Kristietības pirmsākumi
Romieši, līdzīgi kā grieķi, ticēja ļoti daudziem dieviem, atšķīrās tikai viņu vārdi (grieķu Zevs – romiešu Jupiters, Poseidons – Neptūns, Afrodīte – Venera).
Varenākajam dievam Jupiteram bija uzcelts templis Kapitolija kalnā Romā. Tur parasti noslēdzās triumfa gājieni. Otrs varenākais bija kara dievs Marss.
Katra romieša mājās bija altāris dievietei Vestai – mājas pavarda sargātājai.
Romieši bija praktiski, darbīgi ļaudis, un reti aizdomājās par dzīvi pēc nāves.
Vēlāk grieķu reliģisko ticējumu iespaidā pirms katra svarīga pasākuma viņi sāka griezties pie dieviem pēc padoma. Pētot dabas parādības, romieši cerēja saskatīt dieva sūtītas zīmes un paredzēt dievu gribu, jo ticēja, ka tad gūs aizstāvību un veiksmi.
Iekarojot un apvienojot arvien jaunas zemes, romieši nonāca saskarē ar citām reliģijām un iepazinās ar jauniem dieviem. Sāka pielūgt arī ēģiptiešu dievus Izīdu un Ozīrisu, persiešu gaismas dievu Mitrus un citus jaunus dievus.
Ebreji un grieķi ienesa Romas valstī kristietību.
Kristietība (grieķu val.christianos – kristietis, Kristus piekritējs) – viena no visplašāk izplatītajām pasaules reliģijām, kas balstīta uz Jēzus Kristus mācību.
Tās pirmsākumi saistās ar Jēzu Kristu. Par Jēzus dzīvi stāsta Marka, Lūkas, Mateja un Jāņa evaņģēliji (daļas no kristiešu reliģiskajiem rakstiem).
Jēzus portrets (6. gs.). Zinātnieki domā, ka šis ir senākais Jēzus portrets.
Par Jēzus māti tiek uzskatīta Marija – kāda sieviete no Nācaretes. Viņas vīrs Jāzeps piederēja pie dzimtas, no kuras aptuveni pirms 1000 gadiem bija cēlies valdnieks Dāvids. Evaņģēliji vēsta, ka 30 gadu vecumā Jēzus licis kādam sludinātājam, vārdā Jānis, Jordānas upē sevi kristīt. Viņš gribēja panākt, lai līdzcilvēki mīl un ciena cits citu, un sludināja nabadzību, žēlsirdību un miermīlību.
Jēzus dzīvoja laikā, kad ebreju apdzīvotās zemes jau bija pakļāvuši romieši un tur izveidojuši Jūdejas provinci. Ebreju tauta jau sen bija gaidījusi, ka Dievs sūtīs sūtni (mesiju), ar kura palīdzību viņi atbrīvosies no ebreju kundzības. Daudzi ticēja, ka mesija ir Jēzus, bet priesteri to negribēja to atzīt. Viņi apgalvoja, ka Jēzus musina tautu un zaimo Dievu. Ap 30. gadu Romas vietvaldis Jūdejā Poncijas Pilāts lika Jēzu kopā ar diviem noziedzniekiem sist krustā. Evaņģēlisti apgalvo, ka pēc trim dienām Jēzus kaps tika atrasts tukšs, bet Dieva Dēls ir augšāmcēlies un nonācis debesīs.
Par Jēzus darbības turpinātājiem kļuva viņa mācekļi – apustuļi, kas sludināja viņu skolotāja atziņas.
Tā kristietība no Palestīnas un Ēģiptes 1. gs. nonāca Romas impērijas austrumu provincēs Mazāzijā un Grieķijā, pēc tam neliela kristiešu draudze izveidojās arī impērijas galvaspilsētā Romā.
Kristietībai vispirms pievērsās pilsētnieki, laukos romieši palika uzticīgi daudzajiem dieviem. Pirmo kristiešu draudzes bija nelielas. Romā viņi netika ieredzēti. Romieši uzskatīja, ka kristieši noraida romiešu dievus, apdraudot mieru un labklājību valstī, kuru nodrošināja daudzie senču dievi.
Sākumā kristiešiem dievnamu nebija. Lūgšanas viņi noturēja bagātu kristiešu namos. Mirušo apbedīšana izveidoja katakombas.
