Literatūras uzplaukums
Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kuri uzrakstīti viduslaikos, t.i., no 4.-5. gadsimta (no Romas impērijas sabrukuma - 476.gadā) līdz 13.-15. gadsimtam.
Ilustrēta viduslaiku manuskripta lappuse
Viduslaiku literatūru iedala:
- agrīnajā viduslaiku literatūrā (no 4.-5. gadsimta līdz 9.-12. gadsimtam),
- klasiskajā viduslaiku literatūrā (no 9.-12. gadsimta līdz 13.-15. gadsimtam).
Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda.
Viduslaiku literatūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu.
Kad arvien vairāk cilvēku spēja lasīt un rakstīt, radās arvien jauni virzieni literatūrā. Rakstnieki arvien vairāk rakstīja dzimtajā valodā, nevis latīņu, un viņi rakstīja par to, kas cilvēkus satrauc ikdienā – mīlestību, sadzīvi, izsmēja dažādas nebūšanas.
Svarīgi!
Pa pilīm ceļoja dzejnieki, kas sacerēja mīlas dzeju. Francijā tādu dzeju sauca par truvēm, Vācijā – minēm. Bet dzejniekus sauca par trubadūriem (Francijā) jeb minnenzingeriem (Vācijā).
Būt par klejojošu dziesminieku varēja arī bruņinieki un sievietes.
Radās jauna veida romāns – pilsētnieku romāns. Populārākie bija par viltīgo lapsu – Renāru, kas krāpa vilku – Izegrimu. Lapsā pilsētnieki attēloja sevi, bet vilkā – feodāļus un garīdzniekus, ar kuriem bija pastāvīgi jācīnās.
Divi izcilākie viduslaiku rakstnieki bija Dante Aligjēri un Džefrijs Čosers.
Dante Aligjēri
Džefrijs Čosers
Itāļu lepnums Dante bija bagātas Florences dzimtas atvase, kuram pilsētnieku savstarpējo cīņu dēļ mūža otrā puse bija jāpavada bēguļojot un klejojot. Mūža beigās viņš uzrakstīja savu izcilāko darbu „Dievišķā komēdija”. Tajā Dante stāsta, kā romiešu dzejnieks Vergilijs viņu ieved dievišķā pasaulē. Dante iziet cauri deviņiem elles lokiem, deviņām šķīstītavas (dvēseles attīrīšanas) telpām un nonāk paradīzē, kur satiek savu jaunības mīlestību Beatriči. Tas, ka cilvēcīga mīlestība tiek salīdzināta ar dievišķo, viduslaikos bija uzdrīkstēšanās.
Džefrijs Čosers bija Londonas vīna darītāja dēls, kurš kopš 15 gadu vecuma kalpoja karaļa galmā. Viņa izcilākais darbs ir „Kenterberijas stāsti”, kurā rakstīts par svētceļniekiem, kas dodas uz Kenterberijas katedrāli, un katrs no viņiem turp un atpakaļceļā izstāsta divus stāstus. Ja agrāk līdzīgos stāstos ceļinieki apcerēja tikai ticības lietas, Čosera darbā viņi runā par savu ikdienas dzīvi.