Inki jeb inku tauta sākotnēji ir neliela indiāņu cilts, kas 12. - 13. gadsimtā izveidoja vienu no senākajām Dienvidamerikas civilizācijām.
Inki kļuva par Acteku un Maiju kultūru mantiniekiem.
Laikā, kad sākās inku konflikts ar spāņiem, inki pārvaldīja vairāk nekā 12 miljonu cilvēku, un impērija pletās 4000 km no dienvidiem uz ziemeļiem.
Inku impērija tās vislielākajā apjomā
Inku valsts priekšgalā atradās Inka - neierobežots valdnieks - augstākais inks. Valsts pārvalde atradās viena valdnieka rokās. Tā bija lieliski organizēta kontrole, kas pilnībā pārraudzīja visas dzīves sfēras, arī privāto.
Inki dzīvoja kopienās, ko veidoja zemkopju ģimenes. Tai bija pārvaldnieks, bez kura atļaujas inki nevarēja atstāt kopienu. Tie nodarbojās ar lauksaimniecību, bet visa zeme piederēja galvenajam inkam. Zeme bija sadalīta trijās kategorijās: Saules dieva, inkas un kopienas laukos. Zemnieki apstrādāja visu zemi, bet iegūto ražu atdeva atbilstoši iepriekšminētajām kategorijām.
Lauksaimniecībā bija viss jāveic ar rokām, jo inkiem tam nebija piemērotu mājlopu. Vienīgi smagumu pārvadāšanai tika izmantotas lamas. Atšķirībā no iepriekšējām senajām civilizācijām inki pazina darbarīkus, kurus gatavoja no vara, bronzas un akmens. Lauksaimniecībā galvenokārt audzēja kukurūzu un kartupeļus. Senie iedzīvotāji nodarbojās arī ar zelta skalošanu upju ielejās, kas tika uzskatīts par svētu un atdots valdniekam, arī sudrabs tika uzskatīts par svētu metālu.
Galvenais Inka un priesteri dzīvoja uz zemkopju rēķina, kā arī no valsts klētīm izsniedza pārtiku karavīriem un ierēdņiem, bet neražas gadījumos - cietušajiem iedzīvotājiem.
Visiem inkiem bija jāstrādā augstāko personu liktais darbs. Valstī valdīja strikts darba dalījums un katrs darīja sev piemērotu darbu. Jāsāk strādāt jau bija no agras bērnības, piemēram, tiem, kuriem bija 9 - 12 gadi, bija jādzenā putni no sējumiem un jādara citi tiem piemēroti darbi. Astoņpadsmitgadīgie vai vecāki izpildīja ziņnešu pienākumus, bet šajā dzīves posmā vajadzēja arī apgūt vecāku profesiju vai nodarbošanos.
Maču Pikču - Inku impērijas cietoksnis, kas paceļas 2400 m virs jūras līmeņa. To bieži sauc par "Pazudušo inku pilsētu". Maču Pikču ir Inku impērijas pazīstamākais simbols.
Rakstība
Svarīgi!
Inkiem bija īpaša rakstība - mezglu rakstība: no garas auklas nokarājās uz leju daudzi krāsaini pavedieni, kuros pēc nepieciešamības iesēja mezglus.
Tie apzīmēja gan skaitļus, gan arī jēdzienus. Katram pavedienam, katrai pavediena krāsai, kā arī novietojumam, bija sava nozīme, kuru varēja izlasīt ziņneši.
Pasts un pasta stacijas bija augsti attīstīts senajā inku valstī, lai varētu pēc iespējas ātrāk izziņot valdnieka pavēstes un ziņojumus.
Pastāv dažādi uzskati par inku rakstību: tradicionālais, ka inkiem nav bijis savas rakstības, tomēr pastāv arī viedoklis, ka ir pastāvējis piktogrāfiskais raksts. It kā māņticības dēļ inki iznīcinājuši visus rakstības pieminekļus.
Reliģija
Inkiem svarīgākais bijis Saules kults. Saules tempļi tika celti katrā pilsētā, kur upurēja dzīvniekus un augļus varenajam Inti (Saules dievam). Tikuši upurēti arī cilvēki, tomēr ne tik lielos apmēros kā iepriekšminētajās kultūrās. Tempļi bija rotāti ar zeltu, bet visievērojamākais un bagātākais no tiem bija Kusko Saules templis, kur pat sienas bija apliktas ar zelta plāksnēm, bet tā tuvumā esot atradies zelta dārzs, kur visas skulptūras esot bijušas no zelta.
Inti
Senie indiāņi ticējuši pēckapa dzīvei. Kapā tika dots līdzi viss nepieciešamais nākamajai dzīvei.
Inkiem bijuši arī citi dievi. Tempļus apkalpoja priesteri, kuru uzdevums bija raudzīties, lai noritētu visi rituāli, atzīmētas svinamās dienas un veikti citi reliģiskie rituāli.
Klosteros dzīvoja arī saules jaunavas, kurām bija jāsargā svētā uguns un jānodarbojas ar rokdarbiem. Saules jaunavas bija pilnīgi nošķirtas no to tuviniekiem un laicīgās dzīves; viņas ir devušas solījumu, kuru pārkāpjot, tika sodītas ar nāvi - apraktas dzīvas zemē.
Svarīgi!
Greznos tempļus izlaupīja un izpostīja spāņu konkistadori (iekarotāji), kuri visu zelta pārkausēja stieņos, lai būtu ērtāk paņemt līdz. Spāņiem vajadzēja gandrīz trīsdesmit sešus gadus, līdz izdevās pilnībā pakļaut visu inku impēriju.
Tāpēc mūsdienās nekas neliecina par seno indiāņu arhitektūras prasmi. Pilsētas viņi cēluši no milzīgiem, apstrādātiem akmens kvadriem, kuru svars pārsniedzis pat simts tonnas.
Kvadrs - liela izmēra apskaldīts akmens sienu mūrēšanai.