ienākumiem.
Laika gaitā Anglija kļuva par spēcīgu valsti, kurā strauji attīstījās pilsētas. Īpaši izauga Londona – valsts galvaspilsēta un lielas amatniecības un tirdzniecības centrs. Tirdzniecības attīstība veicināja karalistes centralizāciju, jo paplašinājās apgabalu un pilsētu savstarpējie sakari.
Vienlaikus ar karaļa varas pieaugumu aktivizējās arī cīņa par Anglijas sabiedrības kārtu tiesībām. Lielie zemes īpašnieki negribēja pieļaut karaļa varas nostiprināšanos, jo tā apdraudēja viņu privilēģijas.
Svarīgi!
1215. gadā karalis Džons Bezzemis parakstīja Lielo brīvību hartu – Anglijas pirmo pamatlikumu jeb konstitucionālo aktu.
Džons Bezzemis
Tajā bija deklarētas pavalstnieku pamattiesības un pamatbrīvības tiesas procesā un īpašuma iegūšanā. Šis vēsturiskais dokuments aizstāvēja pilsētniekus, bruņiniekus un zemniekus no nelikumīgi uzliktām klaušām un nodevām, kā arī sodiem, un pasargāja iedzīvotājus no ierēdņu patvaļas.
Harta tomēr neatturēja nākamo karali Henriju III no patvaļas nodokļu ievākšanā un tas radīja jaunu sacelšanos. Aristokrātija panāca tiesības izveidot 15 baronu padomi, kas kontrolētu valsts pārvaldi un ar kuriem karalim būtu jāsaskaņo lēmumi. Tiesības ietekmēt valsts dzīvi pieprasīja arī sīkā bruņniecība un pilsētas. 1265. g. tika sagūstīts karalis un sasaukts parlaments (kārtu pārstāvniecības sanāksme), kurā piedalījās garīdzniecība, baroni, bruņniecība un pilsētu pārstāvji.
Vēlāk 14. gadsimtā parlamentā izveidojās:
- Augšnams jeb Lordu palāta (tajā ietilpa lielie garīgie un laicīgie augstmaņi);
- Apakšnams jeb Pārstāvju palāta (tajā ietilpa grāfistu un pilsētu pārstāvji).
Parlaments – kārtu pārstāvniecības sanāksme viduslaiku Anglijā (Francijā ģenerālštati). Parasti bija pārstāvētas 3 kārtas – garīdznieki, bruņinieki un pilsētnieki. Šīm kārtu pārstāvju sanāksmēm bija padomdevēja funkcija.
Tā Anglija kļuva par parlamentārisma dzimteni. Tomēr šo viduslaiku parlamentu nevarēja uzskatīt par tautas pārstāvniecības institūciju, jo tā locekļus neievēlēja. Grāfistu un pilsētu pārstāvji drīkstēja iesniegt sūdzības un lūgumus, bet nevarēja pieņemt lēmumus.