Lielā tautu staigāšana ievadīja Romas sabrukumu.
Šajā laikā Rietumeiropa cieta materiālus zaudējumus, gāja bojā antīkās kultūras vērtības, kritās lasīt un rakstīt prasme. Tika nopostītas antīkās pilsētas.
Svarīgi!
476. g. viens no romiešiem uzticīgā barbaru karaspēka komandieriem – vadonis Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu.
Odoakrs atteicās pasludināt sevi par imperatoru. Rietumromā ienāca daudzas kaimiņu tautas, kuras romieši sauca par barbariem. Tie izveidoja jaunus valstiskus veidojumus – barbaru karalistes.
Jaunās valstis Rietumromas impērijas teritorijā galvenokārt radīja ģermāņi. Tām nebija vienotu likumu un ierēdņu, atšķirībā no Romas impērijas. Barbaru valdnieki visbiežāk pat neprata lasīt un rakstīt. Likumus aizstāja ar tradīcijām.
Jaunizveidotās barbaru valstis bija nestabilas un nepastāvēja ilgi. Valdnieki nebija tik spēcīgi, lai ilgstoši noturētu varu, katrs centās iekarot un pārņemt kaimiņu zemes. Īsā laika posmā viena zeme pārdzīvoja biežas varas maiņas (neveiksmīga karagājiena rezultātā, parasti ievēlēja citu valdnieku).
Vestgotu valsts
Svarīgi!
418. gadā vestgoti dienvidrietumu Gallijā nodibināja pirmo barbaru karalisti.
Vestgotu valsts izveidojās pakāpeniski dienvidrietumu Gallijā ar centru Tulūzā. 5. gs. pēc Rietumromas sabrukuma tie paplašināja savas teritorijas. Vestgotu valdnieki bieži mainījās. 6. gs. sākumā vestgoti cieta sakāvi cīņā ar frankiem, zaudējot lielas teritorijas. Vestgotu valsts centrs pārvietojās uz Spāniju.
Ostgotu valsts
5. gs. beigās Apenīnu pussalā iebruka ostgoti, kurus vadīja valdnieks Teodorihs Lielais. 493. g. tur izveidojās Ostgotu valsts, kuras mūžs nebija ilgs. 533. g. notika bizantiešu uzbrukums. Karš turpinājās vairāk kā 20 gadu. 555. g. Ostgotu valsts beidza pastāvēt, tās teritorijas uz brīdi tika pievienotas Bizantijai.
Barbaru karalistes un Bizantija ap 600. gadu
Langobardu valsts
568. g., lai atkarotu Bizantijai Apenīnu pussalu, Itālijā iebruka langobardu ciltis. Līdz tam Bizantieši izmantoja langobardus par algotņiem cīņā ar ostgotiem. Saprotot, ka Bizantija ir karos novājināta, langobardi kopā ar citiem ģermāņiem pakāpeniski iekaroja Itālijas ziemeļdaļu.
6. gs. beigās tie izveidoja Langobardu valsti ar galvaspilsētu Pāviju. Tā pastāvēja līdz 8. gs. beigām, kad tā tika iekarota un iekļaut Franku impērijā. Langobardu valsti veidoja vairākas patstāvīgas hercogistes.
Burgundu un Vandaļu valsts
5. gs. vidū Ziemeļāfrikā tika izveidota barbaru karaliste – Vandaļu valsts, bet Francijas dienvidaustrumu daļā tika izveidota Burgundu valsts ar galvaspilsētu Lionā. Abas šīs valstis pastāvēja aptuveni 100 gadus.
Britānija
Rietumromas impērijas tālākajā rietumu nostūrī atradās Britānija, kuras lielākā daļa kopš 1. gs. ietilpa Rietumromas impērijas sastāvā. Tās pamatiedzīvotāji bija ķelti (briti). 5. gs. sākumā, lai aizsargātos no ģermāņiem, Roma atsauca savus leģionus no Britānijas. Rezultātā Britānijas iedzīvotāji palieka neaizsargāti pret ziemeļos dzīvojošiem sirotājiem. Gan romieši, gan briti bija spiesti izmantot algotņus – ģermāņus. Rezultātā daļa no tiem tur palika uz patstāvīgu dzīvi. 5. gs. vidū ģermāņu ciltis sāka pārcelties uz turieni masveidā. Tā kā ienācēji pārsvarā bija no angļu un sakšu ciltīm, tad vēlāk tos sāka saukt par anglosakšiem.
6. gs. vidū lielākā daļa Britānijas atradās ģermāņu ienācēju rokās. Pakāpeniski tika izveidotas 7 neatkarīgas karalistes.
Svarīgi!
Atšķirībā no ģermāņu karalistēm kontinentā, anglosakšu karalistes nepieņēma kristietību un romiešu kultūras elementus.
Franku valsts
Lielās tautu staigāšanas laikā viena no spēcīgākajām ģermāņu ciltīm bija franki, kas iekaroja romiešu un gallu apdzīvotās zemes.
Pirmais ievērojamākais franku valsts valdnieks bija Hlodvigs (482-511) no Merovingu (franku valdnieku dzimta 5. – 8. gs., kuras aizsācējs ir leģendārais Merovejs) dinastijas.
Hlodvigs tronī. Viduslaiku miniatūra.
Gan ar varu, gan viltu viņš pakļāva vietējos valdniekus un apvienoja frankus savā vadībā. Par franku valsts galvaspilsētu Hlodviga laikā kļuva Parīze.
Franki bija pagāni. Hlodvigs saprata, ka pāriešana kristīgajā ticībā stiprinās viņa varu, jo pakļauto zemju iedzīvotāji bija kristieši, tāpēc 496. gadā viņš kopā ar saviem augstmaņiem un karavīriem svinīgi pieņēma kristīgo ticību. Tā Hlodvigs kļuva par pirmo kristīgo barbaru valdnieku. Tika iedibināta kārtība, ka pavalstnieki pieņēma to pašu ticību, ko viņu valdnieks.
Svarīgi!
Franku valsts izdzīvoja, bet citas barbaru karalistes laika gaitā izzuda no Eiropas kartes.
Franki nodarbojās ar lauksaimniecību, kas nodrošināja sabiedrības uzplaukumu. Franku valstī līdzās dzīvoja gan franki, gan galli un romieši. Romiešu zemes īpašniekus franki nepadzina, bet ļāva viņiem saimniekot. Valdošās franku aprindas neatstūma kādu sabiedrības daļu, bet centās iesaistīt kopējā dzīvē.
Lielāko uzplaukumu franku valsts sasniedza Kārļa Lielā laikā.
Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par Franku valsti (1994)
Franku valsti izveidoja ģermāņi. 6. gadsimtā tie pāri Reinai iebruka romiešu Gallijā un Hlodviga laikā apvienojās lielā politiskā kopībā. Šai laikā tie pieņēma sev jaunu vārdu „franki”, t. i., „brīvie”. Tas aizstāja ar senajiem dieviem saistītos cilšu nosaukumus. Pieņemot kristīgo ticību, franku valsts vienīgā saglabājās kādreizējā romiešu teritorijā.