Svarīgi!
Apmēram pirms 6000 gadiem ap 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Divupē apmetās uz dzīvi tauta, ko sauca par šumeriem.
Atnākot šumeriem, Mezopotāmija drīz kļuva par bagātu, pārtikušu zemi, bet šumeru valoda tika pieņemta par galveno šīs zemes valodu.
Šumeri bija neliela, bet spēcīga auguma cilvēki. Viņiem bija apaļas sejas ar prāvu degunu. Vīriešiem bija gludi skūtas sejas un galvas. Šumeru teiksma stāsta, ka, paklausot dieva Enki gudrajam padomam, cilvēku no māla izgatavojuši dievi.
Šumeri bija gudra un čakla tauta.
Pirms šumeriem Mezopotāmijā dzīvojušas citas tautas, kas arī nodarbojušās ar zemkopību.
Šumeri dzīvoja pie Persijas jūras līča. Šeit viņi cēla savas pirmās pilsētas un veidojas nelielas pilsētvalstis, no kurām pazīstamākās ir Ūra, Lagaša un Urūka.
Šumeru skulptūra (senie šumeru tēlnieki cilvēkus attēloja ar nedabiski lielām acīm)
No zemkopju ciemiem līdz valstij
Sākumā šumeri dzīvoja ciemos. Ciemi izveidojās augstākās vietās, lai tos nesasniegtu plūdi. Ciemus citu no cita atdalīja purvi vai smiltāji. Svarīgi kopīgi veicami uzdevumi lika ciemiem apvienoties. Vajadzēja nosusināt purvus, ierīkot kanālus, dambjus un ūdenskrātuves. Apūdeņošanas ierīču izveidošana palielināja zemkopībā izmantojamās zemes. Lielāka raža ļāva paēdināt vairāk cilvēku un ciemu skaits pieauga. Tie izveidojās nelielā attālumā cits no cita. Nereti tuvākie ciemi apvienojās uzbrukumiem un aizsardzībai. Attīstoties saimniecībai, radās nabadzīgie un bagātie, atkarīgie un ietekmīgie. Kopīgais darbs, savaldot plūdus un kopējās cīņas pret kaimiņu ciltīm iemācīja pakļauties kopējai vadībai un likumiem. Radās cilvēki, kuri valdīja, pavēlēja un kuriem pārējie paklausīja.
Svarīgi!
4. gt. p.m.ē. izveidojās valsts ar valdnieku priekšgalā. Šumeru valdnieku sauca lugala – „lielais vīrs”.
Pilsētu rašanās
Šumeru valsts centrs bija pilsēta. Pilsētas veidojās, kaimiņu ciemu iedzīvotājiem pamazām pārceļoties uz apvidus nozīmīgāko centru. Pilsētas nebija lielas. Parasti tajās dzīvoja daži tūkstoši cilvēku. Lielākajās pilsētās dzīvoja pat daži desmiti tūkstoši iedzīvotāju.
Pilsētas centrā atradās galvenais dievnams – templis - zikurāts. Divupieši ticēja, kas tas ir dievu mājoklis. Tajā novietoja dieva tēlu – statuju. Tā kā šumeri domāja, ka dievu ir daudz, tad pilsētā cēla tempļus arī citiem dieviem.
Pie tempļa bija pils, kurā dzīvoja valdnieks. Tempļi un pilis bija skaistākās celtnes pilsētā. Tās bija būvētas no akmens un spoguļiem. Pie pils izvietojās arī pārtikas un ieroču noliktavas, mantnīcas un amatnieku darbnīcas. Netālu pacēlās skaisti augstmaņu nami. Ap tiem veidojās amatnieku un tirgotāju kvartāli. Pilsētas nomalē bija nabadzīgo iedzīvotāju vienkāršās mītnes.
Lai varētu aizstāvēties pret ienaidnieku uzbrukumiem, pilsētai apkārt uzcēla augstu mūri ar torņiem un vārtiem. Dažas pilsētas apjoza dziļi un plati ar ūdeni pildīti grāvji un zemes vaļņi. Lielāko Divupes pilsētu Babilonu sargāja divkāršs mūris. Mūra biezums bija 7 – 8 metri.
