Pieņemsim, ka zīmējumā attēlotā līnija ir nepārtrauktas funkcijas \(y = f (x)\) grafiks.

ziim.png

Caur līnijas punktiem M0 un M novilksim taisni M0M. Šo taisni sauc par sekanti. Ar β apzīmēsim leņķi, ko šī sekante veido ar \(Ox\) ass pozitīvo virzienu. Pieņemsim, ka punkts M pārvietojas pa līniju, tuvojoties punktam M0, kurš ir nekustīgs. Tādā gadījumā arī sekante mainās. Punktam M, nonākot punktā M0, sekante M0M kļūst par līnijas pieskari punktā M0. Pieņemsim, ka pieskare ar \(Ox\) asi veido leņķi α.

Apskatīsim taisnleņķa trijstūri M0MN. Šajā trijstūrī leņķis MM0N = β, piekatete M0N sakrīt ar argumenta pieaugumu, t.i., M0N = Δx, pretkatete \(MN\) sakrīt ar funkcijas pieaugumu, t.i., \(MN\) = Δy. No sakarībām taisnleņķa trijstūrī seko, ka

tgβ=MNM0N=ΔyΔx

 

Ja Δx→0, tad punkts M→M0, sekante M0M→pieskare punktā M0, β→α,tgβ→tgα jeb

tgα=limΔx→0tgβ=limΔx→0ΔyΔx=f′x0

 

No analītiskās ģeometrijas kursa zināms, ka tangenss leņķim, ko taisne veido ar \(Ox\) asi, ir vienāds ar taisnes virziena koeficientu. Tātad funkcijas grafikam punktā M0x0,fx0 vilktās pieskares virziena koeficients sakrīt ar šīs funkcijas atvasinājumu punktā x0:

kp=tgα=f′x0

Tā ir atvasinājuma ģeometriskā interpretācija.

Kā zināms no analītiskās ģeometrijas kursa, vienādojums taisnei, kas iet caur punktu M0x0,fx0 un kuras virziena koeficients ir \(k\), ir

y−fx0=kx−x0jeby=fx0+k(x−x0).