Svarīgi!
Romā cildināja zemkopja darbu, turpretī amatniecību un tirdzniecību uzskatīja par brīvam romietim ne visai piemērotu nodarbošanos.
Tā kā visur tika nodarbināti vergi, tad brīvam cilvēkam Romā atrast darbu nebija viegli. Vienkāršie romieši galvenokārt strādāja būvniecībā vai kādā darbnīcā. Par svarīgām amatniecības nozarēm var uzskatīt maizes cepšanu un audumu izgatavošanu. Ienesīgākā nodarbošanās bija vilnas audumu izgatavošana un mazgāšana, jo visi – no senatora līdz vergam – ģērbās vilnas drēbēs. Gan amatniekam, gan tirgotājam bija jābūt patstāvīgam, jāspēj riskēt un smagi strādāt.
„Esi sveicināta, peļņa!” – tāds uzraksts sagaidīja ciemiņus pie kādas tirgotāja mājas Pompejos.
Tirdzniecība Ostijas ostā. Romiešu freska.
Dzintara gredzens.
Tirdzniecība īpaši uzplauka 1. gs. beigās un 2. gadsimtā.
Romas iedzīvotāju labklājību nodrošināja preču ievešana no provincēm, gan arī tirdzniecība ar Indiju, Ķīnu, kā arī Baltijas jūras piekrastes tautām.
Dažādās preces romieši iepirka par sudraba vai zelta monētām, tikai reizēm maksāja ar amatniecības izstrādājumiem. Pirms monētu ieviešanas par galveno maksājumu līdzekli kalpoja lopi, bet vēlāk – vara stieņi. Īsta nauda parādījās 5. gs. vidū p.m.ē. Republikas laikā uz monētām attēloja vilceni ar diviem mazuļiem vai romiešu dievus – Marsu, Jupiteru. Monētas otrajā pusē bija attēlots kuģis vai tā fragments.
Romas provinces ekonomika
Jūlijs Cēzars bija pirmais, kurš deva rīkojumu uz monētām attēlot savu portretu. Kopš tā laika ikviens Romas imperators uzskatīja par svarīgu izkalt monētā savu attēlu.
Sakariem ar provincēm un citām valstīm izmantoja ceļus, pa kuriem vergi nogādāja vēstules pie adresāta. Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā (27. g. p.m.ē.-14. m.ē.) uz galvenajiem ceļiem ierīkoja valsts pasta stacijas, kuru iedzīvotājiem bija jāgādā par pasta kalpotāju zirgiem, pārtiku un naktsmītni. Pastu no vienas stacijas citā nogādāja gan jātnieki, gan jauni, spēcīgi vergi, kam dienā bija jāveic 30 km attālums.
Tā skāra Romas impērijas rietumu daļu. Latīņu valodas apgūšanu veicināja gan tirdznieciskie sakari, gan romiešu uzturēšanās provincēs. Provinču iedzīvotāji to vienkāršoja. Dažādi latīņu valodas paveidi bija sākums t.s. romāņu valodām. Pēc romiešu parauga provincēs būvēja cietokšņus, daudzstāvu namus, teātrus, sabiedriskās pirtis – termas, kanalizācijas sistēmas. Romu ar provincēm saistīja ceļu tīkls, vienotais tirgus. Romanizāciju veicināja arī karadienests, jo armijā dienēja arī pakļauto tautu iedzīvotāji. Katru gadu daudzu gadu garumā viņi sarunājās latīņu valodā, tajā tika dotas arī komandas. 3.gs. sākumā vairums provinču iedzīvotāju ieguva romiešu tiesības.
Svarīgi!
Latīņu valodas, romiešu kultūras un tradīciju pārņemšanu dēvē par romanizāciju.
Maizes cepšana Romā
Maizes ceptuves un dzirnavas parasti darbojās visu diennakti. Tur strādāja gan brīvie, gan vergi. Vispirms graudi tika samalti, tad iegūtos miltus izsijāja un veidoja mīklu. Maizniekmeistars deva norādījumus, kādus klaipus veidot, un tad atlika tikai ielikt maizi krāsnī. Romā maizi cepa tikai no kviešu miltiem. Maizes kvalitāti noteica pēc tā, cik smalki milti bija samalti. Gatavo produkciju pārdeva maizes veikaliņos vai tā tika iznēsāta apkārt. Parasti maizi pārdeva pats meistars, taču reizēm meistara vietu ieņēma edils, kurš izdalīja naudu nabadzīgajiem. Tā kā Romā daudziem nabadzīgajiem iedzīvotājiem nebija darba, tad valsts stingri kontrolēja maizes cenas. Izdalot pārtiku par velti vai pārdodot to par pazeminātām cenām, romieši centās novērst noziedzību.
Romiešu provinces
Provinces uzskatīja par ienākumu avotu, tās maksāja nodevas. No provincēm piegādāja labību, mājlopus, audumus, zeltu un sudrabu. Provincēm bija jāuztur pārvaldnieks un viņa kalpotāji. Pārvaldnieku neviens nekontrolēja, daudzi no viņiem izmantoja laiku, lai vairotu savu bagātību. Kukuļņemšana, mākslas darbu piesavināšanās, laupīšana pārvaldnieku vidū bija parasta parādība.
Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par tirdzniecību Senajā Romā (1999)
Roma ekonomiski varēja pastāvēt pateicoties milzīgajam importam. Viens lauksaimniecībā nodarbinātais pilsonis varēja paēdināt tikai divus trīs pilsoņus. Romietis ēda no kviešu (kas izauguši Sicīlijā un Ziemeļāfrikā) miltiem ceptu maizi, pusdienās – Gibraltārā ķertas zivis, vara (ko ieguva Spānijā) katlos un kastroļos gatavoja ēdienu, izmantojot Āfrikā iegūto augu eļļu. Lietoja traukus, ko atveda no Gallijas. Dzēra spāņu un galliešu vīnus. Bagātais pilsonis valkāja apģērbu no Millētā iegūtās vilnas un Ēģiptē austa auduma, sievas greznojās ar Ķīnas zīdu un Indijas pērlēm, smaržojās ar smaržām, kas ievestas no Arābijas pussalas dienvidiem. Ēda arī indiešu piparus un Āfrikas medu. Uz galdiem, izgatavotiem no Āfrikas citrusa koka, tiem tika pasniegts ēdiens uz paplātes, darināts no spāņu sudraba, bet Sicīlijas vīns – sīriešu stiklu traukos. Mazāzijas akmeņlauztuvēs ieguva marmoru, no visas pasaules ieveda visdažādākās koka šķirnes, mēbeles greznoja ar Āfrikas ziloņkaula, izstādīja no Grieķijas atvestas skulptūras.