Apenīnu pussalā bija labvēlīgi dabas apstākļi cilvēku dzīvei:
- auglīgi līdzenumi, silts klimats ar pietiekamu nokrišņu daudzumu veicināja zemkopības attīstību;
- Dienviditālijā un kalnu nogāzēs varēja nodarboties ar lopkopību.
Lai arī Apenīnu pussalu apskalo vairākas jūras, taču romiešiem nebija tik labi apstākļi kuģniecībai kā grieķiem. Senatnē trūka ērtu ostu. Labākās ostas atradās pussalas rietumu krastā.
Apenīnu pussalā cilvēki jau senatnē ieguva dzelzs un vara rūdu, marmoru un citus būvmateriālus, sāli, kā arī labu mālu podniecībai. Taranto līcī, tāpat kā Vidusjūrā pie Feniķijas, mājoja paugurgliemeži, no kuriem ieguva dabisko tumšsarkano krāsvielu.
Apenīnu pussalā kopš seniem laikiem dzīvojušas itāliku ciltis. Jau 10. gs. p.m.ē. Palatīna pakalnā pastāvēja latīņu apmetnes, bet Kvirināla pakalnā – sabīņu apmetnes.
7. un 6. gadsimta mijā p.m.ē. šo teritoriju pakļāva etruski. Tā kā viņu rakstība nav atšifrēta, trūkst skaidru ziņu par etrusku izcelšanos.
Itālijas dienvidos un dienvidrietumos, kā arī Sicīlijas salā un Gallijas dienvidu piekrastē savas kolonijas bija nodibinājuši grieķi. Viņu ievērojamākās apmetnes bija Tarenta, Neapole, Sirakūzas.
Senā Itālija
Roma tika dibināta Tibras upes lejtecē, latīņu apdzīvotajā teritorijā, kur pacēlās septiņi pakalni. Tā kā pilsēta atradās 25 km no jūras, to neapdraudēja svešu kuģotāju negaidīti uzbrukumi. Kapitolija pakalnā uzbūvēja cietoksni, dievu Jupitera un Jūnonas tempļus. Uz pārējiem pakalniem atradās amatnieku un tirgotāju mājas. Sākumā starp pakalniem bija purvainas zemes, bet pēc to nosusināšanas Kapitolija piekājē izveidojās tirgus laukums, ko sauca par forumu.
Saskaņā ar leģendu Romā no tās dibināšanas 753. g. p.m.ē. līdz 510. g. p.m.ē. valdījuši 7 valdnieki. Pēdējie trīs no viņiem bija etrusku valdnieki no Tarkviniju dzimtas.
Valdnieka vara simbolizēja:
- purpurkrāsas apmetnis – toga,
- valdnieka zizlis – scepteris,
- ziloņkaula troņa krēsls,
- fasciji, ko augstākajām amatpersonām pa priekšu nesa pavadoņi – liktori.
Fasciji (latīņu val. fascis – saišķis) – rīkšu saišķis ar tajā iebāztu āvu kā varas zīmi.
Romas valdnieks netika pielīdzināts dievam kā Ēģiptē vai Divupē, bet bija parasts cilvēks – pirmais starp līdzīgajiem. Viņš komandēja karaspēku, sprieda tiesu un veica priestera pienākumus.
Par saviem padomdevējiem valdnieki izvēlējās dižciltīgāko dzimtu vecākos, kas veidoja padomi – Senātu. Laiku pa laikam tika sasaukta arī Tautas sapulce, kas oficiāli apstiprināja arī jaunu valdnieku, kuru pēc iepriekšējā nāves bija izraudzījies Senāts. Tautas sapulces piekrišana bija vajadzīga arī tad, ja valdnieks gribēja karot ar kādu citu valsti.
Tarkvinijs Lepnais bija slavens ar savu nežēlīgo izturēšanos pret romiešiem, tādēļ tauta padzina valdnieku un likvidēja monarhiju. Varas pārņemšanu veicināja arī vēlme atbrīvoties no etrusku kundzības. 510. g. p.m.ē. valdīšana tika pasludināta par kopēju lietu. Vara nonāca aristokrātijas rokās. Romā nodibinājās republika.
Republika (latīņu val. res – lieta + publicus – sabiedrisks, valstisks) – valsts iekārta, kurā augstākā vara pieder pilsoņu ievēlētām institūcijām.
Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs (59. g. p.m.ē. – 17. g. m.ē.) par Romas dibināšanu (pārstāsts)
Kad Trojas kara beigās ahaji ieņēma Troju, dažiem tās aizstāvjiem izdevās izglābties. Viņu vadonis bija Enejs. Bēgļi kuģos ilgi maldījās pa jūru. Beidzot vējš viņus piedzina pie kāda krasta. Tā bija Latija. Skaistā un auglīgā zeme iepatikās trojiešiem. Bēgļus draudzīgi uzņēma vietējais valdnieks Latīns, ar kura meitu Lavīniju Enejs vēlāk apprecējās. Viņš uzcēla pilsētu, ko nosauca par Lavīniju. Pēc Latīna nāves Enejs kļuva par valdnieku, bet tautas, pār kurām viņš valdīja, sāka dēvēt par latiņiem. Kad Eneja dēls Askanijs Jūls paaugās, viņš Latijā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par valdnieku. Tās četrpadsmitais valdnieks bija Numitors. Viņa brālis Amūlijs, varaskārs un nežēlīgs cilvēks, gāza Numitoru no troņa un ieņēma viņa vietu. Numitora meitai Rejai Silvijai piedzima dvīņi. Amūlijs izbijās, ka pieauguši tie atriebsies par vectēva gāšanu no troņa. Tāpēc viņš lika dvīņus iemest Tibrā. Grozs ar bērniem aizķērās aiz zariem. Puisēni no izsalkuma sāka raudāt. To izdzirdēja vilcene un pazīdīja bērnus. Vēlāk viņus atrada valdnieka gans. Viņš tos pieņēma un deva vārdus – Romuls un Rems. Dvīņi izauga par skaistiem un stipriem jaunekļiem. Viņi uzzināja par Amūlija ļaundarībām. Brāļi ar saviem draugiem iebruka pilī un nogalināja Amūliju. Numitors atkal kļuva par valdnieku. Romuls un Rems nolēma dibināt pilsētu tajā vietā, kur tos atrada vilcene un gans. Starp brāļiem izcēlās strīds. Dusmās Romuls nogalināja Remu. Pilsētu viņš nosauca par Romu un kļuva par tās valdnieku. Tas esot noticis 753. g. p.m.ē.
Vilku māte. Etrusku bronzas skulptūra Romas Kapitolijā.