Trojas karš
Trojas karš bija pagrieziena punkts Senās Grieķijas vēsturē. Tā bija Mikēnu vēstures pēdējā spožā lappuse, kam sekoja doriešu iebrukums un tā sauktie tumšie laiki. Troja bija Troādas apgabala centrs Mazāzijas ziemeļrietumu daļā, mūsdienu Turcijas teritorijā.
Troja. Rekonstrukcija.
13. gs. p.m.ē. trojiešu un ahajiešu sāncensība par noteikšanu Egejas jūrā pārauga Trojas karā, kas plaši atspoguļots grieķu mitoloģijā un Homēra poēmās.
Karagājienu pret Troju uzsāka Mikēnu valdnieks Agamemnons, ko pārējie ahaju valstu valdnieki bija ievēlējuši par karaspēka vadoni. Trojas aplenkums ilga desmit gadus. Ahaju galvenais varonis bija Ahillejs, bet trojiešu – Trojas valdnieks Priama dēls Hektors, jo pats Priams bija pārāk vecs, lai vadītu aizsardzību.
Ahilleja un Hektora divcīņa
tuvējā salā. Trojieši ievilka koka zirgu pilsētā, uzskatīdami to par dāvanu dievietei Atēnai. Naktī zirgā paslēpušies ahaji izkļuva no tā un atvēra Trojas vārtus saviem biedriem. Viņi apkāva Trojas aizstāvjus un nopostīja pilsētu līdz pamatiem. Nostāsti par Trojas kara notikumiem saglabājās tautas atmiņā un tika nodoti no paaudzes paaudzē.
Trojas zirgs
Ilgu laiku vēsturnieki šaubījās, vai Trojas karš vispār ir vēsturisks notikums.
Galvenais šaubu iemesls bija tas, ka ziņas par to bija saglabājušās tikai mītos, kā arī pēc vairākiem gadsimtiem sarakstītajās Homēra poēmās:
- „Iliādā”, kurā bija stāstīts par Trojas kara pēdējos – desmito gadu,
- „Odisejā”, kas apdzejoja Trojas kara varoņa – Itakas salas valdnieka Odiseja mājupceļu pēc uzvaras pār Troju.
Daudzi grieķi varēja stundām ilgi no galvas skaitīt poēmu. Taču aklais dzejnieks Homērs, ko uzskata par abu poēmu autoru, visdrīzāk dzīvoja 8. gs. p.m.ē. – vairāk nekā 400 gadus pēc Trojas kara.
Svarīgi!
Pagrieziena punkts Trojas kara izpētes vēsturē 19. gs. otrās puses arheoloģiskie izrakumi. Vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis ne tikai atrada seno Troju, bet arī pierādījumus tam, ka 13. gs. p.m.ē. tā bijusi ilgi aplenkta un nopostīta.
Heinrihs Šlīmanis (1822-1890)
Mūsdienu arheoloģijas pamatlicējs.
Jau bērnībā Šlīmanis iepazinās ar stāstiem no Homēra eposiem "Odiseja" un "Iliāda". Pēc paša Šlīmaņa vārdiem, astoņu gadu vecumā viņš esot paziņojis, ka kādreiz atradīs Troju.
Viņš kļuva bagāts, daudzus gadus nodarbojoties ar tirdzniecību Sanktpēterburgā un citās pilsētās. Viņš aizrāvās ar senatnes pētniecību, labi pārzināja Homēra poēmas un prata astoņas valodas. 1870. gadā sāka arheoloģiskos izrakumus Hisarlikā Mazāzijā, tagadējā Turcijas teritorijā, kur atrodas Trojas drupas. Veica arī izrakumus Grieķijā un atklāja Mikēnu akropoli, valdnieku kapenes un pili ar nocietinājuma mūri.
Šlīmanis mira 1890. gada 26. decembrī auss infekcijas radītu komplikāciju dēļ. Viņš apglabāts Atēnās. Kapenes veidotas kā sengrieķu templis.
No mītiem par Trojas karu
Trīs dievietes – Hēra, Afrodīte un Atēna – sastrīdējās par ābolu, kas pienācās visskaistākajai („strīda ābols”). Izšķirt dieviešu strīdu tika aicināts Trojas valdnieka Priama dēls Parīds. Viņš dāvāja ābolu mīlas dievietei Afrodītei. Kā balvu par veikto izvēli Parīds dabūja Afrodītes atļauju nolaupīt skaistāko zemes sievieti – Mikēnu valdnieka Agamemnona brāļa Spartas valdnieka Menelāja sievu Helenu. Pēc Helenas nolaupīšanas ahaji devās karagājienā uz Troju, lai viņu atbrīvotu. Kad Trojas kara varonis Ahillejs vēl bija bērns, viņa māte dieviete izpeldināja viņu pazemes upē, šis ūdens padarīja viņu neievainojamu. Tikai papēdis, aiz kura māte viņu turēja, palika ievainojams („Ahilleja papēdis”). Trojas kara laikā Parīds nogalināja Ahilleju, iešaujot bultu viņa papēdī.