Vikingu sabiedrība
Lai bargajos dabas apstākļos izdzīvotu, vikingi dzīvoja radinieku grupās. Mazas ģimenes (tēvs, māte un bērni) nespēja tikt galā ar visām saimnieciskajām problēmām, tāpēc kopā dzīvoja grupa asinsradinieku. Darbus izrīkoja ģimenes galva – tēvs. Mantu un vietu mantoja tikai vecākais dēls, tāpēc pārējie dēli parasti kļuva par sirotājiem. Šāda ģimene veidoja brīvos saimniekus, kurus Skandināvijā dēvēja par bondiem (bo – apmetne, māja).
Lai gan vikingu sabiedrībā noteicēji bija vīrieši un precību jautājumus kārtoja vecāki, tomēr arī sievietēm bija savas tiesības, viņas drīkstēja šķirties.
Svarīgi!
Vikingi katru vasaru rīkoja sapulces, ko sauca par tingu (no senģermāņu ding – lieta).
Tingā kopā sanāca visi brīvie bondi, kuri:
- izšķīra strīdus,
- iztiesāja noziegumus un pārkāpumus,
- izvēlēja konungu (mazais ķēniņš), kas bija cilšu vadonis, un bija atbildīgs par kara jautājumiem.
Vikingu dzīvesveids
Vikingi dzīvoja sētās, kurās bija daudz ēku. Tie cēla īpaša tipa mājas - garums 10 – 50 m. Sienas bija no akmens, koka vai velēnām.
Atjaunota vikingu laika garā māja
Jumti bija pārklāti ar salmiem, niedrēm vai velēnām. Galvenā ēka bija dzīvojamā māja, taču lopu kūts nereti atrādās zem viena jumta ar dzīvojamo ēku. Apkārt ēku grupai bija žogs, kas pasargāja no sirotājiem un meža zvēriem. Vikingu apmetnes parasti atradās fjordu līčos.
Nereti mirušos valdniekus apbedīja kopā ar viņu kuģiem. Mirušo jūrnieku piemiņai krastā novietoja akmeņus, kuros iekala rūnas, kurām vēlāk cilvēki piedēvēja maģiskas spējas.
Vikingiem nebija kompasu, tāpēc parasti kuģojot viņi turējās tuvu krastam, bet, braucot tālāk jūrā, vikingi novēroja sauli un zvaigžņu stāvokli, vēja raksturu, kā arī migrējošo putnu paradumus.
Vikingu kultūra
Svarīgi!
Kā daudzām tautām, arī vikingiem pastāvēja daudzdievība.
Vikingu ideāls bija kareivīgi dievi, piemēram, Odins, Tors, Tīrs u.c., taču bija arī auglības dievi Freijs un Freija. Freija bija arī mīlestības un nāves dieviete.
No vikingu dievu nosaukumiem ir cēlušies nedēļu dienu nosaukumi angļu un vācu valodā. Piemēram, Tīrs (Tīu), kurš bija debesu dievs un karavīru aizstāvis – otrdiena (angļu –Tuesday), Tors (Donārs) – pērkona dievs – ceturtdiena (vācu – Donnerstag), Freija jeb Frija – piektdiena (angļu – Friday, vācu – Freitag).
Vikingi ticēja, ka pastāv aizkapa dzīve, tāpēc vikingu kapos tika apraktas arī mantas.
Dažus mirušos kremēja (sadedzināja), dažus apbedīja, citus palaida jūrā. Ticējumi vēsta, ka Odina vadītajā aizkapa valstībā Valhāllā pie daiļajām jaunavām valhīrām nonāca tikai kaujās kritušie karavīri.
Svarīgi!
10. gs. beigās vikingi pieņēma jaunu ticību – kristietību.
Kristianizācijas procesi Dānijā un Norvēģijā noslēdzās jau 11. gs. sākumā, taču Zviedrijā tikai 12. gs.
Vikingiem pastāvēja sava rakstību sistēma – rūnu alfabēts. Rūnu alfabēts pastāvēja jau lielās tautu staigāšanas laikā (1. gs. - 8. gs.), kurā bija 24 zīmes, taču vēlāk skandināvi no tā izveidoja 16 zīmju alfabētu.
Garākus rūnu rakstus iekala akmeņos, kuri bija īpaši pieminekļi – rūnakmeņi, kurus uzstādīja par godu kādai personai vai notikumam. Sākumā rūnakmeņos bija vienīgi teksti, bet ar 10. gs. sāka izmantot arī zīmējumus. Visbiežāk tie bija „zvēru stila” elementi – dzīvnieku galvas, pūķi.
