Apģērbs
Nav iespējams viennozīmīgi spriest par musulmaņu sieviešu īpašo ģērbšanās veidu, kas nosedz ķermeni un seju. Pasaules vēsturē tas nav kaut kas ārkārtējs. Sievietes tā ģērbās, piemēram, Senajā Grieķijā, un tāpat arī nepiedalījās sabiedriskajā dzīvē.
Mūsdienās musulmaņu zemju sievietes ģērbjas visai atšķirīgi – gan ievērojot visradikālāko standartu, gan mazāk nosedzoši, un arī ļoti eiropeiski. To nosaka daudzi faktori: katras konkrētās valsts, vides, ģimenes un sievietes pašas uzskati.
Tikai tad, ja sievietēm tiek uzspiests nēsāt noteikta veida apģērbu, to jāuzskata par vardarbību un sieviešu tiesību pārkāpumu.
Attēlā: Afganistānas sievietes 20. gadsimta 70. gados.
Attēlā: Afganistānā, radikalizējoties islāmiskajam talibu režīmam un sabiedrībai, mūsdienu sievietes spiestas atgriezties pie senajām tradīcijām, arī apģērbā.
Ēdiens
Gaļai, ko ēd musulmaņi, jābūt īpaši sagatavotai. Dzīvnieku nokaujot, jāpiesauc Allāha vārds un asinīm jāļauj notecēt, jo tās tiek uzskatītas par nešķīstām. Musulmaņi neēd cūkgaļu. Musulmaņiem ir aizliegts dzert alkoholu.
Attieksme pret sievieti
Senatnē sabiedriskās dzīves noteicēji un virzītāji ne tikai musulmaņu zemēs, bet visā Eiropā parasti bija vīrieši, turklāt neliela ietekmīgākā to daļa. Vēl 19. gs.beigās – 20. gs. sākumā sievietes Eiropā bija spiestas cīnīties par savām tiesībām. Tāpēc nav pamata no šodienas eiropeiskās pozīcijas kritizēt citas kultūras dzīves formas.
Musulmaņu sabiedrībās, sevišķi tajās, kur valda visai arhaiski uzskati, gan to rašanās sākumā, gan joprojām uzskats par vīrieša noteicošo lomu ir saglabājies.
Musulmaņu sabiedrībā pieņemts, ka vīrietis var atļauties ģimeni tad, ja spēj nodrošināt to, sievas pienākums nav strādāt algotu darbu un rūpēties par materiālo nodrošinājumu, - tas ir negods vīrietim, ja sieva spiesta strādāt; viņa ir atbildīga par mājas dzīvi un bērnu audzināšanu.
Tā kā lielā mērā sabiedrības attieksmi noteica (un zināmā mērā nosaka joprojām) materiālā labklājība, tad tie vīrieši, kuri varēja atļauties, precēja vairākas sievas – savas materiālās labklājības apliecinājumu. Islama izplatības sākumā pieļaujamais sievu skaits tika ierobežots ar četrām. Bet, protams, sevišķi turīgie un ietekmīgie vīrieši, vispirms - valdnieki varēja atļauties uzturēt harēmus – noslēgtas telpas savās pilīs, kur uzturējās viņu sievas, kuru mēdza būt arī daudz vairāk nekā četras.
Attēlā: Osmaņu impērijas valdnieku harēms Topkapi pilī Stambulā Turcijā.
Mūsdienu musulmaņu pasaulē, tāpat kā attiecībā uz sieviešu apģērbu, arī attieksmi pret sievietēm nosaka daudzi faktori. Radikālās valstīs ar totalitāru režīmu, piemēram, sievietēm nav atļauts vadīt mašīnu, par šķietamu laulības pārkāpumu sievieti drīkst nomētāt ar akmeņiem utt. Bet citās islāma valstīs, tāpat kā modernajās sabiedrībās, sievietes strādā birojos un darbojas politikā.
Šajā jautājumā, tāpat kā jebkurā citā, nav viena veida atbildes – valstis un vides ir atšķirīgas. Islāma reliģija pēc būtības nav vairāk diskriminējoša pret sievietēm kā daudzas citas reliģijas.
Attēlā: Islāma valsts Turcijas sievietes demonstrācijā Stambulā. Attēlā redzams, ka sievietes ir sociāli aktīvas, viņu ģērbšanās stils – dažāds.
Džihāds
Par džihādu musulmaņi uzskata cilvēka iekšējo cīņu pašam ar sevi, lai dzīvotu pareizi. Daudziem musulmaņiem džihāds nozīmē svētu pienākumu censties pievērst citus islāmam. Viņi uzskata, ka pasaulē jābūt vienai – islāma valstij. Mūsdienās kaujinieciski noskaņotie musulmaņi jeb radikālie fundamentālisti izmanto džihāda ideju, lai attaisnotu cilvēku nogalināšanu terora aktos.
Musulmaņiem obligātās piecas islāma pamatprasības
- Pirmā prasība ir ticības apliecinājums, kas sastāv no vārdu atkārtojuma: "Nav cita dieva kā vien Allāhs, Muhameds ir Viņa pravietis". Ticība vienīgajam dievam - Allāham - ir islāma reliģijas pamatprasība.
- Otra prasība: musulmaņiem jāskaita lūgšanas 5 reizes dienā noteiktā laikā, lūgšanu brīdī sejai jābūt vērstai Mekas virzienā. Musulmaņi var lūgt Dievu vienatnē vai kopā ar citiem mošejā. Piektdienas pusdienlaikā musulmaņu vīriešiem ir jāpulcējas mošejā, kur lūgšanas vada garīdznieks jeb imāms (arābu val. – priekšā stāvošais, vadonis).
- Trešā prasība: katram musulmanim jādod žēlastības dāvanas. Ziedojumus izmanto, lai palīdzētu trūcīgākajiem musulmaņu sabiedrības locekļiem. Daļa no ziedotās naudas tiek izlietota islāma izplatīšanai.
- Ceturtā prasība: gavēšana ramadāna mēnesī, kad islāmticīgais nedrīkst ēst no saullēkta līdz saulrietam.
- Piektā prasība: īsteni ticīgajam vismaz reizi mūžā jādodas svētceļojumā uz Meku. Tas nav jādara, ja nepietiek līdzekļu.
Musulmaņu simbols. Tiek uzskatīts, ka šādi simboli bija debesīs Ramadāna mēnesī, kad Allāhs sarunājās ar Muhamedu.