Pilsētā dzīvoja valdnieks, priesteri, augstmaņi, valsts amatvīri – ierēdņi. Te mita arī amatnieki un tirgotāji un liels skaits dažādu darbu strādnieku. Pilsētā dzīvoja arī vergi. Viņi bija kalpotāji un laika kavētāji valdnieka un augstmaņu namos. Vergus nodarbināja arī būvdarbos. Briesmu brīžos aiz pilsētas mūriem patvērumu meklēja arī tālāko ciemu zemnieki.
Pilsētvalstis Šumerā
Lielākās pilsētas kopā ar apkārtējo lauku novadu veidoja patstāvīgas mazas valstis. Tās sauca par pilsētvalstīm.
Pilsētvalsts – neliela valsts, kuru veidoja pilsēta ar apkārtējo lauku teritoriju.
Pilsētvalstu galvenā sastāvdaļa bija pilsēta. Pilsētvalstī ietilpa vairāki desmiti ciemu, kuros dzīvoja zemnieki, lopkopji un zvejnieki.
Pilsētvalsts iedzīvotāji:
- kopīgi ierīkoja un uzturēja kārtībā apūdeņošanas ierīces;
- aizstāvēja zemi pret iebrucējiem;
- godināja vienus un tos pašus dievus.
Šādu pilsētvalstu Divupē bija daudz – Urūka, Ūra, Lagaša un citas. Tās atradās netālu viena no otras. Tādas lielas pilsētas kā Larsu un Urūku šķīra tikai 24 km. Pilsētvalstis bieži karoja savā starpā.
Ūras zikurāta modelis
Ūras pilsētas plāns
Urūka un Ūra bija nozīmīgākās pilsētvalstis.
- Urūka bija apjozta ar 10 km garu ķieģeļu mūri, kas bija celts valdnieka Gilgameša laikā (ap 27.gs.p.m.ē.). Urūkieši īpaši pielūdza auglības, mīlas un kara dievieti Inannu.
- Ūra bija ostas pilsēta ar aptuveni 20 000 iedzīvotājiem. Atrašanās pie Persijas līča pavēra plašas iespējas tirdzniecībai.
Augstākais priesteris un valdnieks
Pilsētvalsts priekšgalā bija valdnieks. Vienlaikus viņš bija arī augstākais priesteris. Valdnieka vara bija liela.
Pēc šumeru ticējumiem varu viņam bija devuši dievi un valdnieks valdīja dieva vārdā. Viņam veica dievišķus pagodinājumus.
Valdniekam bija daudz palīgu, kas izpildīja viņa rīkojumus. Tie bija augstākie un zemākie ierēdņi. Valdnieka rīcībā atradās karaspēks. Visiem vajadzēja pakļauties valdnieka gribai.
Divupes valdnieks stāsta: „Kā viesuļvētra es visu izpostīju, nodedzināju, nolīdzināju ar zemi; cilvēkus – gan lielus, gan mazus es sagūstīju.”
Valdnieka varas zīme bija īpašs apģērbs, kādu nedrīkstēja valkāt neviens cits. Viņa galvu apņēma grezns apsējs – diadēma. Valdnieks sēdēja īpaši izrotātā krēslā – tronī un rokās turēja varas zīmi – zizli.
Šumeru valdnieks Urningursu no Lagašas
Valdnieka pienākumi
Valdnieks pildīja svarīgus pienākumus. Vissvarīgākais no tiem – rūpes par valsti un tautu.
Valdnieks:
- gādāja par mieru un kārtību valstī;
- aizsargāja tautu pret ienaidniekiem;
- rūpējās par tempļu būvi dieviem;
- rūpējās par apūdeņošanas ierīču iekārtošanu un uzturēšanu;
- rūpējās, lai tauta būtu paēdusi (neražas gadījumā vai arī pēc ienaidnieka postošu iebrukuma valdnieks un priesteri no pils un tempļu noliktavām izsniedza pārtiku un aizdeva sēklu sējai);
- gādāja par bāreņiem un atraitnēm;
- vadīja karaspēku kaujās;
- kā priesteris upurēja dieviem un par godu dieviem vadīja svētkus.
Valdnieks bija bagāts. Viņam piederēja daudz lielu saimniecību un daudz amatnieku darbnīcu. Valdnieks saņēma kara laupījuma lielāko daļu. Viņa mantnīcā plūda iedzīvotāju nodevas. Viņu apkalpoja vesels pulks kalpotāju.