Piemiņas akmens vikingam
No vikingiem saglabājušies mīti. Mītu apkopojumus sauca par Edām (tulkojumā – vecāmāte).
Vikingi baidījās no mistiskām būtnēm arī ikdienā. Tie cēla augstus žogus, lai sētā netiktu troļļi – noauguši milži, kuri dzīvoja kalnu alās, harpijas – milzīgi putni ar cilvēka galvu, jo uzskatīja, ka blakus Mitgardai – „vidus sētai” jeb cilvēku apdzīvotajai pasaulei atrodas Āsgarda – „āsu zeme”, kurā mita dievi. Ārpus žoga atradās Milžzeme – Ūtarga – „ārējā pasaule” - haosa, dēmonu un milžu valstība, kas aptvēra cilvēku un dievu apdzīvotās pasaules.
Vikingu kuģis
Norvēģu vēsturnieks Eivins Stēnersens un Īvars Lībeks par vikingu karotprasmi (2003)
Domājams, ka vikingu laiku sākumā ziemeļu ļaudis devās uz svešām zemēm vienīgi tirgošanās dēļ. Šajos braucienos viņi atklāja, ka svešumā ir piemēroti apstākļi laupīšanai. Ziemeļnieki saprata, ka viņu pašu kuģi ir labāki un svešo krastu aizsardzība ir slikta. Vikingi arī redzēja, ka ir ļoti viegli salaupīt sudraba un zelta lietas baznīcās un klosteros. Kad tie pārbrauca mājās, šādas ziņas strauji izplatījās un vilināja daudzus doties jūras braucienos.
Ne tikai labāk būvēti kuģi vērta vikingus par militāru draudu. Jau no agras bērnības zēni tika mācīti lietot ieročus un jāt ar zirgiem. Vikingu galvenais ierocis bija zobens, it īpaši franku zobens – tas bija izkalts tā, lai cīņā nesalūztu. Vēl vikingiem bija asi uztrīti cirvji ar garu kātu, loki, bultas un metamie šķēpi. Virsaišiem un karadraudzes locekļiem bija bruņas, darinātas no tūkstošiem mazu dzelzs riņķīšu, bet vienkāršajiem karotājiem bija biezas ādas jakas. Aizsardzībai pret ienaidnieku ieročiem vikingiem bija konusveida ķiveres ar deguna aizsargu un viegli koka vairogi ar dzelzs izcilni virs roktura.
Virsaišu vadībā vikingi apvienojās karadraudzēs. Šiem profesionālajiem karotājiem piemita tādas vērtību normas kā nāves nicināšana, spēks un prasme lietot ieročus, varonība un griba upurēt sevi. Viņi pielūdza kara dievu Odinu, kurš, pēc viņu domām, varēja izlemt, vai kaujas laukā gaidāma uzvara vai sakāve. Vikingam labāk bija ar godu krist kaujas laukā par savu virsaiti nekā vecam nomirt gultā. Vikingi ticēja, ka tad, kad viņi būs zaudējuši dzīvību kaujas laukā, Odins viņus aizvedīs uz mirušo valstību Valhallu.
Vikingu zobeni
Angļu vēsturnieks Alans Palmers par vikingu kuģiem (2005)
Kuģis, ar ko parasti tiek saistīti vikingu jūrasbraucēji, pamatā bija liela galera ar augstu dubultpriekšgalu (gan priekšā, gan aizmugurē).
Tā bija būvēta, katrai zemākajai dēļu malai pārklājot augšējo, un to uz priekšu virzīja līdz pat 50 airētāju, lai gan krietni biežāk komandā bija no 24 līdz 32 cilvēkiem.
No agrākajiem kuģiem ziemeļu ūdeņos vikingu strūglas atšķīra trīs jauninājumi: ievelkams masts, kas lepojās ar vienkāršu četrstūra buru; stūres airis labajā pusē, kā arī jūrnieku mezgli un takelāžas masta koks, kas ļāva burai turēties stingri un pēc iespējas pa vējam, līdz ar to bija iespējams kuģot ātrāk un pret vēju. Strūglām bija sekla iegrime un tikai vienkāršs ozolkoka ķīlis, tām nebija klāja.
11. gadsimtā pūķveidīgās lielstrūglas bija 30 metrus garas, bet pirmie kuģi reti pārsniedza 20 metrus. Tiem nebija vajadzīga osta: tie piestāja, lai tiktu veikli izvilkti krastā, jo vikingu taktika balstījās uz ātrumu un pārsteigumu, un, ja iespējams, izvairīšanos no izšķirīgām kaujām. Mazākie kuģi – apmēram 17 metrus gari – augšup pa upi sasniedza pilsētas vai tika vilkti pa zemi.