Svarīgi!
Bizantieši gan izmantoja romiešu un grieķu atklājumus, gan radīja jaunas kultūras vērtības.
Māksla un mūzika
Arī mākslas darbus bizantieši pārsvarā veltīja baznīcai. Baznīcas sienas tie rotāja ar freskām (zīmējumiem uz slapja apmetuma) un mozaīkām (attēliem, kas salikti no daudzkrāsainiem stikla vai akmens gabaliem).
Ikona
Mozaīka
Freska
Daudzās austrumu reliģijās bija tradīcija, ka pašus svētākos rituālus drīkst redzēt tikai garīdznieki.
Tāpēc pareizticīgo baznīca ir sadalīta divās daļās:
- draudzes telpā, kur var ienākt katrs,
- rituāla telpā pie altāra, kur var ienākt tikai garīdznieki.
Telpas atdalīja svētbilžu jeb ikonu sienas ar trim simboliskiem vārtiem. Dievkalpojuma laikā vārtus pēc kārtas atvēra, bet svarīgākajā brīdī pa vidējiem iznesa svētītu vīnu un ūdeni dievgaldam.
Ikonostass
Gan svētbilžu sienām jeb ikonostasiem, gan mājas altārim vajadzēja daudz ikonu. Ikonas kļuva par galvenajiem mākslas darbiem Bizantijā.
Ikonu autori uzskatīja, ka pirmo svētbilžu gleznotāji svētos ir skatījuši ar savām acīm. Tāpēc ikonas neizdomāja no jauna, bet gan pārzīmēja no vecākām. To darīja uz koka dēlīšiem, kurus noklāja ar zelta vai sudraba slānīti, lai attēls neparasti zaigotu. Ikonu zīmējums bija plakans, bez ēnām. Ikonu gleznotāji ņēma vērā seno grieķu skaistuma tradīcijas – cilvēkus attēloja ar šauriem deguniem, lielām acīm un mierīgu skatu.
Svētos rakstus un lūgšanas pareizticīgajās baznīcās bija pieņemts dziedāt. Lai garīdznieki varētu atcerēties melodijas, grāmatās ierakstīja neimas – zīmes, kas rādīja, kur melodija jādzied augstāk, kur zemāk.
Zinātne un literatūra
Senās grieķu filozofu augstskolas bizantieši slēdza, taču jau 425. gadā Konstantinopolē nodibināja kristiešu augstskolu, kuru sauca par auditoriju. Tur mācījās grieķu valodas gramatiku, retoriku (runas mākslu), tiesības un filozofiju.
Bizantiskajā civilizācijā tika kopta antīkā izglītības tradīcija. Tieši ar to bizantiskie Austrumi atšķīrās no agrīnajiem Rietumiem: laika posmā aptuveni no 600. līdz 1200. gadam Rietumu kristīgajā pasaulē lasīt un rakstīt prata gandrīz vai tikai mūki un garīdznieki, savukārt Bizantijas valsts pamatoti lepojās ar saviem izglītotajiem ierēdņiem un zinātniekiem. Agrajos viduslaikos Bizantija izglītības, literatūras un mākslas ziņā bija krietni pārāka par Rietumeiropas valstīm.
Patriarhs Fotijs pats sastādīja seno grieķu filozofu domu krājumu, ko sauca par „Miriobiblionu". Bizantieši romiešu tradīciju garā turpināja rakstīt arī vēsturi.
Cēzarejas Prokopijs uzrakstīja divas imperatoram Justiniānam veltītas vēstures:
- „Justiniāna kara vēsture”, kurā viņš slavēja imperatoru,
- „Slepenā vēsturē” – stāstīja par galma intrigām un kritizēja valdnieku.
Baznīcas arī ieviesa jaunas tradīcijas. Populāri kļuva svēto dzīves apraksti un baznīcas himnas. Vēstures aprakstus jeb hronikas sāka rakstīt, sākot no pasaules radīšanas un saistot ar citiem Bībeles notikumiem. Ģeogrāfs Kosma Indikopleosts radīja mācību par to, kāda pēc kristiešu domām, izskatās pasaule. Zeme, pēc viņa domām, ir plakans četrstūris, kuru ietver okeāns un kam pāri liecas debesis ar debesu valstību.
Izgudrojumi
Bizantieši izmantoja daudzus seno tautu izgudrojumus. Viņi pirmie Eiropā iemācījās izgatavot zīdu, lieliski apstrādāja zeltu, sudrabu un stiklu.
Zinātnieks Leons Matemātiķis atklāja, ka mainīgus skaitļus aprēķinos var aizstāt ar burtiem. Viņš radīja algebru.
Interesantākais bizantiešu atklājums bija „grieķu uguns”, ko izdomāja zinātnieks Kaliniks. Pretī kuģiem, kas uzbruka bizantiešiem, izlēja īpašu degošu maisījumu (no naftas, sēra un dzīvsudraba). Tas ūdenī neapdzisa un tāpēc aizdedzināja pretinieku kuģus.
Bizantija – pareizticības šūpulis
Bizantijas kultūras pamatā bija grieķu un romiešu kultūras mantojums, turpretī reliģijas jomā Bizantijas imperators Justiniāns centās iznīdēt visu, kas saistījās ar sengrieķu mitoloģiju, jo Bizantija nostiprinājās kā kristietības centrs.
Justiniāns
Sākotnēji gan Austrumu, gan Rietumu kristīgajai baznīcai nebija viena vadītāja. Katrā lielākā pilsētā bija savas bīskaps – draudzes vadītājs. Viņu sauca arī par patriarhu. Laika gaitā par ietekmīgākajiem kļuva Romas un Jeruzalemes patriarhi.
Bizantijas imperatori par galveno uzskatīja Konstantinopoles patriarhu, kura dievnams bija Justiniāna laikā celtā Sofijas katedrāle. Pamazām bizantiešu baznīca arvien vairāk attālinājās no Romas kristiešiem. Lai vēl vairāk uzsvērtu savu patstāvību, bizantiešu kristieši sāka sevi dēvēt par pareizticīgajiem. Dievkalpojumos viņi lietoja grieķu valodu (Romas kristieši – latīņu valodu).
Bizantiešu panākumi un patstāvīgā darbošanās arvien vairāk nokaitināja Romas pāvestu.
Vienota Pareizticīgo baznīca neizveidojās. Mūsdienās pastāv vairāk nekā desmit neatkarīgas Pareizticīgo baznīcas dažādās valstīs, lielākā no tām – Krievijā.
Svarīgi!
1054. gadā viņš par nepaklausību izslēdza Konstantinopoles patriarhu no baznīcas. Ar šo gadu abas kristiešu baznīcas – Romas un Konstantinopoles – oficiāli atdalījās. Rietumu kristieši sāka sevi dēvēt par Romas katoļiem, bizantieši – par pareizticīgajiem.
Slavenākais bizantiešu patriarhs 9. gadsimtā bija Fotijs. Viņa skolnieki brāļi Kirils un Metodijs devās uz slāvu zemēm un pievērsa pareizticībai čehus, slovākus un bulgārus. Vēlāk bizantieši kristīja senkrievus, rumāņus un serbus.