Svarīgi!
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romas impērijā kristiešus nežēlīgi vajāja. Kristiešu vajāšana sākās 64. g.m.ē. imperatora Nerona laikā.
Henrika Siemiradzka glezna Nērona lāpas. Valdīja uzskats, ka Nērons uzbruka kristiešiem tāpēc, ka pēc viņa domām Romu aizdedzināja kristieši.
Romā izcēlās liels ugunsgrēks, kas nedēļas laikā nopostīja lielu daļu pilsētas. Klīda baumas, ka vainīgs pats Nerons, bet imperators centās uzvelt vainu kristiešiem.
3. gs. ar nežēlību pret kristiešiem izcēlās imperatoru Decija un Diokletiāna laiks. Par spīti vajāšanām, kristietība Romas impērijā sāka izplatīties.
Valsts uzņēmās kristīgās ticības aizstāvēšanu.
Svarīgi!
313. gadā imperators Konstantīns piešķīra kristiešiem reliģisko brīvību, 4.gs. beigās kristietība kļuva par Romas impērijas vienīgo reliģiju.
Katakombas
Romieši savus mirušos sadedzināja, bet kristieši apraka zemē. Romas pilsētas apkaimē viņi izraka plašas apakšzemes ejas – katakombas, daudzviet vairākos stāvos. Katakombu ejās veidoja iedobumus mirušo novietošanai, tad iedobumus aizklāja ar māla vai akmens plāksnēm, aizmūrēja un pielika uzrakstus. Sākumā tās bija atsevišķu dzimtu apbedījuma vietas, bet vēlāk – kristiešu draudžu kapenes. Pirmās šādas kapenes radušās ap 150. g. p.m.ē. Pieminot mirušos, piederīgie šeit pulcējās uz mielastu. Romas apkārtnē kopējais katakombu garums ir ap 800 km. Lielākā daļa katakombu, sākot ar 10. gs., tika aizmirstas un tikai ap 1600 gadu tās sāka atklāt no jauna.
Sv. Sabīnas bazilika Romā (422-432)
Bazilika – agrākais tiesas un tirdzniecības nams. Ēkā ir taisnstūrveida zāle, kas gareniski sadalīta ar kolonnu rindām trijās daļās. Vidusjoms ir platāks un augstāks un beidzas ar puslokveidīgu izbūvi – apsīdu. Te bija novietos tronis bīskapam, altāris, zem altāra atradās kāda svētā pīšļi. Gaisma telpā iekļuva pa logiem, kas atradās virs sānu jomiem. Dievlūdzēji izvietojās vidusjomā.
Romiešu vēsturnieks Tacits par kristiešu vajāšanām
Nerons apsūdzēja un spīdzināja cilvēkus, kuri ar ļaunajiem darbiem bija noskaņojuši pret sevi sabiedrību, - tie piederēja pie grupas, kuru visi pazīst ar nosaukumu – kristieši.
Imperatora Tibērija valdīšanas laikā Jūdejas pārvaldnieks Poncijs Pilāts (..) kristu sodīja ar nāvi. Kristiešu postošā māņticība uz laiku tika nomākta, bet nu tā atkal sākusi dzīt asnus – šoreiz ne tikai Jūdejā, bet arī pašā Romā. (..) Vispirms tie, kas atzina sevi par kristiešiem, tika apcietināti. Tad, balstoties uz informāciju, notiesāja simtiem cilvēku – vairāk par viņu sabiedriskajiem uzskatiem nekā par dedzināšanu. Nāves priekšā viņi tika apsmieti. Vainīgos ietērpa meža zvēru ādās, uzrīdīja viņiem suņus, sita krustā vai dzīvus sadedzināja, kad satumsa, - viņi dega kā lāpas. Nērons atvēra savus dārzus publikai, lai daudzi varētu noskatīties šajā izrādē, sarīkoja soda izpildi arēnā, un pats vēroja to kopā ar pūli vai, ģērbies karavīra tērpā, stāvēja kājās kaujas ratos. Rezultātā, kaut arī sodītie bija vainīgi kristīgās ticības piekopšanā un bija pelnījuši nāvi, ļaudis sāka viņiem just līdzi.
Nerona krušutēls.